VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Fords. Ļoti pareizi! Un te, raug, ir maks, kas mani ap­grūtina. Un, ja jūs gribētu nākt palīgā man to nest, ser Džon, tad ņemiet visu vai vismaz pusi, lai man kļūst vieglāk.

Falstafs. Es nezinu, ser, ar ko es būtu izpelnījies tādu godu: kļūt par jūsu nastu nesēju.

Fords. To es jums tūdaļ paskaidrošu, ser, ja jums lab­patiktos mani uzklausīt.

Falstafs. Runājiet, mīļais mister Brūk! Jusu padevīgais kalps klausās.

Fords. Ser, man ir zināms, ka jūs esat skolots cilvēks, tāpēc es runāšu īsi. Es jūs pazīstu jau sen, tikai man nekad nav bijusi izdevība ar jums iepazīties perso­nīgi. Man jāatklāj jums kāds noslēpums, reizē ceļot gaismā arī paša vājības, bet, esiet tik laipni, godā­jamais ser Džon, un, ar vienu aci vērodami manas nerātnības, ar otru sekojiet pats savu grēku sarak­stam. Tādā veidā es tikšu vieglāk cauri, jo jūs paši sapratīsiet, cik viegli tāds pārkāpums izdarāms.

Falstafs. Gluži pareizi, ser, turpiniet!

Fords. Šai pilsētā dzīvo kāda kundze, kuras vīru sauc par Fordu.

Falstafs. Jā, ser.

Fords. Es šo sievieti jau sen mīlu un, atzīstos, esmu ne mazumu pūļu viņas dēļ šķiedis. Es esmu lencis viņu ilgi, maigi un padevīgi, esmu meklējis tikšanos, esmu dārgi maksājis par katru mirkli, kad man bija lemts viņai kaut acis uzmest. Esmu sūtījis bagātīgas veltes viņai pašai, tāpat apdāvinādams citus, lai tikai izdi­binātu, kādas dāvanas viņai vislabāk tīk. Vārdu sa­kot, es neatlaižos ne brīdi no viņas, tāpat kā mīlestība ne brīdi neatlaižas no manis, un cenšos nepalaist ga­rām nevienu izdevību. Taču viss, ko esmu guvis, ir par dārgu naudu pirktā rūgtā atziņa, ka es nekā ne­esmu panācis, tāpat mācība, kas izteikta šais dzejis­kajās rindas:

Ir mīlestība ēnai dvīņu māsa:

Ja ķersi — bēgs, ja bēgsi — pakaļ dzīsies.

Falstafs. Un viņa pat nekad nav devusi jums cerības?

Fords. Nē, nekad!

Falstafs. Bet savu tieksmi jūs taču esat likuši viņai no­jaust?

Fords. Ne reizi!

Falstafs. Jā, bet kas tad tā jūsu mīlestība galu galā ir?

Fords. Tā ir skaists nams, kas uzcelts uz svešas zemes, un es to nevaru mantot tāpēc, ka biju pārskatījies, izraugot apbūves gabalu.

Falstafs. Bet kam jūs to visu man stāstāt?

Fords. Ja jau esmu jums uzticējis tik daudz, tad tagad pateikšu visu līdz galam. Melš, ka vipa, kas ir allaž pret mani tik stingra un nepieejama, esot citiem vī­riešiem varen vēlīga, tā ka par viņu jau klīst visādas nevalodas. Nu redziet, ser Džon, tagad es ķēros vēr­sim aiz ragiem. Jūs esat labdzimts džentlmenis, lie­liski audzināts cilvēks, apbrīnojami veikls čalotājs, vīrs ar plašiem sakariem, visu cienīta, augsta per­sona un visu atzīts, slavens karavīrs, galma kavalieris un zinātņu darbinieks.

Falstafs. O, ser!

Fords. Varat man ticēt, tas jums pašam gan labāk zināms. Še, ņemiet šo naudiņu, ņemiet un tērējiet, šķiediet, šķiediet labi daudz, izšķiediet visu, kas man ir, tikai ziedojiet par to man tik daudz sava dārgā laika, cik nepieciešams, lai iekarotu šīs Fordas tikumības cie­toksni. Laidiet darbā visu savu lakstošanās māku viņas iekarošanai, jo, ja vispār ir pasaulē kāds vī­rietis, kas spēj ko panākt, tad tas esat jūs.

Falstafs. Bet kā savienot jūsu kaislīgo mīlestību ar domu, ka es iegūšu viņu, kuru jūs pats tik karsti kārojat? Man liekas, jūs parakstāt sev zāļu vietā indi.

Fords. Vai tad jūs nesaprotat manu kara viltu? Viņa ir tik ļoti pārliecināta par savu neaptraipīto tikumu, ka es neuzdrošinos pat pacelt pret viņu savas miesas kā­rības aptumšotās acis. Viņa ir pārāk spoža, lai būtu iespējams skatīties viņai virsū. Bet, ja nu man būtu gluži pretējas dabas pierādījumi rokā, tad arī man rastos piemērs un pamats atklāt viņai savu tieksmi.

Tad man būtu daudz vieglāk ieņemt visus viņas ne­aptraipītā goda, labās slavas un uzticīgas laulenes iedomātos cietokšņus, tāpat kā daudzus citus nocieti­nājumus, kas visu laiku pārāk sīksti turas man pretī. Kā jums šķiet, ser Džon?

Falstals. Pirmkārt, es bez ierunām pieņemu jūsu naudu, mister Brūk, otrkārt, sniedziet man tūdaļ savu roku, un, treškārt, es lieku savu džentlmeņa goda vārdu ķīlā, ka jūs varēsiet, ja vien tas jums patiks, baudīt ar Forda sievu visus mīlestības priekus.

Fords. Patiešām, ser?

Falstafs. Par to es galvoju, mister Brūk.

Fords. Par naudu neraizējieties, ser Džon, tā būs jūsu.

Falstafs. Par misis Fordu neraizējieties, mister Brūk, viņa būs jūsu. Starp citu, viņa ir jau pati nolikusi man satikšanos. īsi pirms jūsu ienākšanas te bija viņas sūtne jeb savedēja. Un tad varu vēl pateikt, ka starp desmitiem un vienpadsmitiem es būšu pie viņas, jo ap to laiku viņas vīrs, tas nolādētais greiz­sirdis un aunagalva, nebūšot mājās. Atnāciet pie manis vēl šovakar pat, tad es jums pastāstīšu, kā man veicās.

Fords. Iepazīšanās ar jums man nes tīro svētību. Bet vai jūs Fordu pašu pazīstat?

Falstafs. Lai velns viņu rauj, šito nabaga ragulopu. Kā­pēc tad man viņš būtu jāpazīst? Tikai par nabagu gan laikam es viņu bez pamata zākāju. Melš, ka šim greizsirdīgajam aunam esot vesels lēvenis naudas. Nu jūs saprotat, kāpēc viņa sieva man liekas tik pievil­cīga! Ar viņu kā ar atslēgu es slēgšu šī ragainā tē­viņa naudas lādi, un tad es varēšu dzīvot, cepuri kul­dams.

Fords. Jums vajadzētu tomēr iepazīties ar Fordu, ser, lai vajadzības brīdī varētu no viņa izvairīties.

Falstafs. Rauj viņu velns, šito prasto sviesta andelmani. Ar vienu savu acu skatienu es viņu padarīšu jau stīvu un izsitīšu pēdējo gara gaismu no paura ārā, lai tad tas spīd kā lākturis, kas uzkārts viņam uz ra­giem. Tici vai ne, mister Brūk, šis lempis gulēs man pie kājām, bet tu gulēsi pie viņa sievas. Vēl šovakar pat atnāc. Fords ir nelga, bet es parūpēšos, lai viņa vārdam nāk vēl jauni izpušķojumi klāt. Mister Brūk, man gribas, lai tu pats redzētu, kas viņš par nelgu un ragaini. Tāpēc atnāc vēl šovakar.

Viņš aiziet.

Fords. Tas nu gan ir viens neģēlis un epikūrietis! Mana sirds plīst aiz dusmām. Lai nu saka viens cilvēks, ka es esmu bez pamata greizsirdīgs! Mana sieva ir lai­dusi viņam ziņu, tikšanās stunda ir jau nolikta, abi divi ir vienojušies. Kas to varēja domāt! Nu, vai jūs redzat, kāda elle ir vajā, ja vīram gadās neuzticīga sieva? Mana laulības gulta tiks apgānīta, mana nauda tiks nolaupīta, mans gods samīts dubļos. Bet tas vēl nav viss: nu man vēl jādzird tā nelieša riebīgā ķen­gāšanās, kurš ir mani tā pazemojis. Šitādas lamas, ši­tādi neķītri vārdi! Pret tiem Amaimona vārds šķiet vēl gluži pieklājīgs, tāpat Lucifera un Barbasona, kaut gan tās taču visas ir velna iesaukas, paša nelabā palamas. Bet — ragainis! Ragulops! Tādos vārdos jau pat sātanu negāna. Peidžs ir ēzelis, pavisam bezrūpīgs ēzelis. Viņš uzticas sievai, viņš nevēlas kļūt greiz­sirdīgs. Tad jau es labāk uzticu savu sviesta cibu flāmam, savu siera rituli mācītājam Hjū, tam Velsas moderniekam, savu degvīna blašķi īram vai savu ķēvi zirgu zaglim, lai pajādelējas, nekā atstāju paša sievu bez uzraudzības, lai viņa sāk kalt, lai sāk pe­rināt, lai sāk gudrot visvisādus plānus. Un pietiek, ja sievietei tikai kaut kas iešaujas prātā, tad viņa panāks savu, lai tur lūst vai plīst. Paldies dievam, ka es esmu tik greizsirdīgs! — Ap vienpadsmitiem viņa esot nolikusi tikšanos. Es stāšos viņiem ceļā, pieķeršu savu sievu nozieguma vietā, atriebšos Falstafam un pēc tam varēšu gardi smieties par Peidžu. Man tūliņ jāiet. Labāk trīs stundas par agru nekā vienu mirkli par vēlu. Ragulops! Ragulops! Ragainis! Ak kauns, ak kauns!