VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Bet šis pirmais izdevums pilns rupju kļūdu, ar izlaidumiem lin sagrozījumiem (III cēliena 4. un 5. aina samainīta, V cēliena 1.— 4. aina pavisam izlaista utt.). Lai gan tas iznācis Šekspīra dzīves laikā, tomēr droši vien izdots bez autora līdzdalības, izkropļots. Arī otrais izdevums — 1609. gadā, tāpat autora dzīves laikā, parādījies ar tiem pašiem trūkumiem. Iespējami pareizāku un pilnīgāku tekstu pētnieki atzīmē tikai trešajā — in folio 1623. gada izdevumā, kas laika gaitā vēl vairāk noskaidrots un pilnveidots, uzņemts tā sauktajā Kembridžas izdevumā, pēc kura tad strādā Šekspīra darbu tulkotāji un pētnieki Padomju Savienībā.

Pēc Maldu komēdijas šī Šekspīram ir otra tāda jautra žanra ko­mēdija, tikai sarakstīta lielāko tiesu prozā.

Tā Jautrās vindzorietes ir Šekspīra gandrīz vienīgā luga ar to­pošās buržuāzijas sadzīves vidi. Tā, piemēram, Peidži un Fordi ar visu, kas ap viņiem, nav nekādi dižciltīgi muižnieki, nav arī pilsētnieku kārtas pārstāvji, bet kaut kas vidējs starp tiem, kas piesavinās turībā pieaugošās buržuāzijas ierašas. Abas dzimtas — Peidži un Fordi dzīvo pārtikuši un bezrūpīgi, tiem svešas ir drosmīgas domas un augstāki ideāli. Mūsu acu priekšā uz skatuves parādās vai ari tiek pieminētas medības, veļas mazgāšana, alus darīšana utt. Visa komēdijā darbo­jošos personu rinda, ja atskaitām eleganto muižnieku Fentonu un, protams, pašu Falstafu, šo bankrotējušo galma bruņinieku, sastāda pārbagātu komisku tipu, zīmīgu rakstura vilcienu kolekciju, kas slid gar skatītāja acīm. Un taisni šie tipi, nevis situācijas, nevis Falstafa tēls un viņa komiskie piedzīvojumi, veido lugas komisko pamatsaturu, — savu vērtējumu un norādi uz saturu pabeidz šekspirologs A. Smirnovs. Vispār šai komēdijā sakoncentrēti cilvēku muļķību un nejēdzību visādi veidi un nokrāsas, kas izteic tālaika sadzīves tipiskas parā­dības un raksturus. Kā dzīvus mēs redzam uz skatuves muļķīgo un mazvērtīgo provinces tiesnesi Selovu, kas plātās ar saviem muižnieka un dienesta tituliem, redzam viņa izstīdzējušo, plānprātīgo mazdēlu Slenderu, redzam smieklīgo pedantu un rezonieri mācītāju Hjū Evensu, redzam mazā Peidža jokaino eksamlnēšanas skatu, pēc kura mēs va­ram spriest par tālaika sholastiskajiem mācīšanas paņēmieniem, re­dzam karstgalvīgo, iedomīgo dakteri Kajusu un viņa smieklīgo div­kauju ar Evensu, redzam iebraucamo vietu ar tās parupjo, kustīgo, līksmo saimnieku, redzam izveicīgo mis Kvikliju, kas par naudu ga­tava pakalpot kuram katram un ar ko vien tas vēlas, redzam veselu pulku komiski baigu dīkdieņu (Bardolfs), bezkauņu (Pistols), sīku blē­dīšu utt. Bet pāri visiem tiem divi meistariski notēloti laulātie pāri — Peidži un Fordi, šie jaunie «Anglijas kungi», kas virzās uz augšu, pašapzinīgi, lepni, pārtikuši un bezgala aprobežoti.

Komēdijas galvenais tēls un kompozīcijas centrs ir un paliek Falstafs. Tas ir izskaidrojams ar to oreolu, kuru viņš ieguvis jau hro­nikā Henrijs IV. Kaut gan Falstafs ir visu iedomājamo trūkumu iemiesojums — žūpa, gļēvulis, melis, — viņš tomēr ir tuvs lasītājam ar to, ka viņa prāts ir brīvs no viduslaiku dogmām un aizspriedumiem, viņš ir asprātīgs, bezbēdīgs, dzīves priecīgs.

Taču šai viņa bezbēdībai komēdijā Jautrās vindzorletes pienāk gals. Peidžu un Fordu pasaule pieveic to.

Latviešu valodā šī luga iznākusi 1936. gadā ar nosaukumu Vin­dzoras jautrās sievas. Sai Kopotu rakstu izdevumā luga uzņemta jaunā Rūdolfa Egles un Paula Kaivas tulkojumā.

I cēliena 1. ainā

Lpp.

9. Zvaigžņu palāta — augstākā krimināltiesa Anglijā Šekspīra laikā, nodibināta 16. gs. Vestminsterā, savas sēdes noturējusi zālē, kuras griesti rotāti zvaigznēm.

10. Evenss, velsietis, runā ar akcentu un diezgan lauzītā angļu valodā; sevišķi mīkstie konsonanti viņam padodas cieti. Tulko­jumā šai ziņā ieturēt kādu īpašu konsekvenci nav iespējams; bet nebūtu pareizs arī latviskā teksta lokalizējums kādā no dia­lektiem, ieslīgstot pārspīlējumos, kā to darīja L. Tiks savā citādi labā tulkojumā vācu valodā.

10. Balto līdaku ducis, par ko ieminas Slenders, nozīmē goda zīmju daudzumu vapenī un tērpā, kā, piemēram, Selovam. Oriģinālā šādos teicienos izmantota vārdu rotaļa, ko tulkojumā pilnībā atdarināt nav iespējams. Teicienu dozen white luces — ducis balto līdaku — Evenss uztver un pārfrāzē par louses — utis;

tad Selovs savā atjautība, atsitot Evensa sāļo zobgalibu, it kā neviļus izmet, ka viņa vecajā togā līdakas kļuvušas sāļas (no sviedriem).

Līdaku resp. zuti šai vietā un vispār tiesneša Selova lomu lugā Šekspīra biogrāfi attiecina uz Stretfordas miertiesnesi To­masu Ljusiju (Lucy), kas Šekspīru jaunībā gribējis reiz notiesāt par malu medniecību. Tulkojumā vārdu rotaļa atveidota ar «zu­tis — utis».

10. Slenders tomēr vēlētos savam vapenim iemantot kaut ceturto daļu no brālēna goda zīmēm, tais laikos mantojumā arī tādas lietas tika iedalītas.

14. Serlaks un Džons — angļu tautas balādēs (Robiņā Hudā) dau­dzinātie dēku varoņi — laupītāji.

16. Mīklu grāmata (mīklu krājums) — domāts kāds tanī laikā ļoti izplatīts krājums Jautru mīklu grāmata.

19. Sekersens — tā iesaukts lācis, kuru Šekspīra laikā bieži palai­duši vaļā no važas un trenkājuši pa tā saukto «Parīzes dārzu» Globa teātra tuvumā.

3. ainā

23. Tik bagāta ar zeltu kā Gvajānas krasts. —

Sis teiciens mērķēts Valteram Roli, kas 1596. gadā ar savu ekspedīciju izbraukājis Dienvidameriku un stāsta par Gvajānas pasakainajām bagātībām. Gvajāna tolaik bija spāniešu iekarota laimes zeme — Eldorado.

II cēliena 1. ainā

32. Paskat, kāds Erods no Jūdu zemes! —

Bībeles tēma. Erods no Jūdejas bija pazīstams ar savu baud­kāri.

33. Peliona kalns — minēts antīkajos mītos.

35. Akteons — jauneklis grieķu un romiešu mītos, kuru nevainības dieve Diāna sodījusi, pārvēršot viņu par alni, ko saplosījuši viņa paša suņi. Sodījusi tāpēc, ka viņš medībās uzlūkojis Diānu kailu peldoties. Ringvuds — suņa vārds. Šekspīrs ar šo mitu varēja iepazīties, lasot Ovīdija Metamorfozes.

III cēliena 1. ainā

54. Tur maze, klusē strautiņ male … —

Šī Evensa dziesmiņa ar nolūku pasvitro viņa sentimentālo satraukumu gaidot. Viena rinda tur ņemta no Marlova dzejoļa, kurā runa par putniņiem, kas skandina madrigāles, otra no Dā­vida dziesmām (137. psalms) utt.

56. Hipokratu un Gaileņu renesanses laikā uzskatīja par lielākajām autoritātēm medicīnā.

57. Nikolo Makiavelli — itāliešu valstsvīrs, politiskā traktāta Vald­nieks autors (16. gs.). Jau Šekspīra laikā šis vārds bija kļuvis par sugas vārdu Anglijā, ar kādu apzīmēja cilvēku, kas izmanto visus līdzekļus, lai tikai sasniegtu savu mērķi.

IV cēliena 1. ainā

81. …pajautājiet viņam kaut ko no latīņu gramatikas. —

Domāta tanī laikā izplatītākā Donata latīņu gramatika, kas Henrija VIII laikā ieviesta skolās. Gramatikas formas Evensa, Viljama un Kviklijas sarunās lielā mērā izteiktas vārdu rotaļās, kas tulkojumā grūti atdarināmas, tāpēc dažviet latviskotas, at­kāpjoties no oriģināla.

Šekspirologi domā, ka šai skolas mācību kritikā Šekspīrs atceras savas skolnieka gaitas. Serā Hjū Evensā viņi mēģina sa­skatīt pat Tomasu Dženkinu, toreizējo Stretfordas latīņu skolas skolotāju. Tāpat kā Šekspīra laikā, Vindzoras pilsoņu sarakstos itin kā būtu sastopami vārdi Fords, Peidžs, Brūks, kas atbilst komēdijas personāžam.