VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Fentons. Kā tu domā: vai man varētu būt panākumi? Un mans bildinājums netiktu atraidīts?

Kviklija. Viss, protams, ir dieva ziņā, kungs. Un tomēr, ser, es esmu gatava zvērēt, liekot savu roku uz bī- beles: viņa jūs mīl. Vai jūsu labdzimtībai ir kārpiņa virs vienas acs?

Fentons. Ir gan! Un tad?

Kviklija. Vai, dieniņ, tur jau iznāktu vesels stāsts. Tas tik ir viens meitēns, tas Annuks, un tomēr, lieku galvu ķīlā, viņa ir pati tikumīgākā jaunava, kāda jebkad pasaulē bijusi. Mēs gandrīz vai stundu triecām un mēļojām par šo kārpiņu. Es savu mūžu neesmu tā smējusies kā kopā ar viņu. Bet vispār man jāsaka, ka viņa gan pārāk nododas, nu, tiem sapņiem un tai melankolijai. Bet, kas attiecas uz jums, — nemetiet plinti krūmos.

Fentons. Jā, es šodien pat ar viņu tikšos. Ņemiet, te jums būs kāds mazumiņš, un aizlieciet arī no savas puses labu vārdu par mani. Bet, ja satiekat viņu vēl pirms manis, tad nododiet mīļus sveicienus.

Kviklija. Mīļus sveicienus? Ak jā, jā, nu protams! Bet citā reizē, kad tiksimies, es jūsu gaišībai varēšu pa­stāstīt krietni vairāk par to kārpiņu. Tāpat, protams, arī par citiem viņas pielūdzējiem.

Fentons. Visu labu! Es tagad steidzos.

Fentons aiziet.

Kviklija. Sveikiņi, sveikiņi, jūsu augstdzimtība! Nē, tas nu ir gan viens kungs! Bet Annas jaunkundze viņu tomēr nemīl, jo, ko Anna domā, tas man vislabāk zi­nāms. Ak vai! Es biju kaut ko pavisam piemirsusi!

Aiziet.

Iznāk misis Peidža ar vēstuli rokā.

Misis Peidža. Kas tas? Pat toreiz, kad es biju vēl jauna un skaista, man nesūtīja mīlestības vēstules. Bet nu tās man sūta? Paskatīsimies!

Lasa.

«Neprasiet man, kāpēc es Jūs mīlu. Un, ja mīlestība arī dažkārt Jauj prātam sevi mocīt, tad tā nemūžam nejauj sevi mācīt. Jūs neesat vairs jauna, es tāpat. Tas jau ir pirmais mūsu savstarpējās kopības punkts. Jums patīk jautrība, man arī. Ho-ho-ho! Tas vairo mūsu abu kopību! Jūs cienāt balto sauso vīnu, es arī. Vai tad var būt vēl vairāk kas kopīgs? Lai tas Tev, misis Peidža, dod apmierinājumu — ja vien kareivja mīlestība vispār spēj Tevi apmierināt, — ka es Tevi mīlu. Es neteikšu: «Esi man žēlīga!» — jo tāda va­loda nepiederas karavīram, bet es saku: «Mīli mani!» Jo

Ir kalps tev viens, Kas nakt un dien Par tevi vien, Cik spēj nudien, Kaut nāvē skrien,

Džons Falstafs.»

Paskat, kāds Erods no Jūdu zemes! Ak tu samaitātā, ak tu negantā pasaule! Šitāds vecs, saķirmējis kraķis, bet tēlo jaunu mīlētāju. Ko gan es būtu tik nepiede­rīgu atļāvusies savā runā, ja šis flāmu žūpa, kā paša nelabā dīdīts, šādā veidā drīkst griezties pie manis? Mēs taču neesam pat ne reizes trīs redzējušies. Ko es viņam tādu būtu teikusi? Un — lai dievs ir mans liecinieks — es taču toreiz tā nemaz nešķiedos ar gaišu omu. Nudien, būs jāiesniedz parlamentam sū­dzība, lai novāc visus vīriešus no ceļa. Bet kā viņam atriebties, jo atriebība nāks: šī ir tikpat svēta patie­sība kā tā, ka viņa zarnas ir piebāztas kā desas.

Uznāk misis Forda.

Misis Forda. Varat man ticēt, misis Peidža, es nāku tieši pie jums.

Misis Peidža. Bet jūs varat man ticēt, es dodos tieši pie jums. Jūs pavisam slikti izskatāties.

Misis Forda. Nē, tam nu gan es neticu. Es pat varu pie­rādīt pretējo.

Misis Peidža. Tomēr! Man liekas — tā nav.

Misis Forda. Kaut vai! Bet, kā es jau teicu, es pat varu pierādīt pretējo. Ak misis Peidža, dodiet man pa­domu!

Misis Peidža. Par ko jūs runājat, mīļā?

Misis Forda. Ziniet, mīļā, ja mani nekavētu muļķīgi aiz­spriedumi, es varētu tikt lielā godā.

Misis Peidža. Tad atmetiet, mīļā, šos muļķīgos aizsprie­dumus un pieņemiet labāk godu. Bet beidziet jokot un sakiet — ko tas viss nozīmē? Kas ir?

Misis Forda. Ja es būtu ar mieru uz dažiem mūžības mirkļiem nokāpt ellē, es mantotu augstdzimuša bru­ņinieka sirdsdāmas godu.

Misis Peidža. Kas par blēņām, Alise Forda, vai tad tev nepietiek ar to, kas tu esi? Es tev nemaz ne­ieteiktu mainīt savu pašreizējo titulu pret aug­stāku.

Misis Forda. Es redzu, mēs veltīgi tērējam laiku. Se, lasi, izlasi vien, tad tu sapratīsi, kādā veidā man ir iespē­jams tikt bruņinieka dāmas godā. Kamēr mana acs spēs atšķirt vienu vīrieti no otra, tikmēr par resnī- šiem es būšu pašās sliktākajās domās. Bet šis te res- nītis pat nelietoja lielu muti, viņš cēla vai debesīs sievietes kautrību un tik gudri un prātīgi pēla visu, kas netikumīgs, ka es patiešām biju gatava apzvērēt: šim cilvēkam nu gan vārdi saskan ar domām. Bet, iz­rādās, starp tiem nav vairāk saskaņas un līdzības kā starp simto Dāvida dziesmu un vecu veco ziņģi — «Sasper, velns, to zaļo krūzi!». Nez kādai vētrai ar vajadzēja šito valzivi, kurai veselām mucām tauku iekšā, izmest šeit, Vindzoras krastmalā! Kā lai es at­riebjos viņam? Manuprāt, vislabāk būtu ļaut dzīvot viņam cerībās, līdz viņa miesas kārības uguns nav to izsautējusi paša taukos mīkstu. Vai tev vispār ir ga­dījies kaut ko tādu dzirdēt?

Misis Peidža. Nu tad dots pret dotu: te ir mana vēstule. Tikai Fordas vārda vietā te ir ierakstīts: Peidža. Lai tev izgaistu visas Jaunās aizdomas pret sevi pašu, skat, te būs tavas vēstules dvīņu māsa. Bet tavējai lai paliek pirmdzimtās mantojuma tiesības, jo es ar savu tik tiešām nekā negribu mantot. Es esmu gatava apzvērēt — šādu vēstuļu viņam vajag būt savs tūk­stotis, kurās atstātas tukšas vietas, kur ierakstīt uz­vārdu, bet, kas zina, varbūt arī vēl vairāk, turklāt ne jau pirmajā metienā. Un nav jāšaubās, ka viņš liks tās iespiest, jo viņam, kā redzams, ir gluži vienalga, ko ievietot presē, ja jau viņš grib arī mūs abas likt tur iekšā. Bet tad drīzāk es kjūstu milža sieva un gulstos zem Peliona kalna! Patiešām, tad jau būs vieglāk sa­meklēt divdesmit samaitātu dūju nekā vienu godīgu vīrieti.

Misis Forda. Jā, vēstules ir uz mata vienādas. Tas pats rokraksts, tie paši vārdi. Nez ko viņš par mums domā?

Misis Peidža. Es tiešām nesaprotu. Tas liek man šaubīties pašai par savu godīgumu. Un turpmāk es raudzīšos uz sevi kā uz gluži nepazīstamu cilvēku. Jo viņš, acīm redzot, ir saskatījis manī kaut ko tādu, par ko man pašai līdz šim nav bijis ne jausmas. Vai tad citādi viņš uzdrošinātos tik nesavaldīgi stūrēt man taisni virsū.

Misis Forda. Tu saki — stūrēt taisni virsū? Bet es tev droši varu apgalvot: uz mana klāja nu gan viņš savu kāju nespers.

Misis Peidža. Es saku to pašu. Un, pat ja viņam izdotos iespraukties mana kuģa lūkā, ar viņu es nemūžam nedotos jūrā. Atriebsimies! Noliksim viņam satik­šanos, modināsim cerības, ka esam ar mieru pildīt viņa gribu, un, gudri izvairoties, vilināsim dziļāk un dziļāk savos valgos, līdz viņš būs ieķīlājis visus savus zirgus «Bikšulentas» viesnīcas saimniekam.

Misis Forda. Jā, lai viņu izmuļķotu, es esmu gatava uz visu, kas nekaitē manai labajai slavai. Ak vai! Ja mans laulātais draugs ieraudzītu šo vēstuli! Tā viņam noderētu par neizsīkstošu kurināmā krājumu greiz­sirdības ugunskuram.

Misis Peidža. Paskat, kur viņš jau nāk! Un mans labu- lītis arī! Viņam gan greizsirdība ir tik tāla, cik tāli man iegansti, kas to rada. Un, manuprāt, kā vienā, tā otrā gadījumā šis attālums nav nekāds mazais.

Misis Forda. Jūs esat vislaimīgākā sieviete pasaulē.

Mjsi's Peidža. Tagad mēs abas norunāsim, ko ar šo tauko bruņinieku lai iesāk. Paiesim drusku malā!