VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

JAUTRĀS VINDZORIETES

THE MERRY WIVES OFVVINDSOR

Sers Džons Falslats Fentons

Šelovs, vietējais tiesnesis Slenders, Selova brālēns Fords 1

Peidžs divi vindzorieši

Viljams Peidžs, zēns, mistera Peidža dēlēns

Sers Hjū Evenss, mācītājs, velsietis

Doktors Kajuss, franču ārsts

Viesnīcas «Bikšulentas» saimnieks

Bardolfs

Pistols J Falstafa pavadoņi Nims

Robins, Falstafa pāžs Simpls, Slendera sulainis Regbijs, doktora Kajusa sulainis Misis Forda ļ

Misis Peidža ( «j autrās vindzorietes. Anna Peidža, viņas meita, Fentona izredzētā

Misis Kviklija, doktora Kajusa kalpone, Peidža un Forda saimes ļaudis u. c.

Notiek Vindzora un tās apkaimē.

Uznāk tiesnesis Šelovs, Slenders un sers Hjū Evenss.

Šelovs. Nepūlieties mani pārliecināt, ser Hjū. Te būs darbs Zvaigžņu palātai. Un, kaut viņš divdesmitkārt būtu sers Džons Falstafs, viņš tomēr nedrīkst apvai­not Robertu Selovu, eskvairu …

Slenders. Glosteras grāfistes miertiesnesi, sauktu par coram.

Šelovs. Jā, brālēn Slender, un par custaloium.

Slenders. Jā, un par ratolorum arī. Turklāt dižciltīgo muižnieku, kurš parakstās: armigero. Uz visiem iesniegumiem, rīkojumiem, norēķiniem vai parādu zīmēm — armigero!

Šelovs. Jā, tā mēs darām un tā esam darījuši vienmēr nu jau trīssimt gadu.

Slenders. Visi viņa pēcteči, kas bijuši pirms viņa, tā rakstījuši, un visi viņa priekšteči, kas nāks pēc viņa, drīkst tāpat rakstīt, jo viņiem ir ne viens vien sud­raba zutis ģerbonī.

Šelovs. Tas ir vecs ģerbonis.

Evenss. Jo, jo! Balts uts un vecs ģērbs, tie jau dikt brang sader kope, tie piedien viens otram. Tas uts, vīš ir tāds cilikam tuvs zvēriš un dikt mīļš lopiš.

Selovs. Zutis ir svaiga zivs, bet jus to gribat padarīt par vecu un pasniegt sālītā jokā.

Slenders. Vai man arī no visiem viņiem kāds kortelis tiks, brālēn?

Selovs. Protams, tiks, ja apprecēsieties.

Evenss. Tā nu gan ir vien dārg prec, ko tā dal un mēr ar korteļiem.

Selovs. Blēņas!

Evenss. Ak tu svēt dievmāti Ja vīs pajems no jūs ģērb vien kortel, tad jums pašam — tu rēķin, kā grib! — tomēr paliek trīs korteļ pār. Nu, bet lai! Taču, ja sers Falstafs ir bīš pret jums rupjš, tad es kā diev vīrs būt laimīgs parādīt jums sav lab grib un panākt izlīdzināšan un samierināšan jūsu abu starpe.

Šelovs. Es par to sūdzēšos augstajai padomei, tas ir skandāls!

Evenss. Tā nav augsts padoms darišan — uzklausīt skan­dāls. Iekš tād skandāl nav ne kripats no diev bijāšan, kamēr augsts padoms — ro! — grib dzierdēt kaut ko par diev bijāšan, nevis par skandāl. To jūs liek āz auss.

Selovs. Hā! Zvēru, ja es būtu otrreiz jauns, zobens pie­liktu šai lietai punktu.

Evenss. Vai tad nav labāk, ja draudzīb ir tas zobenc, kas pieliek šai lietai punkt? Un tad man vēl ir viens sti­ķis prāte, kas, ja mums izdotos, dod labs izredzs. Es te rūn par Ann Peidž, Džordž Peidž kung meit, vien smuk, jaun sievieš cilik.

Slenders. Par Annu Peidžas jaunkundzi? To, kurai ir brūni mati un kura runā smalciņā sievietes balsī?

Evenss. Vīš ir uz mat tas skuķēns, ko jūs sierds var vis­vairāk gribēt. Un pūre vīš dabe septiņsimt mārciš naude, tāpat zelts un sudrabs, ko viņa vecaistēvs — lai dievs dod aizgājējam priecīg augšāmcelšanes! — ir mirdams tam novēlējs, tiklīdz skuķēns kļūst sep­tiņpadsmit gads vecs. Tāpēc man ir labs priekšli­kums: šito mūs^stlvēšen un rīvēšen izbeigt un lūkot apprecināt to Abrām jaunskung ar Ann Peidž jaun- kundz.

Selovs. Ak tad vectētiņš ir novēlējis viņai septiņi simti mārciņu naudas pūrā?

Evenss. Jo! Un turpmāk tēvs viņam kaldin vēl daž smuk penij klāt.

Šelovs. Es pazīstu šo jauno dāmu. Viņa ir apveltīta ar spožām dāvanām.

Evenss. Jo! Septiņsimt mārciš un droš nākotn, tās ir dikti spožs dāvans.

Šelovs. Labi, tad dodamies pie cienījamā mistera Peidža!

Evenss. Vai lai es jūs mān? Es nīst mānītās, tāpat kā es necieš vilt, vai tāpat kā es neieredz nepatiesīb. Tur ir bruņnieks sers Džons iekše, un es lūdz jūs tagad paklausīt sav labvēl! Es pieklauvēš

viņš klauvē

pie Peidž kung dūrēm. He-hei! Vai tur kāds iraid? Lai dievs svēti šito nam!

Nāk Peidžs.

Peidžs. Kas atnācis?

Evenss. Vispirms ir atnācs dievpalīgs, tad jūs draugs, tad tiesnes Selovs un tad vēl Slender jaunskungs, kurš, ja būs izdevīgs brīds, pastāstīs jums vēl kaut ko cit, ja vien jūs gribēs viņ uzklausīt.

Peidžs. Man ir liels prieks, cienītie kungi, jūs redzēt. Un es pateicos jums, mister Šelov, par brieža cepeti.

Šelovs. Mister Peidž, man ir liels prieks jūs redzēt, un kaut šis cepetis būtu bijis tikpat labs kā jūsu labā sirds! Tikai žēl, ka nevarēju atsūtīt jums kaut ko tei­camāku: šim te briedim nebija, kā nākas, trāpīts. —

Un kā klājas cienītajai misis Peidžai? Es būšu vien­mēr jums līdz sirds dziļumiem pateicīgs, līdz pašiem sirds dziļumiem.

Peidžs. Es esmu jums pateicīgs, ser.

Selovs. Es jums pateicos ser! Bez gala pateicos!

Peidžs. Man prieks jūs redzēt, godājamais mister Slen- der!

Slenders. Kā klājas jūsu rūsganajam kurtam, ser? Vai tiesa, ka viņš Kotseilā skriešanās sacīkstēs noskriets?

Peidžs. To nebija iespējams izšķirt, ser.

Slenders. Jūs negribat atzīties, jūs tikai negribat atzīties.

Selovs. Kā tad, ka negribat! Tur jūs pats, tikai jūs pats esat vainīgs. Tas suns ir labs.

Peidžs. Gatavais krancis, ser.

Selovs. Ser, viņš ir varens, viņš ir lielisks suns. Nē, kas ir, tas ir: varens un lielisks! Vai sers Džons Falstafs pie jums, ser?

Peidžs. Jā, viņš ir iekšā, ser. Un man gribētos jums abiem izdarīt labu pakalpojumu.

Evenss. Nu, tā nu ir īst kristīg cilik run!

Selovs. Viņš ir mani apvainojis, mister Peidž.

Peidžs. To viņš arī pats, ser, zināmā mērā atzīst.

Selovs. Kļūdu atzīt vēl nenozīmē to izlabot. Vai ne, mis­ter Peidž? Viņš mani ir apvainojis, kā es te stāvu, apvainojis. Un varat man ticēt, kad es, Roberts Še­lovs, eskvairs, jums saku: viņš ir mani apvainojis!

Peidžs. Tur jau nāk sers Džons!

Iznāk sers Džons Falstats, Bardolts, Nims un Pistols.

Falstafs. Mister Šelov, jūs sūdzēsieties par mani karalim?

Selovs. Bruņiniek, jus esat piekāvis manus ļaudis, no­šāvis manu briedi un ielauzies manā mednieku namā.

Falstafs. Bet jūsu mežsarga meitu es tomēr neesmu bu­čojis.

Selovs. Tas tik vēl trūka! Par to jūs man atbildēsiet!

Falstafs. Mana atbilde ir īsa un skaidra: jā, es to visu esmu darījis! Tāda ir mana atbilde!

Selovs. Es par to ziņošu augstajai padomei.

Falstafs. Augstajai vai neaugstajai: par jums smiesies.

Evenss. Pauca verba, ser Džon, tas ir labi teikts.

Falstafs. Labi vai nelabi. Slender, jūs no manis dabūjāt pa galvu, bet vai tāpēc jums ir kaut kas pret mani?

Slenders. Jā, ser, ir! Manā galvā tik tiešām tas ir kā pret jums, tā pret blēžiem un suņu sitējiem jūsu kal­piem — Bardolfu, Nimu un Pistoļu. Viņi ievilka mani krogā, piedzirdīja, bet pēc tam iztīrīja kabatas.

Bardolfs. Ak tu knapsieriņš tāds!

Slenders. Kaut vai!

Pistols. Ko tu vēlies, Mefistofel?

Slenders. Sauciet mani, kā gribat!

Nims. Ja jau pauca, tad pauca —pietiek! Tā bija mana gudrība …