VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Misis Forda. Viņš ir dikti resns un nevarēs iegulties grozā. Ko lai es iesāku?

Parādās Falstals.

Falstals. Es gribu to grozu redzēt, es gribu to apskatīt! Ļaujiet man to apskatīt. Es varēšu gan te ielīst, va­rēšu! Klausiet savas draudzenes padomam. Es va­rēšu.

Misis Peidža. Ko? Tas esat jūs, sers Džons Falstafs? Ak tad tādas ir jūsu vēstules, bruņiniek?

Falstals. Es mīlu tevi, tikai tevi. Bet tu palīdzi man tikt prom. Ļauj man te iegulties iekšā. Es savu mūžu vairs …

Falstafs legulstas grozā, un sievietes samet tam netīro ve/u virsū.

Misis Peidža. Tu palīdzi apsegt savu kungu, zēn. Bet jūs, misis Forda, pasauciet šurp ļaudis. — Ak jūs lieku­līgo bruņiniek!

Misis Forda. Džon! Robert! Džon!

Robins aiziet. Ienāk kalpi.

Nāciet, nesiet šo veļu prom, žiglāk. Kur ir nesamie koki? Nu, ko jūs tūļājaties? Aiznesiet šo grozu veļas mazgātājai uz Dečetas pļavu. Bet žigli!

Ienāk Fords, Peidžs, Kajuss un sers Hjū Evenss.

Fords. Lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā. Ja manas aizdomas izrādītos bez pamata, tad izsmejiet mani, tad turiet mani par ākstu. Es būšu to pelnījis. — Paklau, uz ku­rieni jūs to nesat?

Kalpi. Veļas mazgātājai, kungs.

Misis Forda. Kas tev par daļu, kur viņi to nes? Tu pat netīrajā veļā sāksi savu degunu bāzt!

Fords. Netīrajā veļā? Jā, man ir jānomazgājas no ne­tīrumiem … Netīrumiem? Jā, netīrumiem. Nu ir īstais netīrās veļas mazgāšanas laiks klāt!

Kalpi aiznes grozu.

Kungi, es viņnakt redzēju sapni. Es jums to tūliņ pa­stāstīšu. — Še, še, ņemiet manas atslēgas! Kāpiet augšā manās istabās, apskatiet, pārmeklējiet, iz­taustiet! Mēs to lapsu kūmiņu izdzīsim no alas. Bet pagaidiet, vispirms noslēgsim šo izeju. Tā — tagad varam sākt!

Peidžs. Vai jūs neliksieties mierā, mīļais Forda kungs! Jūs nodarāt paši sev pāri!

Fords. Pāri gan, mister Peidž! — Sāksim, džentlmeņi. Nu jūs tūliņ redzēsiet jokus. Džentlmeņi, nāciet man līdzi!

Aiziet.

Evenss. Tas nu gan ir vienc apbrīnojam untumainc un greizsirdīgs ciliks.

Kajuss. Es zvēr, tas vairs nav pēc franč mod. Iekš franč zem neviens neir greizsirdīgs.

Peidžs. Iesim kungi. Paskatīsimies, ko viņš tur atradīs.

Evenss, Peidžs un Kajuss aiziet.

Misis Peidža. Vai te tagad neiznāk dubults joks?

Misis Forda. Es nemaz nezinu, par ko lai priecājos vai­rāk: par to, ka iznerrots sers Džons, vai par to, ka iz­muļķots mans vīrs.

Misis Peidža. Viņš laikam būs pārcietis nāves bailes, kad jūsu vīrs jautāja, kas tai grozā iekšā.

Misis Forda. Es baidos, kad tik viņam patiesi pēc tām bailēm nebūs vajadzība krietni nomazgāties. Tāpēc, iesviezdami ūdenī, kalpi viņam izdarīs vēl labu pa­kalpojumu.

Misis Peidža. Tas nu gan ir blēdis un netiklis! Es prie­cātos, ja visi tādi kā viņš dabūtu izbaudīt to pašu.

Misis Forda. Man liekas, manam vīram bija kāds īpašs pamats domāt, ka Falstafs ir šeit, jo tik briesmīgi greizsirdīgu es viņu nekad nebiju redzējusi.

Misis Peidža. Gan es to izdibināšu. Bet tagad sadomāsim Falstafam jaunu pārbaudījumu. Ar šīm zālēm viņa mīlestības kaitei, liekas, nebūs vēl daudz līdzēts.

Misis Forda. Aizsūtīsim vēlreiz to pavieglo sievišķi, misis Kvikliju, pie viņa un atvainosimies par to iesviešanu ūdenī. Un modināsim viņā jaunas cerības, lai pēc tam vēlreiz pārmācītu.

Misis Peidža. Jā, labi! Noliksim viņam tikšanos rīt pulk­sten astoņos no rīta, lai it kā dotu gandarījumu par viņa ciešanām.

Atgriežas Fords, Peidžs, Kajuss un sers Hjū Evenss.

Fords. Es viņu nevaru atrast. Varbūt tas blēdis ir tikai dižojies ar to, kas īstenībā viņam nav iegūstams.

Misis Peidža. Jūs dzirdējāt?

Misis Forda. Jā, jā, tikai nerunājiet. — Tā ir gan smalka izturēšanās pret mani, mister Ford, tiešām smalka!

Fords. Protams.

Misis Forda. Lai dievs dotu, ka jūs pats būtu labāks nekā jūsu domas!

Fords. Āmen!

Misis Peidža. Jūs nodarāt pats sev ļaunu, mister Ford.

Fords. Jā, jā, un par to man jācieš.

Evenss. Ja te, šai name, iekš šiem kambarem, lādēm un skapem kāds ir, tad lai dievs man ar pastare diene soda!

Kajuss. Nudien, es sak to paš. Te nevien nav.

Peidžs. Kaunieties, mister Ford! Kā jums nav kauna! Kāds ļauns gars, kāds nelabais jums iedveš šīs do­mas? Kaut man dotu visas Vindzoras pils bagātības, es negribētu saslimt ar jūsu iedomu kaiti.

Fords. Tāda nu ir mana vājība, mister Peidž, kuras dēļ man pašam jācieš.

Evenss. Jūs cieš aiz sav ļaun sirdsapziņ. Tik godig siev, kāds ir jūsējs, jūs neatradis starp piectūkstoš un piecsimt cit sievišķ.

Kajuss. Jā, es redz, viņa ir godig sēvēt.

Fords. Nu labi. Es jūs ielūdzu azaidā. Pagaidām iziesim drusku dārzā. Es lūdzu man piedot. Vēlāk es jums pastāstīšu, kāpēc tā darīju. Nāc, sieviņ! Iesim, misis Peidža! Es lūdzu man piedot, no visas sirds lūdzu!

Peidžs. Nu tad ejam, kungi. Tomēr smieties par viņu mēs vēl smiesimies. Es jūs visus rīt ielūdzu brokastīs pie sevis. Bet pēc tam mēs dosimies putnu medībās. Man ir varen labs medību vanags. Vai jūs esat ar mieru?

Fords. Jā, esmu!

Evenss. Nu, ja jau viens ir, tad es grib būt oters.

Kajuss. Ja ir div, tad es grib būt trešs.

Fords. Lūdzu, lūdzu, nāciet, mister Peidž!

Evenss. Bet es jūs lūdz rit man atgādināt par to utubung, par to man viesnīc saimniek.

Kajuss. Tas ir dikt lab. Es no vis man sird grib to darīt.

Evenss. Jā, par to utubung, ar vis viņ ņirgašen un zob- galibs.

Aiziet.

Ienāk Fentons un Anna Peidža.

Fentons.

Es tava tēva mīlu neiegūšu, - Un tādēļ manas pūles veltas, Anniņ.

Anna.

Ak vai! Ko tad?

Fentons.

Tev jākļūst reiz sev pašai. Viņš pārmet man, ka esmu augstas kārtas, Tāpat kā to, ka, mantu notriecis, Nu cerot atspirgt viņa bagātībā. Tam derdzas arī mana pagātne Ar aušībām un gaisīgajiem draugiem. Tad vēl viņš apgalvo: viņš neticot, Ka tevi spētu mīlēt es bez pūra.

Anna.

Bet ja nu viņam taisnība? Fentons.

Nē, nē, pie savas laimes sapņa zvēru! Kaut, atzīstos, es arī sākumā Pret tava tēva mantu jutu cieņu, Bet, tevi iepazinis, sapratu, Ka pati tu man dārgāka par zeltu. Un manta vienīgā, pēc kā nu tiecos, Ir tava skaidrā sirds.

Anna.

Ak mīļo Fenton, Jums tomēr jāgūst tēva labvēlība; Bet ja ar pazemīgiem lūgumiem Jūs savu nepanāksiet… Ļaudis nāk!

Abi sarunādamies aiziet. Uznāk Šelovs, Slenders un misis Kviklija.

Šelovs. Izjauciet viņiem tās runas, misis Kviklija, mans brālēns pats grib ar jaunkundzi runāt.

Slenders. Nu tad jāsaņemas! Mēģināts nav zaudēts.

Šelovs. Jūs tikai nebīstieties!

Slenders. Nē, es no viņas nebīstos. Kas tur ko bīties! Ja vien man nebūtu tik bail.

Kviklija. Uzklausiet, misters Slenders grib jums ko teikt.

Anna.

Es eju! — To mans tēvs man izraudzījis. Ak dievs, cik dažai jauks šķiet riebeklis, Kam gadā ienāk trīssimt mārciņas.

Kviklija. Kā klājas dārgajam misteram Fentonam? Vai drīkstu jūs lūgt uz pāris vārdiem?

Selovs. Viņa nāk! Tagad ej viņai pretī, brālēn. Jā, puis, tev bija gan tēvs!

Slenders. Jā, Annas jaunkundz, man bija tēvs. Mans tē­vocis var par viņu pastāstīt smukus jokus. Esiet tik labi, tēvoc, un pastāstiet Annas jaunkundzei, kā mans tēvs izzaga no putnu kūts divas zosis. Nu pa­stāstiet, onkulīt.

Selovs. Mans brālēns jūs, Annas jaunkundz, mīl.