VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Misis Forda. Lai dievs mans liecinieks, bez pamata gan — ja tu mani turi aizdomās, ka esmu tev neuz­ticīga.

Fords. Pareizi, nekauņa! Turpini vien tā līdz galam! — Nu, rāpies laukā, rakari.

Sviež veļu no groza ārā.

Peidžs. Nu, tas nu gan ir par daudz!

Misis Forda. Vai tev nemaz nav kauna? Liec taču veļu mierā!

Fords. Nu tu, sprukstiņ, man tūdaļ būsi rokā!

Evenss. Kas par trak, tas par trak. Varbūt jūs sāks tam savam sievišķim celt lindreks uz augš? Eimam prom!

Fords. Izmetiet visu no groza laukā, kad es saku!

Misis Forda. Bet, mīļo vīriņ . . .

Fords. Mister Peidž, es zvēru pie savas vīra cilvēka dvē­seles, vakar ar šo grozu kāds tika aizgādāts no ma­nām mājām projām. Un kāpēc lai arī šodien viņš ne­varētu tur būt iekšā? Jo par to, ka viņš manā mājā bijis, man nav ne mazāko šaubu. Ziņas, ko esmu sa­ņēmis, ir drošas, un mana greizsirdība nav bez pa­mata. Metiet visas lupatas ārā!

Misis Forda. Ja tu kādu tur atrodi, tad kauj viņu nost kā blusu.

Peidžs. Groza neviena nav.

Šelovs. Pie sava skaidrā prāta zvēru, jūs nedarāt labi, mister Ford. Tas nāk jums pašam par ļaunu.

Evenss. Ford kungs, jums būs lūgt diev, nevis klausīt savem iedomem, ko sauc par greizsirdib.

Fords. Tātad te tā nav, kuru es meklēju!

Peidžs. Nē, un, ja viņš vispār kaut kur ir, tad vienīgi jūsu smadzenēs.

Fords. Tikai vēl šo vienīgo reizi palīdziet man pārmeklēt māju! Bet, ja es meklēto neatrodu, tad neticiet vairs nekad manai vājībai. Tad lai uz laiku laikiem es kļūstu par izsmieklu jūsu sarunās pie mielasta galda! Tad lai tiek teikts: «Viņš ir greizsirdīgs kā Fords, kurš meklēja sievas mīļāko tukša valrieksta čau­malā.» Dariet man šoreiz vēl to prieku un palīdziet pārmeklēt māju.

Misis Forda. Uhū! Misis Peidža! Nāciet abas ar veceni lejā. Mans vīrs grib iet augšā.

Fords. Ar kādu veceni? Par kādu veceni tu runā?

Misis Forda. Nu, par mūsu kalpones krustmāti no Brentfordas.

Fords. To raganu, to burvi, to veco blēdi un burvi? It kā es viņai nebūtu aizliedzis spert kāju pār manu slieksni! Ak tad viņa ir tā savedēja, ko? Jā, mēs, vīri, mēs jau, protams, esam tie muļķi, mēs jau nekā ne­sajēdzam, kas aiz tādas pesteļošanas slēpjas, kuras dēļ viņa it kā nāk uz šejieni. Viņa te burs, viņa te vārdos, viņa te zīlēs un liks mīlēt, un vēl visvisādi ērmosies un māžosies, kamēr mēs jau nekā nesapro­tam, kamēr mūsu prātam jau tas nav pieejams! — Nāc, nāc lejā, tu burve, tu ragana! Nāc lejā, vai dzirdi?

Misis Forda. Es tevi lūdzu, vīriņ! — Cienītie kungi, ne­ļaujiet viņam šo veco sievieti sist.

Misis Peidža ieved Falstafu, kurš pārģērbies sievietes drebēs.

Misis Peidža. Nāc, Tenku māmiņ, nāc! Sniedz man roku!

Fords. Es viņai tūlīt sniegšu tādu roku … Marš ārā, tu ragana

sit viņu,

tu nekauņa, tu bezgode, tu vazaņķe. Ārā, ārā! Es tev gan buršu! Es tev gan zīlēšu!

Falstafs aiziet.

Misis Peidža. Kā jums nav kauna? Jūs droši vien nositāt šo nabaga veco sievieti?

Misis Forda. Nē, bet to viņš vēl var izdarīt. Un tas tev, protams, sagādās lielu godu.

Fords. Lai tā ragana iet kārties!

Evenss. God vārc, es dome, tas sievišķ paties bij vien ragen. Man nepatīk sievišķs, kam ir par daudz liel bārzd. Es ievēroj, ka zem tā plīvur viņam ir liel bārzd.

Fords. Vai jūs mani nepavadītu, kungi? Lūdzu, nāciet man līdzi. Tad jūs redzēsiet, kāpēc esmu greizsirdīgs. Bet, ja arī šoreiz es jūs izmaldināšu par tukšu, tad neticiet turpmāk vairs nevienam vārdam, ko saku.

Peidžs. Nu, tad paklausīsim viņam vēl šo reizi. — Kungi, ejam!

Peidžs, Fords, Selovs un Evenss aiziet.

Misis Peidža. Man liekas, viņš to sita it kā žēlodams.

Misis Forda. Nē, gluži otrādi, — zvēru, viņš to sita bez žēlastības.

Misis Peidža. Šis spieķis ir apsvētījams un pakarams baz­nīcā pie altāra. Tas mums ir teicami kalpojis.

Misis Forda. Kā jums liekas? Vai mēs kā godīgas lau­lātās draudzenes drīkstam viņu vēl ilgāk vajāt ar savu atriebību?

Misis Peidža. Nu tas netiklības velns droši vien no viņa būs izdzīts ārā. Un, ja vien sātans nav viņu pilnīgi sagrābis savos nagos, tad, esmu pārliecināta, viņš mums vairs nemāksies virsū.

Misis Forda. Varbūt mums pastāstīt arī saviem vīriem, kā mēs viņam atmaksājām?

Misis Peidža. Jā, katrā ziņā, bet galvenais, lai izdzītu jūsu vīram tās slimīgās iedomas no galvas. Taču, ja viņi abi atzītu, ka šis nožēlojamais, izvirtušais res­nais bruņinieks ir vēl vairāk spīdzināms, mēs viņiem piedāvātu savus pakalpojumus.

Misis Forda. Varu saderēt, viņi to gribēs apkaunot visu ļaužu acīs. Man tāpat liekas, ka šis joks nebūtu pil­nīgs, ja mēs viņu neapkaunotu visas pasaules priekšā.

Misis Peidža. Nu tad prom uz kalvi: kalsim dzelzi, kamēr tā karsta!

Aiziet.

Ienāk viesnīcas saimnieks un Bardolls.

Bardolfs. Vācieši lūdz no jums trīs zirgus, ser. Rīt iera­dīšoties galmā hercogs, un viņi gribot izjāt tam pretī.

Saimnieks. Kas tas par hercogu, kas tik slepeni iera­dīsies? Galmā par viņu nekas nav dzirdams. Es pa­runāšu pats ar šiem kungiem. Viņi taču angliski sa­prot?

Bardolfs. Jā, ser. Tad es viņus palūgšu pie jums.

Saimnieks. Manus zirgus viņi dabūs. Tikai par to būs bargi jāmaksā. Es viņus vēl slaukšu! Veselu nedēļu mans nams bijis jau viņu rīcībā, un es esmu atrai­dījis citus viesus. Tik viegli viņi netiks cauri, es vi­ņus vēl slaukšu. Nu, iesim!

Aiziet.

Ienāk Peidžs, Fords, misis Peidža, misis Forda un sers Hjū Evenss.

Evenss. Tik guder prat es vēl ne pie vien sievišķ nav re- dzēš.

Peidžs. Un tad viņš atsūtīja tās vēstules jums abām reizē?

Misis Peidža. Jā, abām divām viena stundas ceturkšņa laikā.

Fords.

Man piedod, siev. Nu ticu tev, un drīzāk Es šaubītos par saules siltumu Nekā par tavu uzticību. Tagad Es ticu vairāk nekā ķeceris, Kas atgriezies pie dieva.

Peidžs.

Nešķiedi es Ar savu nožēlu, tāpat kā iepriekš Ar apvainojumiem. Mēs spēli turpināsim. Mūsu sievas Lai sagādā mums visiem jautrus brīžus Un norunā ar resno tikšanos, Kur mēs to pieķersim un liksim kaunā.

Fords.

Man mūsu sievu plāns šķiet varen labs.

Peidžs. Ko? Sūtīt viņam ziņu, lai viņš nak pusnaktī parkā uz tikšanos? Nē, nē, no tā nu gan nekas neiznāks!

Evenss. Jūs teic, ka viņš ir iemests upe un sajēms tai vecenei domāto briesmīgo pērien? Man liekas, vīš ir tā pārbaidets, ka vīš nenāks. Es dome, ka viņa mies ir jau sodīts un ka viņam tāds grēcīgs doms vairs ne­nāks prāte.

Peidžs. Arī man tā liekas.

Misis Forda.

Tik pasakiet, kas darāms, kad viņš atnāks, Bet viņu atvilināt ļaujiet mums.

Misis Peidža.

Tiek teikā daudzināts vēl mednieks Herns,

Viņš bijis mežsargs senāk šajos mežos

Un, ragiem rotāts, tieši pusnaktī

Ik ziemas staigājot ap ozolu.

Viņš kokus maitājot un kustoņus

Un pienu pārvēršot par asinīm,

Pats dzelžu važas baigi žvadzinādams,

Šo teiku, liekas, zināt jūs ikviens,

Un tumšos aizgājības laikos ļaudis

Tai ticējuši. Pat vēl mūsu dienās

To stāstīt mēdz kā svētu patiesību.

Peidžs.

Jā gan, jo arī tagad daudzi baidās Iet pusnaktī gar Herna ozolu. Bet kam tas viss?