VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Slenders. Jā, es jūs mīlu, ne mazāk kā kuru katru sie­vieti Glosteršīrā.

Selovs. Viņš jūs apgādās kā muižnieci.

Slenders. Kā muižnieci jau nu ne, bet citādi viņai nekas nekaitēs.

Selovs. Viņš jums novēlēs simt piecdesmit mārciņas at­raitnes daļai.

Anna. Mīļais mister Šelov, lai taču viņš pats runā ar mani.

Šelovs. Brīnišķīgi, es jums pateicos par šiem vārdiem. Es jums pateicos par jūsu laipno mājienu. Brālēn, viņa tevi aicina. Es jūs atstāšu vienus.

Anna. Nu, mister Slender.

Slenders. Jā, labā Annas jaunkundz . ..

Anna. Kādi tad būtu jūsu vēlējumi?

Slenders. Mani pēdējie vēlējumi? Nē, tas nu gan ir joks, nudien! Par saviem pēdējiem vēlējumiem es vēl, pal­dies dieviņam, neesmu domājis. Tik vārgs es par laimi vēl nejūtos.

Anna. Fui, es jums, mister Slender, gribēju teikt: ko jūs vēlētos no manis?

Slenders. Nudien, pats sev es vēlos gauži maz, lai ne­teiktu, ka neko. Jūsu tēvs un mans tēvocis abi ir tie, kas rīkojas. Ja jau tāds būtu mans liktenis, nu ko, es esmu ar mieru, bet, ja ne, — katram dzīvē sava laime! Viņi abi par šo jautājumu varēs pastāstīt jums vairāk nekā es. Jautājiet savam tēvam. Tur jau viņš nāk.

Uznāk Peidžs un misis Peidža.

Peidžs.

Ā! Misters Slenders. — Mīli viņu, Anna! Bet ko tad misters Fentons meklē te? Jūs pārāk bieži, ser, šai namā redzams. Es esmu teicis jau, ka Anna saderēta.

Fentons.

Ak mister Peidž, par ko jūs dusmojat?

Misis Peidža.

Kādēļ jūs, Fenton, manu bērnu lencat?

Peidžs.

Nav viņa lemta jums.

Fentons.

Ser, ļaujiet vārdu bilst. . .

Peidžs.

Nē, mister Fenton! —

Nu iesim, mister Šelov, mīļais Slender.

Jūs mani apgrūtināt, mister Fenton.

Peidžs, Selovs un Slenders aiziet.

Kviklija.

Jūs parunājiet ar misis Peidžu.

Fentons.

Ak misis Peidža, mīla nesavtīgā, Ko jūtu es pret jūsu meitu, liek man Par spīti kavēkļiem un pārmetumiem Nest droši kaujas karogu uz priekšu. Es lūdzu jūsu labvēlību, kundze.

Anna.

Māt, neatdodiet mani tādam muļķim.

Misis Peidža.

Man ir kāds cits, vēl labāks, padomā.

Kviklija.

Tas būs mans kungs, mans ārsta kungs. Anna.

Tad labāk mani dzīvu aprociet Vai nositiet ar tupeņiem.

Misis Peidža.

Nu ko tu uztraucies! — Jums, mister Fenton, Es neesmu ne draugs, ne ienaidnieks, Es meitai jautāšu, vai viņa jūs Tā mīl, un tad es izlemšu, kas darāms, Bet tagad sveiki! Viņai jānāk iekšā, Jo tēvs būs dusmīgs.

Misis Peidža un Anna aiziet.

Fentons. Jā, sveiki, kundze! Sveika, mīļā Anniņ!

Kviklija. Tas viss ir mans nopelns. Vai tiešām — es viņai tā saku — jūs ar tik vieglu roku atdosiet savu bērnu šim te muļķim vai arī tam dakterim? Labāk pa­skatieties uz misteru Fentonu! Jā, tas ir mans no­pelns.

Fentons.

Paldies! Un nodod manai mīļajai Vēl šovakar šo gredzenu. Ņem algu!

Aiziet.

Kviklija. Lai debess viņu atalgo! Ak tavu feinu cilvēku! Šitik feina cilvēka dēļ jau katra sieviete būtu gatava skriet kaut vai ugunī. Bet man tomēr gribētos, ka Annas jaunkundze tiktu manam kungam vai arī mis­teram Slenderam, bet varbūt šim misteram Fento- nam. Es darīšu, ko spēšu, viņu visu trīs labā, jo to es viņiem visiem esmu solījusi, un man negribētos lauzt vārdu. It īpaši misteram Fentonam doto. Ak tā, un tad vēl abas manas kundzes mani taču sūta pie sera Džona Falstafa. Kā es, dullā muša, to biju gan­drīz aizmirsusi!

Aiziet.

Ienāk Falstafs un Bardolls.

Falstafs. Paklau, Bardolf!

Bardolls. Jā, ser!

Falstafs. Ej atnes man korteli vīna ar grauzdētiem sau­siņiem.

Bardolls aiziet.

Vai to man vajadzēja piedzīvot, ka mani aiznes grozā tikpat, kā miesnieks nes savus gaļas atkritumus muldā, un ļaut, lai iemet Temzā? Ja man vēlreiz ga- dītos tāds kauns, tad labāk lai manas smadzenes iz­cep sviestā un pamet suņiem par Jaungada dāvanu priekšā. Tie neģēļi ielidināja mani upē ar tikpat ma­ziem sirdsapziņas pārmetumiem, kā dažreiz iesviež tur aklus kucēnus, veselus piecpadsmit metienā. Un mans ārējais izskats jau to rāda, cik ātri es grimu. Kaut upe būtu elles bezdibenis, es tomēr drīz no­nāktu līdz dibenam. Un es patiešām būtu noslīcis, ja krasts negadītos lēzens un vieta tik sekla. Taču tāda nāve ir riebīga, jo ūdenī cilvēks pietūkst, un kāds tad es izskatītos, ja būtu vēl vairāk pietūcis? Tad es lai­kam būtu kā blāķis.

Ienāk Bardolls ar vīnu.

Bardolfs. Ir ieradusies misis Kviklija un vēlas ar jums runāt.

Falstafs. Dod tik šurp, vispirms jāpiemaisa tam Temzas ūdentiņam vīns klāt. Mans vēders ir tā atdzisis, it kā es karstuma veldzēšanai būtu zāļu vietā dzīvu sniegu rijis. — Lai viņa ienāk!

Bardolfs. Nāc iekšā, sieviete!

Ienāk misis Kviklija.

Kviklija. Lūdzu piedošanu, kungs, vai atļauts ienākt? Vēlu jums labu rītu, kungs!

Falstafs. Aizvāc šos traukus un uzkarsē man vēl vienu korteli vīna, tikai labu.

Bardolls. Vai olu likt klāt, ser?

Falstafs. Nē, lai vīns būtu tīrs. Es neciešu, ka man vīnam jauc aizperētas olas klāt.

Bardolls aiziet. Nu, ko tu man pateiksi?

Kviklija. Redziet, ser, mani sūta pie jūsu žēlastības misis Forda.

Falstafs. Misis Forda, citiem vārdiem sakot, Brasla kundze. Man pietiek šī brasla. Es jau tiku iemests braslā. Un esmu sarijies brasla ūdeni.

Kviklija. Vai, dieniņ! Viņa, nabadzīte, jau nemaz nebija vainīga. Savus kalpus viņa pēc tam bargi izrāja: viņi bija pārskatījušies.

Falstafs. Tāpat kā es, tāpat kā es, dibinādams savus plā­nus uz vieglprātīgas sievietes solījumiem.

Kviklija. Ak ser, misis Forda ir tik izmisusi, ka jums sirds sažņaugtos, viņu redzot. Viņas virs šorīt iet putnu medībās, un viņa gribētu jūs redzēt vēlreiz pie sevis. Starp pulksten astoņiem un deviņiem. Man viņai steidzīgi jānes atbilde. Jel ticiet, misis Forda grib visu vērst par labu.

Falstafs. Labi, es būšu. Tā tu pasaki. Un lai viņa padomā, kas tas cilvēks gan ir — vārgulis un gļēvulis, tad viņa novērtēs manu drosmi.

Kviklija. Jā, es viņai to pateikšu.

Falstafs. Pasaki gan. Ak tad tu saki — starp pulksten de­viņiem un desmitiem?

Kviklija. Starp astoņiem un deviņiem, ser.

Falstals. Labi, bet tagad ej. Es katrā ziņā būšu.

Kviklija. Palieciet sveiciņi, ser!

Aiziet.

Falstals. Es brīnos, kur tas misters Brūks pazudis? Viņš taču lūdza, lai es viņu gaidot. Man nedod miera viņa nauda. A, tur jau viņš nāk!

Ienāk Fords.

Fords. Esiet sveicināti, ser!

Falstals. Nu, mister Brūk? Jūs nācāt apjautāties, kā man veicies pie Forda sievas.

Fords. Jā, ser Džon, tas tiešām ir mana nāciena nolūks.

Falstafs. Mister Brūk, teikšu jums atklāti. Es biju pie viņas ieradies noliktajā stundā.

Fords. Un kā jums izgāja, ser?

Falstafs. Dikti slikti, mister Brūk.

Fords. Kā tā, ser? Vai viņa bija pārdomājusi?

Falstals. Nē, mister Brūk. Tikai tas nožēlojamais ragu­lops, viņas vīrs, kas dzīvo mūžīgā greizsirdības tra­kumā, tieši pašā svarīgākajā brīdī mūs iztraucēja, kad mēs bijām jau gana apkampušies, skūpstījušies, zvērējuši viens otram mīlestību un, vārdu sakot, jau tuvojāmies mūsu komēdijas ievada noslēgumam. Un viņam pa pēdām sekoja vesela banda viņa draugu, kurus tas bija savācis un sakūdījis, lai — ko tu domā! — paša mājās notvertu sievas mīļāko.

Fords. Ko? Tajā laikā, kad jūs tur vēl bijāt?