VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Falstals. Jā, kad es tur vēl biju.

Fords. Un viņš jūs meklēja un nevarēja atrast?

Falstals. Es jums tūliņ pastāstīšu. Te par laimi atsteidzās tāda misis Peidža un pastāstīja, ka Fords nākot šurp. Un, tikai pateicoties viņas attapībai, par spīti Forda kundzes apjukumam viņas mani aizgādāja veļas grozā prom.

Fords. Veļas grozā?

Falstals. Nu jā, ka veļas grozā, dieva vārds, iestampā- damas mani tur kopā ar savalkātiem vīriešu un sievu krekliem, visādām netīrām zeķēm un nolaistītiem galdautiem. Un tas viss kopā, mister Brūk, radīja tik pretīgu smaku jūkli, kāds vēl nemūžam nav smacējis cilvēkam nāsis.

Fords. Un cik ilgi jūs tur nogulējāt?

Falstals. Klausieties, klausieties, mister Brūk, ko visu esmu pārcietis, lai jums par prieku ievestu šo sievu kārdināšanā. Jā, kad nu es biju tā iestampāts grozā, mājasmāte atsauca šurp Forda kalpus, divus tēviņus, lai viņi mani it kā uz netīrās veļas rēķina aiznestu uz Dečetas velētavu. Šie nu uzcēla mani uz pleciem, bet durvīs mēs saskrējāmies ar šo greizsirdīgo muļķi, viņu kungu, kurš reizi vai pat divas jautāja, ko viņi tur nesot. Es drebēdams gaidu, ka šis stulbenis sāks pārmeklēt grozu, taču liktenis, kas bija lēmis viņam palikt par mūžīgu ragulopu, sakala viņa rokas. Jā, un tā nu viņš iedrāzās pats savā namā kā okšķeris, kamēr es aizlavījos netīrās veļas grozā. Bet tas vēl nav viss, mister Brūk! Es pārcietu trīskārtējas nāves mokas: pirmkārt, būdams briesmīgās bailēs, ka tas stulbais, greizsirdīgais auns, bandas vadonis, mani neatrod, otrkārt, tādēļ, ka man visu laiku bija jāguļ saliektam kāsī kā savāztam kabatas nazim, ar kājām pie galvas, un, beidzot, tādēļ, ka es biju kā aizkor­ķēta stipra brandvīna blašķe, kas bāztin piebāzta visādiem smirdošiem drēbju gabaliem, kuri rūgst paši savos netīrumos. Vai jūs varat iedomāties tādu radību kā mani, cilvēku, kas nepanes karstumu, tā­pat kā sviests, cilvēku, kas visu laiku izgaro un kūst ārā! Tas ir taisni brīnums, ka es vēl paliku dzīvs. Un no šīs karstās pirts, kur no manis kā no holandiešu cepeša bija jau iztecējusi vairāk nekā puse tauku, mani kā nokaitētu pakavu tad nu iemeta Temzā, kuras vēsajos viļņos es acumirklī sastingu. Vai jūs sa­protat, mister Brūk, ko tas nozīmē: būt nokaitētam kā karstai dzelzij un pēkšņi sastingt vienā mirklī!

Fords. Ticiet man, ser, es ļoti nožēloju, ka jums tā manis dēļ bijis jācieš. Tātad es esmu tagad bez cerībām? Jūs jau droši vien šo lietu vairs negribēsiet turpināt.

Falstals. Nē, mister Brūk, un, kaut mani sviež Etnā tā, kā nule iesvieda Temzā, es no viņas neatkāpjos. Viņas vīrs šorīt iet putnu medībās, un viņa mani ai­cina vēlreiz uz satikšanos, starp pulksten astoņiem un deviņiem, mister Brūk.

Fords. Pašreiz jau ir pāri astoņiem, ser!

Falstafs. Patiešām? Tad man jādodas uz nolikto vietu. Kad būsiet brīvi, atnāciet, es jums pastāstīšu, kā man veicies. Galu galā viss vainagosies ar to, ka viņa būs jūsu. Sveiki! Viņa piederēs jums, mister Brūk! Mis­ter Brūk, jūs uzliksiet Fordam ragus.

Aiziet.

Foids. Hm! Vai man spokojas? Varbūt es sapņoju? Guļu? Mister Ford, mostieties! Mostieties, mister Ford! Jūsu goda svārkos ir caurums, mister Ford. Ak tad to nozimē būt precētam virām! Ak tad tādam no­lūkam pasaulē ir veļa un veļas grozi! Jauki, tagad nu gan es parādīšu visiem, kas esmu! Šoreiz es to putniņu notveršu! Viņš ir manā namā. Viņš man vairs nevar izsprukt. Tas vienkārši nav iespējams. Viņš nevar ielīst ne naudas makā, ne piparu dozē. Bet, lai velns viņu ari tur paglābtu, es pārmeklēšu pat tādas vietas, kur nemaz nav iespējams paslēpties. Lai esmu kas būdams un pat tas, kam man negribētos būt, es nelikšos mierā. Un, ja jau man patiesi tiek likti ragi, kas cilvēku padara traku, tad lai notiek, kā sakāmvārdā sacīts: es būšu tik traks kā īsts ragu­lops.

Aiziet.

Uznāk misis Peidža, misis Kviklija un Viljams.

Misis Peidža. Kā tev liekas, vai viņš jau būs Forda namā?

Kviklija. Viņš droši vien tur jau ir vai tūliņ būs klāt. Bet, es teikšu, viņš ir briesmīgi noskaities par to, ka iesviests ūdenī. Misis Forda lūdz jūs tūliņ atnākt.

Misis Peidža. Es visu laiku būšu pie viņas. Man tikai jā­aizved šis jaunais cilvēks uz skolu. Paskat, kur nāk viņa skolotājs! Tad jau, domājams, mācības atkal ne­būs.

Uznāk sers Hjū Evenss.

Ko tas nozīmē, ser Hjū? Vai stundas šodien neno­tiks?

Evenss. Nē, nenotiks, tas Slender jaunskungs ir atlaids tos puiks, lai viņ iet rotaļtes.

Kviklija. Ak tavu zelta sirdi!

Misis Peidža. Ser Hjū, mans vīrs apgalvo, ka mūsu zēns no grāmatu gudrības maz ko jēdzot! Lūdzu, pajautā­jiet viņam kaut ko no latīņu gramatikas.

Evenss. Panāk šurp, Viljam! Un tur sav gāv augše. Nu nāk, panāk tujek.

Misis Peidža. Ej, dels, ej! Turi galvu uz augšu un atbildi, kad skolotājs tev jautā. Ko tu baidies?

Evenss. Teic man, Viljam, — cik skaiteļ ir tam nomen, tam lietvārdem?

Viljams. Divi.

Kviklija. Divi vien? Bet vai tad galdi, krēsli un beņķi nav lietas un tiem nav vārda?

Evenss. Nepļāpe nieks. Nu, kā tu teiks — skaists, Vil­jam?

Viljams. Pulcher.

Kviklija. Puļķis? Kas tad no pulķa par skaistumu?

Evenss. Ak tav svēt vientiesīb! Vai tu nepaliks klus, es tev lūdz! Ko nozīmē vārds lapis, Viljam?

Viljams. Akmens.

Evenss. Bet kas tas ir — akmens?

Viljams. Olis.

Evenss. Nevis olis, bet lapis. To tu, lūdzams, patur prāte.

Viljams. Lapis.

Evenss. Lab, Viljam. Bet kā, Viljam, dabe tos artikels?

Viljams. Artikulus dabū no pronomeniem, un tos loka tā: singularis nominalivo — hic, haec, hoc.

Evenss. Jā, nominativo: hik, hek, hok. Un tad tu neaiz­mirst: genetivo ir hujus. Nu lab, bet kā ir akuza- tivo?

Viljams. Accusativo — hinc.

Evenss. Es tev lūdz, tu patur prāte, bērs: akuzativo hink, henk, hok!

Kviklija. Hok! hok! hok! Šitāda latīņu valoda gan lai­kam domāta cūkām.

Evenss. Es tev ludz, tu beidz te tarkšķēt sievišķ. — Kāds ir tas vokativ kāzus, Viljam?

Viljams. E-ē-ē! Vokativo, ē-ē-ē!

Evenss. Vocativo caret, to tu ievēro, Viljam.

Kviklija. Ak karote? Nu redziet, un karote taču ari ir lieta!

Evenss. Tu paliec klus, sievišķ!

Misis Peidža. Nerunā, nerunā!

Evenss. Un kā ir tas kāzus ģenetivo iekš plural, Viljam?

Viljams. Casus genetivo?

Evenss. Jā!

Viljams. Casus genitivo — hoium, harum, hoium.

Kviklija. Kas tās par kāzām un kas tie par kāzu kāru­miem? Fui, bērns, tādus vārdus gan tev neklājas ņemt mutē.

Evenss. Kaunies, sievišķ!

Kviklija. Nav labi puikam šitādus vārdus mācīt: kāzas un kārumi! Nāks laiks, un viņš iepazīsies pats gan ar kāzām gan visiem kāzu kārumiem. Kaunieties!

Evenss. Sievišķ, vai tev prāt nemaz vairs nevaid? Tu, man domāt, nejēdz neko ne no kārts, ne no skaitels, ne no loci jums. Tu ir tā visstulbāke kristīg dvēsel vise pasaule.

Misis Peidža. Ciet taču reiz klusu!

Evenss. Tagad tu, Viljam, palok man pronomen, to viet- niekvārd.

Viljams. Tos es vairs neatceros.

Evenss. Viņš ir: kvi, kve, kvod, kurš, kura, kurš. Ja tu tos neatcereses, tad dabes koks pa muger. Bet nu tu ej mā un var spēltes.

Misis Peidža. Viņš tomēr mācas daudz labak, nekā es domāju.

Evenss. Viņam ir lab gāv. Palieciet sveik, Peidž kundz! Misis Peidža. Uz redzēšanos, mīļais ser Hjū!