VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Ienāk misis Kviklija.

Kas tevi sūtīja?

Kviklija. Abas daiļaviņas.

Falstafs. Lai velns rauj to vienu, bet velna gaspaža to otru, tad viņām abām tiktu pēc nopelna. Viņu dēj es esmu cietis vairāk, nekā šīs kuslās miesas spēj pa­nest.

Kviklija. Bet vai tad viņas ir cietušas mazāk? Man lie­kas, ne. Un it īpaši tā viena, misis Forda, zelta drosta- liņa, kura ir sasista zili melna, tā ka viņai vairs ne vietiņa nav palikusi balta.

Falstafs. Tu saki: zili melna? Bet es esmu sadauzīts visās varavīksnes krāsās. Un cik tur trūka, ka mani sa­ņemtu vēl ciet kā Brentfordas raganu! Un, ja es ne­būtu tik apbrīnojami izmanīgs un neprastu tā notēlot vecu sievu, tad pilsētas policists mani ietupinātu cietumā — pašā vienkāršākajā cietumā kā īstu raganu.

Kviklija. Ser, man būtu jārunā ar jums jūsu istabā. Tad es jums pastāstītu, kādas ir jūsu izredzes, un es gal­voju, ka tās jūs apmierinātu. Te ir vēstule, kas jums daudz ko pasacīs. Ak mīlīši, kā man gan jānopūlas, kamēr es jūs savedu kopā! Patiesi, viens no jums

abiem nav krietni kalpojis dievam, ja viņš jums liek tādus kavēkļus ceļā.

Falstafs. Nāc, iesim augšā manā istabā!

Aiziet.

Ienāk Fentons un viesnīcas saimnieks.

Saimnieks. Ak Fentona kungs, ko jūs man stāstāt! Es esmu tik noskumis, un man viss ir vienalga.

Fentons.

Un tomēr klausies. Ja man palīdzēsi — Mans džentlmeņa vārds! Tad dabūsi Simt mārciņu, kas atsvērs zaudējumu.

Saimnieks. Labi, Fenton, es klausos un apsolos vismaz neizpaust jūsu noslēpumu.

Fentons.

Jau reižu reizēm atzinies tev esmu, Cik ļoti mīlu daiļo Annu Peidž, Un arī viņa mani mīl, cik vien tā Spēj noteicēja būt pār savām jūtām Un sevi. Te man vēstule no viņas, Par kuras saturu tu pārsteigts būsi. Te ir kāds joks, tik cieši samudžināts Ar manis paša likteni, ka tie vairs Nav šķirami. Bet loma galvenā Tiek lemta Falstafam, un, kāpēc viņam, Ņem izlasi.

Sniedz vēstuli.

Tik paklausies vispirms — Pie Herna ozola ap pusnakti Ir Annai jāierodas laumas tērpā, — Tur rakstīts, kāpēc, — taču jokā šajā Ir apslēpts otrs joks, jo viņas tēvs

Tai pavēlējis aizbēgt slepeni Ar Slenderu uz ītonu un abiem Tur salaulāties. Anna ir ar mieru. Bet tikmēr

Tās māte, kura stipri turas pretim Šīm laulībām, jo meitu dakterim Cer atdot, grib lai viņš to satvertu Un, kamēr citiem jokos aizņemts prāts, Uz mācītāja māju aizved, kur tos Ar steigu salaulās. Šim plānam arī Ir Anna piekritusi, solot mātei, Ka ies pie daktera. Bet joks ir tāds, Ka domā tēvs: būs meita baltās drānās, Un, tādās drānās tērptu, viņu Slenders, Kad pienāks īstais brīdis, nolaupīs. Un viņa nepretosies. Tikmēr māte, Lai doktors Annu vieglāk pamanītu — Jo visi maskās būs un pārģērbti, — Liek viņai uzvilkt zajas, platas drēbes Un vīt ap galvu plīvojošas lentas. Un, tiklīdz doktors sajutīs, ka laiks, Viņš iekniebs rokā tai, bet meitene, Šai zīmei paklausot, ies viņam līdzi.

Saimnieks.

Bet kurš tad piekrāpts būs: vai tēvs vai māte?

Fentons.

Nē! Abi divi! Viņa sekos man. Un nu nāk galvenais: tu parūpējies, Lai mācītājs mūs gaida baznīcā Un mūsu sirdis cieši savieno Ar likumīgu laulību uz mūžu.

Saimnieks.

Lai notiek! Steigšos es pie vikāra. Dod līgavu — es došu mācītāju!

Fentons.

Par to tev mūžam būšu pateicīgs, Bet šobrīd saņem kaut ko taustāmāku.

Ienāk Falstafs un misis Kviklija.

Falstafs. Nu pietiks salmus kult, tagad ej. Es būšu klāt. Tā būs trešā reize. Es ceru, ka nepāra skaitlis būs laimīgāks. Nu, ej taču! Stāsta, ka nepāra skaitļi ma­ģiskā veidā ietekmējot kā cilvēka dzimšanu, tā viņa turpmākās gaitas un nāvi. Vai tu iesi vai ne?

Kviklija. Es sameklēšu jums kādu ķēdi. Un darīšu visu, kas manos spēkos, lai jūs nepaliktu bez ragiem.

Falstafs. Marš, prom! Laika nav daudz. Turi galvu augšā un bizo!

Misis Kviklija aiziet. Ienāk Fords.

Ā! Esiet sveicināti mister Brūk! Tagad vai nekad! Aizejiet šonakt pulksten divpadsmitos uz parku, Ј>ie Herna ozola, tad jūs redzēsiet zilus brīnumus.

Fords. Vai tad jūs vakar pie viņas nebijāt, ser? Jūs taču man stāstījāt, ka esot aicināts.

Falstals. Dodamies pie viņas, mister Brūk, es vēl biju savā pašreizējā izskatā — vecs nabaga vīrs. Bet, kad nācu mājās, biju jau pataisīts par vecu nabaga sie­vieti. Viņas vīru, šo blēdi Fordu, mister Brūk, ir ap­sēdis tik briesmīgs greizsirdības velns, kāds laikam nav nevienu prātā jukušo dīdījis. Man jums jāatzīs­tas, ser, ka viņš mani kā vājā dzimuma pārstāvi smagi piekāva, kamēr vīrieša izskatā, es, mister Brūk, varētu stāties pretī pašam Goliātam, un kaut viņš nāktu ar steļļu bomi pār plecu, jo es zinu, ka cilvēka dzīve ir tikai atspole. Es tagad steidzos, pa­vadiet mani. Tad es jums visu izstāstīšu, mister Brūk. Kopš tiem laikiem, kad es zosis plūkāju aiz astes, šmaucu no stundām un dancināju vilciņu, es vēl ne­biju dabūjis tādu pērienu kā tagad. Nāciet, nāciet, es jums pastāstīšu zilus brīnumus par šo riebekli Fordu, kuram es šonakt atriebšos un nodošu viņa sievu jūsu rokās. Nu, nāciet, mūs šonakt gaida īsti brīnumi. Nāciet, mister Brūk, man līdzi!

Uznāk Peidžs, Šelovs un Slenders.

Peidžs. Nāciet, nāciet šurp! Mēs paslēpsimies pils grāvī un gaidīsim, līdz parādīsies mūsu laumu ugunti­ņas. — Tu, dēls Slender, neizlaid no acīm manu meitu.

Slenders. Nē, nē! Mēs abi esam norunājuši slepenus vārdus, pēc kuriem mēs pazīsim viens otru. Es pie­iešu viņai klāt un teikšu: «Ne čiku!» — bet viņa man atbildēs: «Ne grabu!» Un tā mēs pazīsim viens otru.

Šelovs. Nav slikti, tikai kam tas jums bija vajadzīgs? Jau baltais tērps vien ļaus tev viņu pazīt. — Pulk­stenis nosita desmit!

Peidžs. Nakts ir tumša. Tās uguntiņas un tie gari būs varen iespaidīgi. Lai pati debess gādā mums patī­kamu izpriecu! Neviens jau nedomā ļaunu kā vie­nīgi velns, taču tas ir melns, un mēs viņu pazīstam pēc ragiem. Nu tad ejam! Nāciet man līdzi!

Uznāk misis Peidža, misis Forda un Kajuss.

Misis Peidža. Daktera kungs, manai meitai mugurā būs zaļas drānas. Kad jums liekas, ka brīdis ir izdevīgs, ņemiet viņu pie rokas un steidzieties abi uz mācītāj - māju, kur visu labi ātri nokārtojiet. Bet tagad ejiet uz parku. Mums abām ir kopīga gaita.

Kajuss. Es saprot, kas man jādar. Adieul

Misis Peidža. Ejiet laimīgi, ser!

Kajuss aiziet.

Prieks par Falstafa izmuļķošanu manam vīram būs nieks salīdzinājumā ar dusmām, ka dakteris apprecē­jis viņa meitu. Bet tas arī nekas: tad labāk nepatik­šanas īsu brīdi nekā sirdēsti visam mūžam!

Misis Forda. Kur pašlaik ir mūsu Annuks ar savām lau­mām un tas velsiešu nešķīstais gars Hjū?

Misis Peidža. Viņi visi tup bedrē turpat pie Herna ozola ar apsegtām svecēm. Bet, tiklīdz mēs tiksimies ar Falstafu, tā viņi ļaus tām atmirdzēt tumsā.

Misis Forda. Tad nu gan viņš nobīsies!

Misis Peidža. Nobīsies vai ne — mēs par viņu smiesi- mies tāpat. Bet, protams, ja viņš būs pārbijies, smiekli iznāks vēl lielāki.

Misis Forda. Nu gan mēs viņu beidzot piemānīsim.

Misis Peidža.

Kas blēdi piekrāpj, tas nav nodevējs, Bet goda prātam īstais goddevējs.