VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Peidžs. Tikai bez manas svētības gan, to es jums gal­voju. Tam džentlmenim nav ne penija pie dvēseles, turklāt viņš turas vienā kompānijā ar trakulīgo princi un Poinsu. Viņš ir man par augstu un par gudru. Nē, nē, viņam nu gan neizdosies nevienu mezglu sasiet ar manas pārticības pirkstiem. Ja viņš ir ņēmējs, tad lai ņem Annu tādu, kāda viņa stāv. Mana manta nav dabūjama bez manas piekrišanas, kamēr mana piekrišana sveras uz citu pusi.

Fords. Tad es gauži lūdzu vismaz pārējos pie manis pus­dienās. Bez laba cienasta es jums vēl apsolu jautru izklaidēšanos: es gribu jums parādīt kādu retu putnu. Doktora kungs, jūs taču nāksiet, tāpat jūs, mister Peidž, un jūs, ser Hjū?

Šelovs. Laimīgi! Nu mēs varēsim netraucēti veikt savu misiju mistera Peidža namā.

Šelovs un Slenders aiziet.

Kajuss. Jūs iet uz māj, Džon Regbī, es ar drīz būs klāt.

Regbijs aiziet.

Saimnieks. Palieciet sveiki, mani mīļie! Es eju pie sava godājamā bruņinieka Falstafa, un mēs abi iesviķo- sim.

Saimnieks aiziet.

Fords

sāņus.

Es viņam ta iesviķošu, ka viņš vispirms dabūs kārtīgi izdancoties pēc manas stabules. Nu, tad ejam, kungi!

Visi. Mēs ejam jums līdzi, lai redzētu to reto putnu.

Aiziet.

Ienāk misis Forda un misis Peidža.

Misis Forda. Uhū! Džon! Robert!

Misis Peidža. Ātrāk, ātrāk! Vai veļas grozs . . .

Misis Forda. Ir jau sagatavots! Kur paliek Robins? Kalpi ienes grozu.

Misis Peidža. Dodiet, dodiet šurp!

Misis Forda. Te, lieciet te!

Misis Peidža. Izstāstiet saviem ļaudīm, kas viņiem da­rāms. Mums jārīkojas veikli!

Mj'sj's Forda. Tātad, Džon un Robert, kā jau jums teicu, jūs palieciet tepat blakus brūzī un gaidiet. Un, kā es jūs saucu, tā nāciet iekšā, žigli celiet grozu plecos un, kad tas izdarīts, steidziet, cik kājas nes, uz velē­tavu Dečetas pļavmalā, un izgāziet visu, kas grozā, samazgu grāvī pie pašas Temzas.

Misis Peidža. Vai jūs sapratāt, kas darāms?

Misis Forda. Esmu jau viņiem visu izstāstījusi. Viņiem viss skaidrs. Bet tagad ejiet un, tiklīdz es saucu, esiet klāt.

Kalpi aiziet.

Misis Peidža. Paskat, kur nak mazais Robins!

Ienāk Robins.

Misis Forda. Nu, manu vanadziņ, ko teiksi?

Robins. Mans kungs, sers Džons, ir pie jūsu pagalma durvīm un jautā pēc jums, misis Forda.

Misis Peidža. Kad tik tu, mazais jokupēter, mūs neno­dosi!

Robins. Varu apzvērēt! Mans kungs nezina, ka jūs esat šeit. Un viņš pat piedraudēja mani uz visiem laikiem padzīt, ja es jums kaut ko stāstītu. Jā gan, viņš zvē­rēja, ka mani padzīs.

Misis Peidža. Tu esi lāga puisis, un tava klusu ciešana būs drēbnieks, kas uzšūs tev jaunus svārkus un bik­ses. Es iešu un paslēpšos.

Misis Forda. Jā, labi! Bet tu ej un pasaki savam kun­gam, ka es esmu viena. Jūs, misis Peidža, tikai ne­aizmirstiet savu lomu.

Robins aiziet.

Misis Peidža. Nekādā ziņā! Bet, ja es nenospēlēšu, kā nākas, tad jūs varēsiet mani izsvilpt.

Misis Peidža aiziet.

Misis Forda. Tagad ķersimies pie lietas. Un ņemsim šo uzblīdušo recekli, šo izgurušo putras ābolu vienreiz priekšā. Lai viņš mācās atšķirt dūju no žagatas.

Ienāk Falstals.

Falstals. Ak tu manu jaukumiņ, tad beidzot tu esi mana! Tā, nu es varu mirt, nu man pietiek dzīvot. Mans ilgu sapnis ir piepildīts. Ak debešķīgās svētlaimes brīdis!

Misis Forda. Manu mīļo ser Džon!

Falstafs. Misis Forda, es neprotu teikt glaimus, es ne­protu melot, misis Forda. Mani māc grēcīgas ilgas. Man gribētos, kaut tavs vīrs būtu beigts. Zvēru pie dieva, tad es tevi sauktu par savu lēdiju.

Misis Forda. Jūs? Mani par savu lēdiju, ser Džon? Ai, es gan laikam būtu nožēlojama lēdija!

Falstafs. Visā Francijas galmā nav otras tādas kā tu. Es redzu, tavas acis spulgo spožāk par dimantiem. Tavu uzacu loki ir tik smalki veidoti, ka tiem piestāvētu visdārgākā Venēcijas galvas rota vai nu pēc ama­zoņu fasona, vai ar buru kuģa veidojumu.

Misis Forda. Nē, man labāk piestāv vienkāršs sievas gal­vas auts, ser Džon, un arī tas ne visai.

Falstafs. Tu pati noziedzies pret sevi, tā runādama. No tevis iznāktu īsta galma dāma. Un tavu daiļo kājiņu atsperīgā gaita tev, apaļbrunčos tērptai, piešķirtu ka­ralisku cēlumu. Tu nemaz nezini, par ko visu tu kļūtu, ja liktenis nebūtu tavs ienaidnieks, tāpēc ka pati daba ir tevi apveltījusi kā draugs. Nē, to tu ne­spēj noliegt!

Misis Forda. Jel ticiet, manī tiešām nav nekā tāda.

Falstafs. Jā, bet kāpēc tad es tevi iemīlēju? Jau tas vien var noderēt par pierādījumu, ka tu esi neparasta būtne. Redzi, es neprotu glaimot, apgalvojot, ka tu esi tāda vai tāda, kā to māk kaisli čukstēt tāds piena­puika, kas izskatās pēc vīrieša drānās tērptas sievie­tes un smaržo kā aptieka drogu vācamajā laikā. Nē, to es neprotu, taču es mīlu tevi, tevi un tikai tevi, un tu esi manis cienīga.

Misis Forda. Nemāniet mani, ser. Es baidos, jūs mīlat misis Peidžu.

Falstafs. Tad jau tikpat labi tu varētu apgalvot, ka es mīlu pastaigāties gar parādnieku cietumu, kas man šķiet pretīgāks par kaļķu cepļa dūmiem.

Misis Forda. Labi. Tikai debess to zina, ka es jūs mīlu! Bet gan jūs to kādā dienā jutīsiet.

Falstafs. Paliec vien tāda. Es gribu būt tavas mīlestības cienīgs.

Misis Forda. Nē, ticiet, jūs jau tāds esat. Vai citādi es jūs tā mīlētu?

Robins

ārpusē.

Misis Forda, misis Forda, pie durvīm stāv misis Peidža, viņa ir nosvīdusi un aizelsusies un izskatās pārbijusies. Viņa vēlas ar jums tūdaļ runāt.

Falstafs. Viņa nedrīkst mani te ieraudzīt. Es paslēpšos aiz aizkara.

Misis Forda. Jā, esiet tik labi! Viņa ir pārlieku pļāpīgs sievišķis.

Falstals paslēpjas. Ienāk misis Peidža un Robins.

Nu, kas ir? Kas noticis?

Misis Peidža. Ak misis Forda, kas nu būs? Jūs esat ap­kaunota, pazemota, uz mūžu mūžiem grimusi sie­viete!

Misis Forda. Ko tas nozīmē, mīļā misis Peidža?

Misis Peidža. Ak misis Forda! Tik godīgam vīram, kāds ir jūsu laulātais draugs, dot iemeslu tādām aizdo­mām!

Misis Forda. Kādām aizdomām?

Mj'sj's Peidža. Jūs sakāt, kādām? Kaunieties! Ak, kā es esmu vīlusies jūsos!

Misis Forda. Ak dievs! Kas noticis, runājiet!

Misis Peidža. Jūsu vīrs nāk šurp un ved sev līdz visus Vindzoras tiesas kalpus, lai sameklētu kādu džentl­meni, kurš, pēc viņa vārdiem, pašlaik atrodoties šai namā ar jūsu ziņu, ļaunprātīgi izmantodams saim­nieka prombūtni. Jūs esat pazudusi.

Misis Forda

klusi.

Runājiet stiprāk! Vai nu tik traki būs!

Misis Peidža. Lai dievs dod, ka tā nebūtu un ka te ne­tiktu atrasts neviens svešs vīrietis. Tikai tas gan ir tiesa, ka jūsu vīrs būs tūliņ klāt un ka viņam pa pē­dām seko gandrīz vai puse no visiem Vindzoras pil­soņiem, lai uzmeklētu šeit kādu džentlmeni. Es at­steidzos pa priekšu, lai jums to pateiktu. Bet, ja nu jūs apzināties, ka esat bez grēka, nu ko? Tad es esmu priecīga. Ja jums turpretī te ir kāds draugs, tad gā­dājiet, lai viņš pazūd, lai pazūd no šejienes. Nu, ko jūs tā stāvat? Ņemiet visus prātus kopā un glābiet savu teicamo slavu vai arī sakiet uz mūžu ardievas labajām dienām.

Misis Forda. Ko man darīt? Šeit ir kāds džentlmenis, mans dārgais draugs. Es tik daudz nebēdāju par savu godu, cik par viņa. Es nežēlotu tūkstoš mārciņu, lai tik dabūtu viņu no šejienes projām.

Misis Peidža. «Es nežēlotu, es nežēlotu!» Kas te ko žēlot vai nežēlot? Jūsu vīrs tūliņ būs klāt, labāk gudrojiet, kā dabūt viņu prom, jo šeit viņam nav kur paslēp­ties. — Ak, cik smagi es esmu jūsos vīlusies! Re­dziet, kur grozs! Ja jūsu draugs nebūtu pārāk liels, tad viņš varētu iegulties tajā. Un mēs viņam samestu savalkāto veļu virsū, kas būtu savākta it kā mazgā­šanai, vai arī, ņemot vērā, ka tagad ir pats īstākais veļas velējamais laiks, liktu diviem no jūsu kalpiem aiznest grozu uz velētavu Dečetas pļavā.