VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Slenders. Liels paldies, es labāk pastaigāšos tepat. Pirms dažām dienām es cīnījos ar savu paukošanas skolo­tāju dunču un zobenu cīņā, un tad mani ievainoja celī. Ziniet, trīs tūres pret šķīvi sautētu plūmju. Goda vārds, kopš tās reizes es vairs neciešu silta ēdiena smaržu. — Ko tie jūsu suņi tā plēš? Varbūt pilsētā atvesti lāči?

Anna. Man liekas gan, ser. Es esmu kaut ko tādu dzir­dējusi.

Slenders. Mani šī izprieca varen saista. Tikai visā Anglijā gan nav laikam otra tāda, kas būtu tik traks uz derībām kā es. Jums droši vien no vaļā palaista lāča ir bail, vai ne?

Anna. Protams, ser.

Slenders. Bet man tas ir vairāk nekā ēdiens vai dzēriens. Vaļā palaisto Sekersenu esmu redzējis reižu div­desmit, tāpat esmu turējis viņu aiz ķēdes. Kamēr sie­vietes, varat man ticēt, tikai kliedza un spiedza. Jā, sievietes nevar viņus ciest, jo tie ir pārlieku rupji un nejauki radījumi.

Atgriežas Peidžs.

Peidžs. Nāciet iekšā, mīļais mister Slender, nāciet taču iekšā: mēs jūs gaidām.

Slenders. Es ļoti pateicos, ser, bet man nemaz negribas ēst.

Peidžs. Zvēru pie pravieša bārdas, jums nav citas izejas, ser. Jums jānāk! Nāciet!

Slenders. Labi, tad ejiet jūs pa priekšu.

Peidžs. Nāciet, nu nāciet, ser.

Slenders. Annas jaunkundz, jums jāiet pirmajai.

Anna. Kāpēc man, ser? Nē, lūdzu, ejiet!

Slenders. Nē, nē, es neiešu vis pa priekšu, neiešu. Es negribu būt pret jums tik neuzmanīgs.

Anna. Es jūs lūdzu, ser.

Slenders. Nu, tad es kļūstu labāk nepieklājīgs nekā ap­nicīgs. Jūs tiešām sev darāt pāri, jā!

Visi Ieiet namā.

No nama iznāk sers Hjū Evenss un Simpls.

Evenss. Tu ej un papras, kur ir cejš uz doktor Kajus mā; tur piedzīve Kviklij kundz, kurš ir viņam tāds kā aukels, kā aptekātāš, kā virēš, kā viņ veš mazgātāš un viņ paš ziepētāš un mazgātāš.

Simpls. Labi, kungs.

Evenss. Nē, tā būs vēl labāk: tu viņam nodos šito vēstul, jo viņš ir cieš pazīstams ar Ann Peidž jaunkundz, un šai vēstulē ir izteikts vēlēšans, lai viņš palīdz iegūt to Ann Peidž jaunkundz labvēlīb pret tav kung. Bet nu es tev lūdz, ej. Es grib pabeigt savs pusdiens, jo vēl būs pepiņ ābol un siers.

Abi aiziet.

Ienāk Falstals, viesnīcas saimnieks, Rardolls, Nims, Pistols un Robins.

Falstafs. Paklau, saimniek!

Viesnīcas saimnieks. Ko teiks mans brašais nebēdnis? Runā gudri un prātīgi!

Falstafs. Jā, saimniek, es gribu dažus no saviem ļaudīm atlaist.

Saimnieks. Triec viņus ratā, dižo Herkules. Atlaid, un lai viņš taisās, ka tiek! Marš, prom!

Falstafs. Es viņu dēļ iztērēju desmit mārciņas nedējā.

Saimnieks. Tu esi imperators un cēzars, karalis un ķei­zars. Bardolfu es ņemu pie sevis, viņš man noderēs pie tecināšanas un pie laišanas. Vai ne, dižo Her- kules?

Falstcfs. Dari, kā zini, mīļo saimniek.

Saimnieks. Sacīts — darīts, lai viņš nāk man līdzi. Tūliņ mēs redzēsim, kā tev putos un dzirkstīs. Es vienmēr palieku pie sava vārda. Nāc, iesim!

Saimnieks aiziet.

Falstafs. Ej vien viņam līdzi, Bardolf; kroga puiša amats arī nav zemē metams. Tad no veciem svārkiem vēl iznāks jauns kamzolis, bet no novītuša sulaiņa zie­došs kroga puisis. Ej, staigā vesels!

Bardolfs. Tieši tādu dzīvīti es esmu sev kārojis. Nu tik ies zaļi!

Bardolls aiziet.

Pistols. Tad stulbo ēstreiķer,

Tu gribi spundi sargāt?

Nims. Viņu māte būs kaut kur dzērumā saķērusi! Vai nu tas nav viens pārpratuma iemiesojums? Viņa garam trūkst lidojuma, tur tas suns aprakts.

Falstafs. Man prieks, ka es tik viegli tiku no šī ziben- zeļļa vajā. Viņa zaglība bija jau kļuvusi pārlieku acīs krītoša. Sai ziņā viņš bija kā sliķts dziedonis, kas ne­zina ne mēra, ne robežas.

Nims. īsts zaglis dara tā: pazog, pazog un tad atvelk elpu.

Pistols. Skolots cilvēks teiktu: piesavinājās. Bet tu: «Pa­zog, pazog!» Fui, kādi nesmuki vārdi!

Falstafs. Ir jau labi, kungi, tikai kopā ar jums drīz es pa­likšu basām kājām.

Pistols. Un iemantosi tulznas.

Falstafs. Nē, tā nekā nebūs. Jālaiž darbā viltība. Ir kaut kā jāizmēģina.

Pistols. Jaunam krauklim gribas ēst.

Falstafs. Kurš no jums pazīst šai pilsētā Fordu?

Pistols. Es! Fords ir turīgs virs.

Falstafs. Mani mīļie zēni, es nemaz daudz nepārspīlētu, ja teiktu, ka esmu …

Pistols. Savus pāris jardus resns, ja ne vairāk.

Falstafs. Nemaz nesmejies, Pistol. Jā, es patiešām esmu vismaz divus jardus resns. Taču pašlaik ne jau res­nums ir svarīgs, bet tas, ko es gūšu laimes karā. īsi sakot, es esmu nodomājis sākt mīlestības sakarus ar Forda sievu. Es jūtu, ka viņa ir pret mani labvēlīgi noskaņota. Gan viņas runā, gan valšķīgajos smaidos, gan zaglīgajos skatienos var jaust nepārprotamas tu­vības valodu, kas parastajā angļu valodā būtu pār­tulkojama tā: «Es esmu tava, ser Džon Falstaf.»

Pistols. Viņš ir to teicami izpētījis un teicami pārtulkojis no kautrības valodas mazāk kautrajā angļu valodā.

Nims. Viņš met enkuru dziļā vietā. Kaut tikai viņš ne­norautos no tā!

Falstafs. Stāsta, viņa esot noteicēja par sava vīra maku, kurā mudžot vai veseli leģioni zelta eņģeļu.

Pistols. Tad jau tikai vajag sadabūt tik pat daudz velnu un var raut vaļā to dziesmiņu — «Uz priekšu, zēni, pie viņas steidzam!».

Nims. Tas man patīk. Nu labi: tad liec, lai tie eņģeļi danco.

Falstafs. Es te jau esmu uzrakstījis viņai vēstuli. Un te, lūk, ir otra vēstule misis Peidžai, kura arī nupat mani apveltīja ar varen vēlīgu skatienu, tīksmi aplūko­dama manī ik vietu un lietu. Te viņas skatiens kā saule zeltīja manas kājas, te atkal manu lielisko punci.

Pistols. Tad saule ir apspīdējusi mēslu čupu.

Nims. Paldies par glīto joku.

Falstafs. O jā! Viņa lūkojās manī ar tādu iekāres pilnu un tik saspringtu uzmanību, ka likās — viņas izsal­kušās acis mani aizdedzinās kā stikla lēca! Tāpēc šī otrā vēstule domāta viņai — arī viņa ir noteicēja par sava vīra maku. Viņa ir dāsna un tik bagāta ar zeltu kā Gvajānas krasts. Es būšu makšķernieks, bet viņas abas — tās zelta zivtiņas. Viena no viņām būs mana Austrumu, bet otra — mana Rietumu Indija, un es uzturēšu tirdzniecības sakarus ar abām divām. Ej aiznes šo vēstuli misis Peidžai, bet šo te — misis For- dai. Mēs vēl dzīvosim, zēni, mēs vēl dzīvosim, ce­pures kuldami.

Pistols.

Vai es par Trojas Pandaru lai kļūstu, Kas nēsā zobenu? Lai rauj tad jods!

Nims. Man nav pa prātam tādi sāji joki. Še, paturi savu joku vēstuli pats, kamēr es paturēšu savu labo slavu.

Falstafs,

sniegdams vēstules Robiņam.

Nu, zēn, tad satver tu to rokās cieši Un steidz kā burinieks uz zelta krastu, — Jūs, divi blēži, izgaistiet kā krusa. Prom! Meklējiet sev citur mājas vietu! Bet Falstafs sekos sava laika garam: Pa franču modei labi dzīvot varam.

Falstals un Robins aiziet.

Pistols.

Lai lijas tavas iekšas rij, un ievēro, Ka kāršu spēlē blēdīties nav kauns. Man pilns būs maks, bet tavā svilpos vējš, Tu, frīģu zemes turks!

Nims. Man visu laiku nedod mieru atriebības domas.

Pistols.

Tu gribi atriebties?

Nims. Jā gan, es zvēru.

Pistols.

Ar galvu vai ar asmeni?

Nims. Ar abiem!

Par viņa dēku pateikšu es Peidžam.

Pistols. Es pastāstīšu Fordam to,