VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Ka Falstafs, blēdis ļaunais, Tā dūju, zeltu iekāro Un gultu likt grib kaunā.

Nims. Es neļaušu savām dusmām izplēnēt. Es tā sabie­dēšu Peidžu, ka viņš kļūs dzeltens aiz greizsirdības. Tā būs mana īstā atriebība.

Pistols. Tu esi visu kurnošo ļaužu Marss. Bet es tavs ieročnesējs. Uz priekšu!

Abi aiziet.

Ienāk misis Kviklija, Simpls un Regbijs.

Kviklija. Paklau, Džon Regbij. Esi tik labs, aizej pie loga un uzmani, vai nenāk mans kungs doktors Kajuss. Ja viņš pārnākdams te atradīs kādu svešu cilvēku priekšā, tad tas būs jauns liels pārbaudījums dievam tam kungam un Anglijas karalim.

Regbijs. Es uzmanīšu.

Regbijs iziet.

Kviklija. Ej, ej, par to es tevi vakarā, kad pavardā ak­meņogles būs izplēnējušas, pacienāšu ar vīna un karsta piena padzērienu. Tas nu gan ir viens godīgs, paklausīgs un mīļš jauneklis, ka labāka dienestnieka nevar nemaz vēlēties. Un, kad es jums saku, viņš nav ne p|āpa, ne kašķis. Viņam ir tikai viena vājība: pār­lieku lielā nodošanās pātariem. Šai ziņā viņš ir tāds kā drusku paviegls. Bet vai tad nu kāds pasaulē ir bez vainas? Nu tas nu tā. — Tātad jūs sakāt, ka jūs saucot par Pēteri Simplu, tas ir, Vientiesi?

Simpls. Tā nu viņš ir, jo labāka vārda man nav.

Kviklija. Un misters Slenders ir tavs kungs?

Simpls. Jā.

Kviklija. Vai viņam nav tāda plata, apaļi apcirpta bārda kā cimdu šuvēja skrāpis?

Simpls. Nav vis! Viņam ir maza mazītiņa sejiņa un šķidra, rūsgana bārdiņa. Kanēļa krāsā.

Kviklija. Tāds laipns un patīkams cilvēks, vai ne?

Simpls. Jā, nebūtu tikai viņam rokas bijušas tik pārlieku garas. Ar tām viņš prot trāpīt man pa galvu tik ma­nīgi kā neviens cits. Reiz viņš piekāva pat sargu.

Kviklija. Ko tu saki! Ā! Nu es viņu atceros gan! Viņš laikam staigā, galvu lepni atmetis un dibenu gorī­dams?

Simpls. Jā, tā viņš mēdz darīt!

Kviklija. Lai augstā debess pasarga Annu Peidžu no vēl lielākas nelaimes! Tu pasaki cienīgtēvam Evensam, ka es darīšu visu, ko spēšu, tava kunga labā. Anna ir krietna meiča, un man gribētos, kaut viņa …

Atgriežas Regbijs.

Regbijs. Ak vai! Mans kungs nak mājās!

Kviklija. Nu gan mēs visi dabūsim! Mīļais jaunekli, ej tur, ej paslēpies tur tajā istabā.

Viņa izgrūž Simplu otrā istabā.

Viņš te ilgi nepaliks. Klau, Džon Regbij! Džon, vai tu dzirdi vai ne? Ej apjautājies, Džon, kur palicis mūsu kungs. Kad tik viņam nav kaut kas Jauns lēcies, ja viņš tik ilgi nenāk mājās. Ai follā, follā, fol-ridi-rā!

Sāk dziedāt.

Ienāk doktors Kajuss.

Kajuss. Ko jūs tur dzied? Šitād špās man nepatīk. Es jums lūdz iznest man no man kabinet un boitier verd, vēn kastīt, vēn zaļ kastīt. Vai jūs dzird ar, ko es jums teic: vēn zaļ kastīt.

Kviklija. Jā, to es jums tūlīt iznesīšu. — Ak tavu laimi, ka viņš pats neiet iekšā: atrazdams to jaunekli, viņš kļūtu vai traks aiz dusmām.

Aiziet.

Kajuss. Fe, fe, fe, fe! ma ioi, il iait iort chaud. Je m'en vais a la Cour — la grande afiaire.

Kviklija. Vai šī te, ser?

Kajuss. Oui mette leau mon kabatā; depeche, tūlīt. Kur ir to puiš Regbī?

Kviklija. Džon Regbij! Džon!

Regbijs. Es klausos, kungs.

Kajuss. Jūs nav vis Džon Regbī, jūs ir vēn Džek, vēn jokupēter Regbī. Nu tad ņem sav rapier un nāc man līdz ārā.

Regbijs. Tas jau ir kārtībā, ser, un nolikts priekšnamā.

Kajuss. Godvārds, ko es te tā stāv? Žēlīgs dievs! Qu' ay j'oublie? Tur iekš man kabinet ir kād zālīt, ko es ne­parko negrib aizmirst mājā.

Kviklija. Vai dieniņ! Nu viņš tur ieraudzīs jauno cilvēku un paliks traks!

Kajuss. O diable, diable! Kas te ir iekš to man kabinet? Vien vazaņķis! Larron!

Izstum) Simplu ārā.

Regbī, dod šurp rapier!

Kviklija. Žēlīgais kungs, kāpēc jūs uztraucaties?

Kajuss. Bet kāpēc lai es neuztraucos?

Kviklija. Šis jauneklis ir godīgs cilvēks.

Kajuss. Ko tad šis godīgs cilvēks būs iekš man kabinet meklēt? Tas nav nekāds godīgs cilvēks, kas lien iekš man kabinet iekšā!

Kviklija. Es jūs lūdzu, neesiet tik plegmātisks, kungs! Jel dzirdiet, kā tas viss iznāca. Viņu pie manis atsūtīja mācītāj kungs Hjū.

Kajuss. Nū?!

Simpls. Jā gan, līdz ar lūgumu, lai viņa . . .

Kviklija. Lūdzu, klusējiet!

Kajuss. Labāk klusējiet jūs pat. Nu teic — kas jums tur bij?

Simpls. Līdz ar lūgumu, lai šī labā kundze, jūsu saim­niece, aizliek pie Annas Peidžas jaunkundzes kādu vārdu mana kunga labā sakarā ar to, ka viņš grib viņu precēt.

Kviklija. Jā, tā tas bija! Taču es nekad neesmu savus pirkstus ugunī bāzusi un arī tagad nedomāju bāzt.

Kajuss. Tātad jūs sūta tas pastor Hjū? Regbī, dabūt man kādu rapier! Bet jūs te drusku pagaid.

Viņš sāk rakstīt.

Kviklija. Vai, cik labi, ka viņš tik ātri kjuva mierīgs! Ja viņš tā pa īstam noskaistos, tad jūs gan dzirdētu, kādu brēku viņš ceļ un cik grūtsirdīgs paliek. Bet nu nekas! Es darīšu tava kunga labā visu, ko spēšu. Taču nelaime ir tāda, ka franču dakteris — mans kungs, — nu tā es ar pilnām tiesībām varu viņu saukt, jo, redzi, es vadu viņa saimniecību: mazgāju un gludinu, cepu un vāru, tīru un kārtoju, gatavoju ēdienus un dzē­rienus, klāju gultu un visu to padaru, lūk, ar šiem saviem desmit.

Simpls. Jā, tā nav joka lieta tādam desmitam ar vienu tikt galā.

Kviklija. Ak tad tu arī tā domā? Jā, tas patiešām nav viegli: tik agri celties un tik vēlu gulties. Bet tas nu tā … Tagad es tev pačukstēšu kaut ko pie auss. Tikai nestāsti nevienam tālāk: mans kungs jau pats ir šai Annas jaunkundzē iemīlējies. Bet tas nu tā, — es zinu Annas jaunkundzes domas: viņai nepatīk ne viens, ne otrs.

Kajuss. Še! Stulben, šito vēstul tu iedod tam pastor Hjū. Es zvēr, te ir vien izaicinājum uz dueli. Es grib viņam iekš to park pārgriezt rīki. Un es grib to mērkaķ melnsvārc pārmācīt, lai viņš vairs nebāi sav degun, kur nevajag. Jūs var lasīties prom, prēkš jums nav lab te ilgāk palikt. Nudien, es izgriezīs viņam abs bumbs! Nudien, viņam vairs nebūs ne tik daudz bumb, ar ko savam sunim iesviest.

Simpls aiziet.

Kviklija. Kas tur ļauns, viņš taču runā tikai sava drauga labā.

Kajuss. Kas tur ļauns? Bet vai tad jūs pati nav man tei- kūš, ka Anna Peidž būs priekš man. Es zvēr, es to mācītāj, šito muļķ Džek, nogalēš. Un es lūdz man saimnēk no to hoteli «Bikšulenc», lai viņš izmēri mūsu asmins. Es zvēr, ka tā Anna Peidž būs man pašam.

Kviklija. Ser, ta meitene jus mīl, un viss bus labi. Lai tie ļaudis runā. Gan viss būs labi!

Kajuss. Regbī, tev būs nākt man līdz. Es zvēr, ja Anna Peidž nebūs mana, tad es jums visiem apgriezīs gal­vas otrād. Nāc man līdz, Regbī!

Kajuss un Regbijs aiziet.

Kviklija. Garu degunu — to jūs dabūsiet, nevis Annu. Sai ziņā es labi pazīstu Annas jaunkundzi. Par Annas sirdslietām neviens visā Vindzorā nezin tik daudz, cik es. Tāpat nevienai citai viņa tā neklausa — pal­dies dievam! — kā man.

Fentons

sauc aiz durvīm.

Vai tur kāds ir?

Kviklija. Kam tad jābūt? Nu nāciet iekšā, nācietl

Fentons. Kā klājas, mīļā kundze?

Kviklija. Paldies par jautāšanu, jūsu laipnība, labi!

Fentons. Kas jauns? Kā klājas daiļajai Annas jaun­kundzei?

Kviklija. Jā gan, ser, viņa ir daiļa, tikla un piemīlīga un, starp citu, — lai slavētas debesis! — tur pret jums draudzīgu prātu.