VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Šelovs. Es mītu šai pasaulē jau vairāk nekā astoņdesmit gadu, taču neesmu vēl nekad dzirdējis, ka gudrs un skolots cilvēks, turklāt tāds, kas ieņem sabiedrībā cienījamu stāvokli, spētu tādā mērā zaudēt paš­cieņu.

Evenss. Par ko jūs rūn?

Peidžs. Man šķiet, ka jūs arī viņu pazīstat. Tas ir dok­tora Kajusa kungs, pazīstamais franču ārsts.

Evenss. Lai dievs tas kungs man piedod, bet vai jūs man nevar pastāstīt labāk kaut ko par šķīv puters?

Peidžs. Kāpēc?

Evenss. Tāpēc, ka par Hipokrat un Gellen viņam ir dikt maz jēg un ka bez tam vīš ir īsts blēds, tik gļēvs blēds, kād oter var ar gun meklet.

Peidžs. Varu saderēt, šis ir tas pats vīrs, ar kuru viņam jācīnās divkaujā.

Slenders. Ak skaistā Anna Peidža!

Šelovs. Par to liecina arī viņa ieroči. Mēs nelaidīsim vi­ņus abus kopā! Raug, kur nāk doktors Kajuss!

Uznāk viesnīcas saimnieks, Kajuss un Regbijs.

Peidžs. Mīļais mācītājkungs, bāziet savu zobenu makstī.

Šelovs. Tāpat jūs savu, mīļais daktera kungs.

Saimnieks. Atņemsim viņiem abiem ieročus un piespie­dīsim izlīgt mieru. Lai viņi labāk laiž darbā angļu valodas vokābulus, no tiem vismaz locekļi paliks veseli.

Kajuss. Es jums lūdz, jūs ļauj man kaut ko pateikt jums pie auss. Par ko jūs nebij atnācis tikties ar man iekš dueli?

Evenss. Es jus ludz paciesties. Es jums tūliņ vis pa­teiks.

Kajuss. Jūs ir vien zaķpastal, vien klaun, vien mērkaķ, jā!

Evenss. Es jūs lūdz nepataisīt mūs par izsmiekel cit cilik aces. Es bij nolēmš piedāvāt jums savu draudzīb un šāde vai tāde vīze dot gandarījum. Bet nu es grib triekt vis jūs urinpudls jums pa paur, jo jūs nav tu­rēs vārd un atnākuš uz to norunāt viet.

Kajuss. Diable! Džek Regbī, tāpat jūs, Host de Jarlerre, vai es negaidīj, lai viņu nokaut? Vai mans nebij tur, kur bij norunāts?

Evenss. Es zvēr pie sav kristīg cilik dvēsel, tā norunāt viet ir še, ro, še, ro, šite. To var apliecint mans saimnieks no «Bikšulencs» viesnīcs.

Saimnieks. Vai jūs nebeigsiet, gaili, abi beidzot to balli! Ko jūs tur buldurējat, tu, francūzi, un tu, velsiet, tu, miesas dziedinātāj, un tu, dvēseļu biedinātāji

Kajuss. Tas ir dikt asprātīg teikts! Excellent!

Saimnieks. Liecieties mierā, es jums saku, un uzklausiet savas viesnīcas saimnieku. Vai es neesmu politiķis? Vai man nav slīpēts prāts? Vai es neesmu Makia- velli? Vai es drīkstēju zaudēt savu ārstu? Nē, nedrīk­stēju, jo viņš man dod drapes, kad uznāk tās sirds klapes. Vai es drīkstēju zaudēt savu mācītāju, savu garīgo tēvu, mūsu mīļo Hjū kungu? Nē, nedrīkstēju, jo no viņa man nāk visas parunas, sarunas un ieru­nas. Sniedz man savu roku, tu zemes dēls! Tā! Sniedz man savu roku, tu debesu dēls! Šitā! Ek jūs, augsti mācītie vīri, es jūs abus apvedu ap stūri, nolikdams tikšanos katram savā vietā! Jūsu sirdis vēl pukst, jūsu ādas ir nesaskrambātas, tāpēc ejam, lai stiprais vīns pieliek visai šai bēdai punktu. Dodiet man sa­vus zobenus par ķīlu! Iesim, miera eņģeļi, iesim, iesim, iesim!

Šelovs. Tas nu gan ir viens traks viesnīcnieks! Ejam, kungi, ejam!

Slenders. Ak daiļā Anna Peidža!

Selovs, Slenders, Peidžs un viesnīcas saimnieks aiziet.

Kajuss. Nu tiec nu tagad gudrs! Viņš ir pataisījs mūs par muļķiem!

Evenss. Jauki gan! Vīš ir padarīš mūs sev par kumediņ rādītājiem. Tāpēc es lūdz, būsam tagad draug un liksam savs prāts kope, lai šitam blēdim, šitam neģē­lim, šitam «Bikšlencs» viesnics saimniekam atriebt.

Kajuss. God vārd, ar vis sav sird un dvēsel. Viņš bij man apsolijs aizvest pie Ann Peidž. God vārds, viņš ir man arī piekrāpis!

Evenss. Lab, es viņem sadauzīš paur. Lūdzu, nāk man līdz!

Aiziet.

Uznāk misis Peidža un Robins.

Misis Peidža. Nu, ej, ej, manu mazo kavalier, man pa priekšu. Tu jau aizvien esi bijis pavadītājs, tagad kļūsti par vadītāju. Kas tev labāk patīk: iet man pa priekšu vai skatīties sava saimnieka papēžos?

Robins. Protams, man labāk tīk iet jums pa priekšu, iz­pildot vīrieša vietu, nekā sekot savam kungam, izpil­dot pundura lomu.

Misis Peidža. Oho! Tu pat proti glaimot, zēn! Es redzu, no tevis iznāks labs galminieks.

Uznāk Fords.

Fords. Esiet sveicināta, misis Peidža! Kurp iedami?

Misis Peidža. Eju ciemos pie jūsu laulātās draudzenes, ser. Vai viņa mājās?

Fords. Jā, mājās. Un, viena būdama, nezin aiz garlaicī­bas, kur dēties. Ja jūsu vīrs gadījumā nomirtu, tad jūs abas, manuprāt, varētu precēties.

Misis Peidža. Protams, protams, tikai tādā veidā, ka mēs tad katra sev ņemtu jaunu vīru.

Fords. Kur jūs dabūjāt šo glīto vēja rādītāju?

Misis Peidža. Esmu piemirsusi, kā, jupis, sauc to vīru, no kura mans laulātais draugs viņu patapinājis. Kā sauc tavu bruņinieku, zēn?

Robins. Par seru Džonu Falstafu.

Fords. Seru Džonu Falstafu?

Misis Peidža. Jā, jā! Es nekad nevaru viņa vārdu patu­rēt prātā. Viņš ir manam mīļajam vīram draugs. Jūsu laulātā draudzene, protams, ir mājās?

Fords. Protams.

Misis Peidža. Atvainojiet, ser. Es esmu kā slima, kad nedabūju tikties ar viņu.

Misis Peidža un Robins aiziel.

Fords. Vai tam Peidžam nav nemaz smadzeņu galvā? Vai tad viņam nav acu pierē? Vai viņš maz ir pie pilnas saprašanas? Jā, viņa gars snauž un ir ierūsējis. Kas gan ir vienkāršāk: likt šim zēnam aiznest mīles­tības vēstuli divdesmit jūdžu tālu vai uz divi simti piecdesmit soļiem trāpīt ar lielgabalu mērķī? Peidžs taču pats veicina savas sievas aizraušanos. Viņš ļauj tās neprātam vaļu, turklāt to vēl kurina. Un tagad viņa kopā ar Falstafa pāžu dodas pie manas sievas. Tas ir vējš, kura šņākoņā skan tuvā negaisa draudi. Jel padomā: iet kopā ar Falstafa pāžu! īsta sazvē­restība. Viņiem viss jau norunāts. Un mūsu laulības pārkāpējas trauc pretī pašas savam galam. Nu labi, es notveršu šo zelli, tad pārmācīšu savu sievu, pēc tam noraušu misis Peidžai viņas liekulīgās svētulības plīvuru, bet Peidžu nostādīšu visas pasaules priekšā par bezrūpīgu Akteonu, kas pats labprātīgi par tādu kļuvis, un ar savu nesaudzīgo rīcību iemantošu visu kaimiņu atzinību.

Pulkstenis sit.

Klau! Pulkstenis dod zīmi, un mana ciešā pārliecība liek ķerties pie darba. Es atradīšu Falstafu un iz­smiekla vietā mantošu uzslavu, jo, ka Falstafs ir tur, par to es nešaubos, tāpat kā par cieto pamatu zem manām kājām. Es dodos uz turieni!

Uznāk Peidžs, Selovs, Slenders, viesnīcas saimnieks, sers Hjū Evenss, Kajuss un Regbijs.

Selovs un Peidžs

kopā ar pārējiem. Esiet sveicināti, mister Ford!

Fords. Kāda izcila sabiedrība, nudien! Man mājās paš­laik klāts bagāts mielasta galds, tāpēc es lūdzu visus pie sevis.

Selovs. Jums mani jāatvaino, mister Ford.

Slenders. Tāpat mani, ser. Mēs esam apsolījušies būt uz pusdienām pie Annas jaunkundzes, un es nē par kādu naudu negribu šo solījumu lauzt.

Selovs. Mums jau sen pastāv nodoms apprecināt Annu Peidžu ar manu brālēnu Slenderu, un šodien mums jāsaņem jāvārds.

Slenders. Es ceru, jūs man neliegsiet savu laipno piekri­šanu, Peidža tēv?

Peidžs. Nē, es to neliegšu, mister Slender. Es esmu pil­nīgi jūsu pusē, kamēr mana sieva noteikti ir jūsu pusē, daktera kungs.

Kajuss. Ja, es zvēr! Un ta jaunava arī mīl mani, ka to man galvo man apteksn Kviklī.

Saimnieks. Bet ko jūs domājat par jauno misteru Fen- tonu? Viņš var lēkt, un viņš var diet, viņam acīs dzirkst jaunības kvēle, viņš sacer dzejas, viņš runā kā svētkos, viņš smaržo ar aprīļa un maija smaržām. Viņš jums to atņems, viņš jums to atņems, tā tam ir jābūt, un citādi tas nemaz nevar būt.