VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Pistols. Man loti žēl! Lūk, viss, ko sacīt varu.

Ienāk Robins.

Robins. Ir atnākusi kāda sieviete, kas grib ar jums runāt, ser.

Falstafs. Palūdz viņu iekšā!

Ienāk misis Kviklija.

Kviklija. Labrīt, jūsu augstdzimtība!

Falstals. Labrīt, labā kundze!

Kviklija. Tā nebūs īsti pareizi, jūsu augstība.

Falstafs. Nu tad varbūt — jaukā jaunkundze?

Kviklija.

Es esmu tā, jā gan,

Tāpat kā mana māte, kad es dzimu.

Falstafs.

Es ticu tam, kas zvēr. Ko teikt man gribi?

Kviklija. Vai es drīkstu jūsu augstībai bilst pāris vārdu?

Falstals. Bilsti kaut vai divi tūkstoši, skaistulīt. Es tevi labprāt uzklausīšu.

Kviklija. Pilsētā dzīvo misis Forda, ser. Bet es jūs lūdzu, panāciet drusku šurpmāk … Es pati kalpoju pie dak­tera Kajusa.

Falstals. Labi, turpini! Ak tad misis Forda, tu saki?

Kviklija. Pilnīgi pareizi, jūsu augstība. Tikai es lūdzu jūsu augstību panākt vēl mazliet šurpmāk.

Falstafs. Nebaidies, te mūs neviens svešs nedzird. Tie ir mani, manis paša ļaudis.

Kviklija. Ak jūsu? Lai dievs viņus svētī un dara par sa­viem kalpiem!

Falstafs. Nu labi, labi! Tu saki — misis Forda? Kas ar viņu ir?

Kviklija. Ak ser, viņa ir brīnišķīga sieviete, turpretī jūs, augstais kungs, esat tāds šķelmis. Nu, bet lai dievs jums ir žēlīgs, tāpat kā mums visiem.

Falstafs. Misis Forda… Nu, nu, tālāk! Misis Forda…

Kviklija. Labi. Teikšu isi un skaidri. Jūs viņai tā esot sagrozījis galvu, ka taisni jābrīnās. Paši veiklākie galma kavalieri toreiz, kad galms bija te, Vindzorā, neprata viņai tā sagrozīt galvu, kā jūs to esat pra­tuši. Un tur taču bija gan bruņinieki, gan lordi, gan džentlmeņi ar visām savām karietēm. Kad es jums saku: kariete pakaļ karietei, vēstule pakaļ vēstulei, dāvana pakaļ dāvanai un tik saldi smaržo, tīrais mus- kuss, un tā čaukst, kad es jums saku, viss zīdā un zeltā un tik iliganti teicieni, un paši labākie, paši smalkākie saldumi un vīni, no kuriem ikkatras sie­vietes sirds kļūtu mīksta, taču viņa — ticiet vai ne! — i ne acu plakstiņa nepamirkšķināja. Vienu rītu pat: šie grūdīs man divdesmit skanošus eņģeļus, taču kam man eņģeļi, tādi eņģeļi, kā viņa teiktu, ja tie man nenāk godīgā ceļā. Un, kad es jums saku, pat tas visu augstais no viņiem nepanāca ne tik daudz, ka viņa ar to būtu sadzērusi no vienas glāzes. Bet tie taču bija grāfi — kur nu! — vēl augstāki: karaļa ofi­cieri. Taču viņai, kad es jums saku, no visa tā ne silts, ne auksts.

Falstafs. Bet ko viņa saka par mani? Runā jel īsāk, manu mīļo Merkur sievietes drānās!

Kviklija. Labprāt. Vina ir saņēmusi jūsu vēstuli, par kuru liek teikt jums tūkstoškārt paldies un darīt zi­nāmu, ka viņas vīrs nebūšot starp pulksten desmi­tiem un vienpadsmitiem mājās.

Falstafs. Starp desmitiem un vienpadsmitiem?

Kviklija. Jā, tieši tai laikā — un ka tad jūs varot aiziet un apskatīt to gleznu, nu, jūs jau paši zināšot, kuru. Jo viņas vīra, mistera Forda, tad nebūšot mājās. Ak vai! labajai kundzei ar viņu nav viegla dzīve: viņš ir tik briesmīgi greizsirdīgs. Viņai, nabadzītei, nākas tik pārlieku ciest.

Falstals. Tātad starp desmitiem un vienpadsmitiem! Svei­cini, mīļā, viņu no manis un pasaki, ka es noteikti būšu.

Kviklija. Tas ir labi! Bet es pie jūsu labdzimtības nāku arī vēl kādas citas personas uzdevumā. Arī misis Peidža jums sūta mīļus sveicienus. Un es jums varu pačukstēt pie auss, ka viņa ir tik vienkārša un go­dīga kundze un — ticiet vai ne! — gandrīz vienīgā no Vindzoras sievietēm, kura nekad neaizmirst ne rīta, ne vakara pātarus, kā tas daudzām gadās. Un viņa lūdz man jums pateikt, ka viņas vīrs gan reti izejot no mājām, bet viņa cerot, tāds brīdis tomēr reiz pienākšot. Es nekad neesmu redzējusi otru sie­vieti, kas tā dievinātu vīrieša cilvēku kā viņa jūs. Jums — tur nu nevar būt divu domu! — ir zināma kaut kāda burvestība, nudien burvestība!

Falstafs. Nē, nē, tici man, burt gan es neprotu. Vienīgā burvība, ko es zinu, tā ir manis paša pievilcīgā āriene.

Kviklija. Lai dievs jūs par to svētī.

Falstafs. Bet, lūdzu, saki man — vai misis Forda un misis Peidža ir teikušas viena otrai, ka mani mīl?

Kviklija. Nu tas tik būtu joks! Bet es domāju, ka tik lielas muļķes viņas vis nav. Tiešām, tas tad gan būtu joks! Bez tam misis Peidža lūdz savas mīlestības vārdā, vai jūs nevarētu aizsūtīt viņai savu mazo pāžu: viņas vīram esot trakas apātijas pret šo mazo pāžu, bet Peidža kungs, jūs varat man ticēt, ir goda cilvēks. Nevienai citai sievietei Vindzorā nav tik laba dzīve kā viņai: ko viņa iedomājas, to dara, ko grib, to runā, visu dabū un visu var pirkt, var iet gulēt, kad patīk, celties, kad vēlas, un viss notiek pēc viņas prāta. Bet es jau nesaku, viņa ir arī to pelnījusi, jo, ja visā Vindzorā ir kāda piemīlīgāka kundze, tad tā ir viņa. Jums vajadzētu gan aizsūtīt viņai savu pāžu, ko jūs citu darīsiet?

Falstafs. Labi, es aizsūtīšu.

Kviklija. Jā, aizsūtiet gan. Un redziet, viņš jums abiem var noderēt arī par tādu kā ziņu iznēsātāju. Tikai — drošs paliek drošs — jūs vienojieties par kādiem jums abiem vien zināmiem aplinku vārdiem, lai puika ne­saprastu, jo nav labi, kad bērns dabū no tādiem grēka darbiem kaut ko jaust. Padzīvojuši ļaudis, kā jūs zināt, mēdz būt diskrēti, un viņi saprot un pazīst dzīvi.

Falstafs. Nu tad staigā laimīga! Pasveicini viņas abas no manis. Te tev būs mans maks. Un arī tad es tev esmu vēl parādā. Zēn, dodies šai kundzei līdzi. Tīri vai galva reibst no tik tīkamām ziņām!

Kviklija un Robins aiziet.

Pistols.

Pats Kupidons šo graustu jūrā sūta, Es, buras uzvilcis, tam dzlšos pakaļ Un kaujā gūšu to vai nogremdēšu.

Pistols aiziet.

Falstafs. Vai tu to spēj ar apjēgt, veco zēn? Tagad tikai droši uz priekšu! Gan es no tavas vecās miesas būdas vēl izsitīšu tādu cenu kā nekad agrāk. Ak tad viņas abas tevi vēl grib gan! Vai tu pēc tik liela ieguldī­juma būtu ar mieru palikt bez peļņas? Es saku tev paldies, mans raženais augums. Ar visu savu res­numu tu tomēr esi varen pievilcīgs.

Ienāk Baidolls.

Bardolfs. Ser Džon, tur lejā gaida kāds misters Brūks, kas vēlas ar jums iepazīties un runāt. Tas ir viņš, kas sūta jums brokastīs kausu laba vīna.

Falstafs. Jūs sakāt Brūks, tas ir, Avots?

Bardolfs. Jā, Avots!

Falstafs. Lai viņš ienāk!

Bardolls aiziet.

Tādi Avoti man ir pa prātam, no kuriem plūst tik

lielisks dzeriens. Ehe! Misis Forda un misis Peidža, tad sapināties gan jūs manos valgos! Uz priekšu!

Ienāk Bardolls ar Forda, kurš pārģērbies.

Fords. Lai dievs jūs svētī, ser!

Falstafs. Un jūs tāpat, ser! Jūs vēlējāties ar mani runāt?

Fords. Piedodiet, ka es ar tik nenozīmīgu lūgumu apgrū­tinu jūsu personu.

Falstafs. Lūdzu, lūdzu, ko jūs vēlētos? Atstāj mūs, su­laini, vienus!

Bardolls aiziet.

Fords. Ser, es esmu vīrs, kas pratis savā mūžā daudz naudas izlaist caur rokām. Mani sauc par Brūku.

Falstals. Priecājos iepazīties, mister Brūk.

Fords. Es arī, godātais ser Džon. Tikai es šo pazīšanos neesmu meklējis tālab, lai kļūtu jums par apgrūtinā­jumu, jo jums jāsaprot, ka es daudz labprātāk aiz­dotu naudu jums nekā to aizņemtos no jums. Un tas tad arī man deva zināmā mērā drosmi tā neaicinātam ierasties pie jums. Ne velti ir taču teikts: «Kur nauda iet pa priekšu, tur visi ceļi vaļā.»

Falstafs. Jā, nauda ir krietns karavīrs, ser, tā ieņem visus cietokšņus.