VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Slenders. Kur palicis Simpls, mans sulainis? Vai jūs to nezināt, brālēn?

Evenss. Mier, tikai mier! Pēc mans saprašans te var būt trīs šķērējtiesneš: pirmkārt, Peidž kung, fidelicet, Peidž kung, oterkārt, es, fidelicet, es pats un, treškārt un visbeidzot, tās viesnīcs saimnieks, kur es dzīvo.

Peidžs. Mēs visi trīs uzklausīsim jūsu sūdzības un pa­nāksim izlīgšanu.

Evenss. Dikt smuk. Šito es ierakstīs save piezlmj burtnī- ciņe, bet pēc tam mēs to dikt apdomīg apspriedīs.

Falstafs. Pistol…

Pistols. Viņš ausās ar abām ausīm.

Evenss. Ak tu velis un sātens! «Vīš auses ar abim au­sim» — tas nu gan ir teiciens! Viņš izliekas.

Falstafs. Vai tu esi vilcis misteram Slenderam naudas maku no kabatas laukā?

Slenders. Pie šiem cimdiem zvēru: lai tad es nemūžam vairs nesperu kāju savā namā, ja viņš to nav darījis, izvilkdams man jaunos sešpensu gabalus septiņu grotu vērtībā un divus Eduarda laika metamos dāl­derus, par kuriem es Milleram samaksāju divi šiliņi un divi pensi par katru, jā, pie šiem cimdiem zvēru!

Falstafs. Vai tā ir taisnība, Pistol?

Evenss. Kas nu tād kabatzādzīb var būt par taisnīb!

Pistols. Jel klusē, svešais kalnieti!

Ser Džon, mans kungs un pavēlniek, Ļauj brukt man virsū šim ar skārda iesmu! Tie salti, balti meli, ko viņš melš. Jā, meli! Nelieti, tu melo!

Slenders. Zvēru pie šiem cimdiem, tas bija viņš!

Nims. Palēnām, palēnām! Lēnām pār tiltu, kungs, apakšā ūdens. To jūs lieciet aiz auss.

Slenders. Zvēru pie šīs platmales, tad vainīgs būs bijis šis ar sarkano mūli. Bet vai tādēļ, ka vairs neatceros, ko toreiz darīju, kad jūs bijāt pielējuši mani pilnu, jūs varat saukt mani par ēzeli?

Falstafs. Nu, ko jūs man abi tagad teiksiet, tu, Sarkan- gīmi, un tu, Džon?

Bardolfs. Ja man tiktu jautats, tad es atbildētu, ka šis kungs ir noslīcinājis vīnā visus piecus taustekļus.

Evenss. Ir jāteic — jutekļus, nevis taustekļus. Ro! kāds tumšs ciliks!

Bardolfs. Jā, un, būdams pilnā, viņš bija, kā mēdz teikt, izsējis savas finanses un beigu beigās nonācis tādā situācijā, ka vairs neko neatceras.

Slenders. Jā, jā, viņš jau arī toreiz mētājās ar visādiem latīņu vārdiem! Nu, bet vienalga! Pēc tam kad tie blēži mani piekrāpa, es vairs savā mūžā nepiedzeršos citādi kā tikai godīgu, skolotu un dievbijīgu cilvēku sabiedrībā. Ja jau jāpiedzeras, tad labāk piedzerties kopā ar tādiem, kas bīstas dievu, nevis ar prastiem žūpām.

Evenss. Lai dievs man sod, tā patiešām ir krieten ap- ņemšans.

Falstafs. Jūs dzirdējāt? Visas apsūdzības tiek noraidītas, kungi, jūs to dzirdējāt?

Anna Peidžas Jaunkundze nāk ar vīnu. Viņai seko misis Forda un misis Peidža.

Peidžs. To vīnu nes, meit, atpakaļ. Mēs dzersim istabā . ..

Anna Peidža atkal aiziet.

Slenders. Ak debess! Tā bija Anna Peidžas jaunkundze.

Peidžs. Kā klājas, misis Forda?

Falstafs. Misis Forda, es zvēru, jūs esat ieradusies īstajā laikā: ar jūsu atļauju, cienītā kundze.

Skūpsta viņu.

Peidžs. Sieviņ, lūdz šos kungus iekšā. — Laipni lūdzam, mums būs pusdienās karsts brieža gaļas pudiņš. Lūdzu, lūdzu, kungi, es ceru, ka mēs visus strīdus no­slīcināsim vīnā.

Visi Ieiet namā, izņemot Selovu, Slenderu un Evensu.

Slenders. Es maksātu savus četrdesmit šiliņus un pat vai­rāk, ja man tagad būtu pie rokas mans dziesmu un sonetu krājums.

Uznāk Simpls.

Ā, Simpls! Kur tad tu biji palicis? Vai tu domā, ka man pašam būs jāsāk apkalpot sevi, vai tā tu domā? Vai tev nebūtu mans mīklu krājums līdzi?

Simpls. Mīklu krājums? Vai tad jūs to visu svēto dienā, tas ir, divas nedēļas pirms Miķeļiem, neiedevāt Alisei Šortkeikai?

Selovs. Nāciet, brālēn, nāciet šurp, brālēn! Mēs jūs gai­dām. Vienu vārdu, brālēn: te ir kāds priekšlikums, kāds aplinku mājiens, kuru mums dod sers Hjū. Vai jūs sapratāt mani?

Slenders. Jā, ser, es būšu prātīgs. Ja jau tā, es rīkošos pavisam prātīgi.

Šelovs. Nē, uzklausiet taču mani!

Slenders. Es to daru, ser.

Evenss. Jūs klausās lab uzmanīg, Slender jaunskungs. Ja jūs grib, es var jums to paskaidrot tuvāk.

Slenders. Nē, jūs man piedodiet, bet es rīKošos tā, kā mans brālēns Šelovs man ieteiks. Viņš ir iecirkņa miertiesnesis, turpretī es tikai vienkāršs mirstīgais.

Evenss. Bet vai tad es rūn par to? Es rūn par jūs precīb.

Šelovs. Jā, tieši tas jau ir tas punkts, ser!

Evenss. Akurāt, tā precēšan jau ir tas riktīgs punkts, tā precēšan ar Ann Peidž jaunkundz.

Slenders. Nu ja tā, esmu ar mieru viņu precēt, protams, ar labiem noteikumiem.

Evenss. Bet vai jūs var to sievišk ar mīlēt? Lai to mums teic jūs mut vai jūs lūps, jo daudz filosof dome, ka lūps ir vien daļ no to mut. Tāpēc sakāt mums skai- der: vai jūs varēt šito jumprav mīlēt?

Selovs. Patiešam, brālēn Slender, vai jus spētu viņu mīlēt?

Slenders. Es domāju gan, ser, es darīšu visu, kas vien prātīga cilvēka spēkos.

Evenss. Ak kungs dievs un svēt dievmāt, jums ir jāpa­teic skaider: vai jūs var dāvāt viņam sav mīlestīb vai ne?

Selovs. Jā, tas jums jādara. Vai jūs gribētu ņemt viņu sev par sievu kopā ar krietnu pūru?

Slenders. Es esmu ar mieru pat darīt vēl kaut ko vairāk, ja vien tā nav pārāk liela muļķība un ja jūs to, brā­lēn, prasāt.

Selovs. Nē, jums jāsaprot, jums tas ir jāsaprot, mīļo brā­lēn, ka viss, ko es daru, tiek darīts jūsu labā, brālēn. Vai jūs šo jaunavu varētu mīlēt?

Slenders. Es viņu precēšu, ser, ja jūs tā gribat. Un, kaut arī sākumā mīlestība nebūtu tik liela, tad, ar dieva palīgu, vēlāk, kad skaitīsimies jau precēts pāris un būsim paguvuši iepazīt viens otru tuvāk, tā demi- nuēsies vairāk un vairāk. Un es ceru, ka kopdzīvē šī deminuācija augs augumā. Bet, ja jūs man sakāt: «Preci viņu!» — tad es to arī darīšu. Turklāt darīšu pēc brīvas izvēles un disolūti.

Evenss. Tā ir dikt prātīg atbīldēšan, ja neskait to vien vārdiņ: disolūt. Tā viete pēc mūs saprašans būt jā­teic: rezolūt. Taču nodoms nav smādējams.

Selovs. Jā, mana brālēna nodoms patiesi nav peļams.

Slenders. Jā, zvēru pie karātavām, tā tas ir.

Iznāk Anna Peidža.

Selovs. Skat, kur nāk daiļā Annas jaunkundze. Jūs ierau­got, man gribētos būt vēlreiz jaunam, Annas jaun­kundzi

Anna. Galds ir klāts. Mans tēvs ludz cienījamos kungus viņu pagodināt ar savu klātbūtni.

Selovs. Es esmu viņa rīcībā, daiļā Annas jaunkundze.

Evenss. Lai notiek diev prāts! Arī es grib būt pie pus- diens pātariem klāt.

Selovs un Hjū Evenss ieiet namā.

Anna. Vai jūs nebūtu tik laipns nākt iekšā, ser?

Slenders. Nē, ļoti pateicos! Man arī te ir labi.

Anna. Bet uz jums gaida pusdienas, ser.

Slenders. Ļoti pateicos, es nemaz neesmu izsalcis. — Klau, puis, tik tiešām, kā tu esi mans sulainis, ej apkalpo manu brālēnu Selovu.

Simpls aiziet.

Es domāju, ka pat miertiesnesim kādreiz var noderēt drauga pakalpojums, aizdodot tam savu sulaini. Es tagad turu tikai trīs sulaiņus un pāžu, kamēr māte nav vēl mirusi. Bet kas par to? Es tomēr dzīvoju diž­ciltīga, kaut nabadzīga muižnieka dzīvi.

Anna. Es nevaru iet iekšā bez jūsu augstības. Viņi ne­sēdīsies ātrāk pie galda, pirms jūs nebūsiet ieradies.

Slenders. Goda vārds, man nemaz negribas ēst. Tomēr es pateicos jums, it kā būtu jau baudījis.

Anna. Es jūs lūdzu, nāciet iekšā, ser.