VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Misis Forda.

Mēs esam nolēmušas Ar Falstafu tur nolikt satikšanos: Viņš nāks pie mums ar Herna ragiem pierē.

Peidžs.

Nu labi, pieņemsim, viņš atnāks arī, Ar ragiem rotājies, bet ko jūs tālāk Ar viņu iesāksiet? Kāds jūsu plāns?

Misis Peidža.

Par turpmāko gan arī padomāts:

Lai mūsu Annuks, mazais dēls un vēl

Trīs četri bērni uzvelk rūķu drānas,

Ap pleciem apliek laumu plīvurus,

Bet galvā uzliek vainagus ar svecēm

Un satver grabuļus. Un, tiklīdz abas

Mēs būsim tikušās ar Falstafu,

Lai visi pēkšņi, troksni celdami,

Ar skaļām dziesmām uzbrūk mums. Mēs tūdaļ,

Tos redzot, pārbijušās aizbēgsim.

Bet viņi zemes garu izskatā

Lai ielenc veco bezgodi, to knaiba

Un jautā, kā viņš uzdrīkstējies nākt

Šais takās svētajās, kur laumas laksta,

Turklāt vēl tādā izskatā.

Misis Forda.

Tik ilgi

Lai gariņi to kniebj un dedzina Ar svecēm, līdz viņš atzīstas.

Misis Peidža.

Pēc tam

Mēs iznāksim, tam ragus noņemsim Un ļausim izsmietajam iet.

Fords.

Bet bērniem Ir savas lomas labi jāiemāca.

Evenss. Es pamācīš tos bērs, kas viņiem jādar, bet pats es ar iztaislšes par kaut kād ērm, lai dabūt to bruņ- niek ar sav svec pasvilint.

Fords. Tas būtu brangi! Es iešu iegādāties maskas.

Misis Peidža.

Bet Anniņa būs laumu karaliene, Es tāpēc tērpšu viņu baltās drānās.

Peidžs.

Es baltu zīdu nopirkšu.

Sāņus.

Bet Slenders

To drūzmā nolaupīs, un ītonā Tie salaulāsies. — Nu pie Falstafa! Es iešu turp, par Brūku uzdodamies, Un visu noskaidrošu. Gan viņš nāks!

Mj'sj's Peidža.

Par to es nešaubos. Bet tagad iesim Un laumām tērpus sagādāsim.

Evenss. Nu labi, eimam. Tas būs dikt lab špās un viens nevainīgs stiķs.

Peidžs, Fords un Evenss aiziet.

Misis Peidža.

Nu sūtiet, misis Forda, Kvikliju Pie sera Džona jautāt, vai viņš nāks.

Misis Forda aiziet.

Bet es pie doktora. Jo tikai viņam Es savu Annu atdotu ar prieku. Kaut Slenders, mana vira mīlulis, Ir bagāts, tomēr liekas briesmīgs muļķis. Bet doktoram gan nauda ir, gan draugi Un labi sakari. Viņš būs mans znots, Kaut simti nebeidz Annu aplidot.

Aiziet.

Ienāk viesnīcas saimnieks un Simpls.

Saimnieks. Nu, ko tu gribi, stulbeni? Ko tev vajag, dullā galva? Teic, runā, saki: īsi, ātri, žigli!

Simpls. Labi, ser: mani sūta misters Slenders pie sera Džona Falstafa.

Saimnieks. Tur jau ir viņa zāle, viņa nams un viņa pa­lātas, viņa mājas gulta un ceļa gulta, nupat no jauna svaigi krāsota un apgleznota ar bildēm no bībeles lī­dzības par pazudušo dēlu. Ej pieklauvē un kliedz. Gan viņš tev atbrēks cilvēkēdāja pērkondimdošajā balsī. Klauvē vien, nebaidies.

Simpls. Pirms brīža pie viņa uzgāja kāda vecene, kāda resna vecene. Es pagaidīšu, ser, kamēr viņš nonāks lejā. Man patiesībā ir viņam kas sakāms.

Saimnieks. Ko? Resna vecene? Kad tik viņa manu bru­ņinieku vēl neapzog! Jāsauc ārā. — Klau, brašo bru­ņiniek! Klau, brašo ser Džon! Liec nodārdēt savai zaldāta rīklei. Vai tu esi iekšā? Te runā tavs saim­nieks, tavs brālis no Efesas.

Falstafs

no augšas. Ko tu bļausties, saimniek?

Saimnieks. Te ir atnācis viens hunnis un gaida, kad tā resnā vecene nāks ārā. Lai viņa kāpj lejā, brašuli! Lai viņa kāpj lejā, manas istabas ir šķīstas, ka tu man tās pesteļodamies neapgāni!

Iznāk Falstals.

Falstals. Jā, saimniek, tā resnā vecene pie manis nupat vēl bija, tikai tagad viņa jau ir prom.

Simpls. Piedošanu, kungs, vai tik tā nebija tā visu zinošā zintniece no Brentfordas?

Falstafs. Jā, tieši tā viņa bija, tu kāpostgalva! Ko tev vajadzēja no viņas?

Simpls. Mans kungs, misters Slenders, ieraudzījis to ejam pa ielu, man lika, lai es atnākot un paprasot, vai ķēdīte, kuru viņam izkrāpis kāds Nims, esot vēl pie tā.

Falstafs. Es viņai jau to jautāju.

Simpls. Un ko viņa jums atbildēja, ser?

Falstafs. Viņa teica, ka tas pats špicbuks, kas izkrāpis misteram Slenderam važiņu, esot to viņam ari no­spēris.

Simpls. Bet man bija uzdots parunāt ar šo sievieti pa­šam. Mans kungs man lika viņai vēl kaut ko jautāt.

Falstafs. Ko tad? Saki droši!

Saimnieks. Jā, pasaki! Saki žigli!

Simpls. Kā lai es to noslēpju, kungs?

Falstafs. Pamēģini tik slēpt, tad es tev noraušu galvu.

Simpls. Kas tad tur nu liels, ser! Runa ir par Annu Pei­džas jaunkundzi. Viņš grib zināt, vai viņam būs lemts to iegūt vai ne.

Falstafs. Būs, būs lemts!

Simpls. Kas būs lemts, ser?

Falstafs. Nu, viņu iegūt vai ne. Tu ej pie viņa un pa­saki: vecene man tā teica.

Simpls. Tad tieši tā man brīv viņam pateikt, ser?

Falstafs. Jā, muļķa desa, jā, to tu drīksti.

Simpls. Es jums pateicos jūsu augstība! Ar šīm ziņām es iepriecināšu savu kungu.

Simpls aiziet.

Saimnieks. Tu gan esi skolots, varen skolots, ser Džon. Vai pie tevis tiešām bija tāda gudra sieva?

Falstafs. Bija, bija, saimniek, un no viņas es guvu vai­rāk mācības nekā visā savā mūžā. Turklāt par to man nekas nebija jāmaksā, gluži otrādi: maksāts tika man.

Ienāk Bardolls.

Bardolfs. Vai, dieniņ, kungs! Tādus blēžus, šitādus blē­žus!

Saimnieks. Kur palika mani zirgi? Ļauj par viņiem man kaut ko labu dzirdēt, puis!

Bardolfs. Viņi ir prom ar visiem tiem blēžiem. Tiklīdz mēs bijām garām Itonai, tā viens no viņiem, tas, kam es sēdēju aiz muguras, nogrūda mani no zirga at­muguriski peļķē. Bet pēc tam, iespieduši piešus zir­giem sānos, viņi tā aizauļoja kā trīs vācu velni, kā trīs doktori Fausti.

Saimnieks. Muļķi, viņi taču būs steigušies tam herco­gam pretī. Bet tu saki: viņi aizbēguši! Vācieši ir go­dīgi cilvēki.

Ienāk sers Hjū Evenss.

Evenss. Kur ir mans saimnieks?

Saimnieks. Kas lēcies, ser?

Evenss. Jūs neizlaiž no acem tos savs viess: pilsēte ir iebraucs viens mans draugs, un viņš teic, ka uz še- jen ir devšies šur trīs vāc blēž, kas jau izkrāpuš Ri- dings, Meidenheds un Kolbrūks viesnīc turetajem zirgs un naud. Es jums pastāst, vēlēdams lab, jo, redz, jūs ir guders un asprātīgs ciliks un liels zobegals, un tas ne pēc kā neizskates, ka jūs kāds apvest ap stūr. Palieciet sveik!

Aiziet. Ienāk doktors Kajuss.

Kajuss. Kur ir man saimnēk no to Host de Jarterre.

Saimnieks. Te es esmu, daktera kungs, pavisam apjucis un smagu šaubu mākts.

Kajuss. Es nezin, par ko jūs runā, bet es ir dzirdējs, ka jūs varen gaida vien hercog de Jarmany. Es zvēr, tur iekš galm par tād hercog neviens nekā nezin. Es jums teic to, vēlēdams lab. Adieu!

Saimnieks. Skrej, kliedz, ķer, nolāpīts! Palīdzi man, bru­ņiniek. Es esmu pagalam! Skrej, ķer, sauc palīgā, puis! Nu es esmu pagalam!

Saimnieks un Bardolls aiziet.

Falstafs. Man gribētos, lai visa pasaule būtu apkrāpta, tāpēc ka es esmu piekrāpts un vēl mantojis pērienu. Ja galmā to dabūtu dzirdēt, ka es esmu ticis pār­ģērbts un maskēts, bet pēc tam sists un mērcēts, tad viņi tur savās smieklu ugunis pa lāsei vien izkausētu visus manus taukus, bet pēc tam ieziestu ar tiem ūdens zābakus. Es galvoju, viņi mani tikmēr smietu un zobotu, līdz es sarauktos kā sakaltis bumbieris. Kopš tās reizes, kad es primero spēlē blēdījos, man vairs dzīvē neveicas. Ja vien man netrūktu elpas, tad es ķertos pie pātaru skaitīšanas un nožēlotu savus grēkus.