VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Viņas aiziet malā.

Uznāk Fords, Pistols, Peidžs un Nims.

Fords. Cerēsim, ka tā nu vis nebūs. Pistols.

Jā, cerība ir pēdu suns bez ožas! Sers Falstafs tavu sievu lenc!

Fords.

Ko jūs! Mana sieva vairs nav tik jauna. Pistols.

Vai veca, jauna, zema, dižciltīga, Pusplika, bagāta — tas viņam nerūp, Ford. Viņš tavu dūju lenc. Ford, uzmanies!

Fords. Ko? Viņš mīl.. . manu sievu?

Pistols.

Jā, mīl! Kā traks! Tu piesargies, vai būsi Drīz Akteons, kam suņi pēdas dzen. Ai, kauna pilnais vārds!

Fords.

Kāds vārds?

Pistols.

Nu, ragu nesējs! Tagad paliec sveiks Un piesargies, jo nakti zagli ložņā. Jā, piesargies, pirms dzeguze sāk kūkot. Nāc, ejam, kaprāl Nim! Tad tici, Peidž, viņš runā prātīgi.

Pislols aiziet.

Fords. Es būšu pacietīgs un visu smalki izdibināšu. Nims. n …

Peidzam.

Jā, tā nu tas ir! Tādu joku kā blēdīšanos es neie­redzu. Viņš gribēja mani mazliet izjokot, likdams aiznest šo smieklīgo vēstuli viņai. Bet man ir zobens, kas vajadzības brīdī var dzelt. Jā, viņš mīl jūsu sievu, tur jau ir tas joks. Es esmu kaprālis Nims. Bet es to saku un pie tā palieku. Tik tiešām, kā mani sauc par Nimu. Falstafs mīl jūsu sievu.

Ardievu! Man nepatīk tads joks ka sausa maize un gabaliņš siera; jā, tur jau ir tas joks. Ardievu!

Nims aiziet.

Peidžs. Tur jau ir tas joks, ka šim zellim nav ne prāta, ne saprašanas.

Fords. Man ar Falstafu jārunā.

Peidžs. Šitādu melīgu pļāpu es vēl savā mūžā neesmu redzējis.

Fords. Kaut jel tā būtu!

Peidžs. Es šim ķīnīzerim neticētu pat tad, ja pats mācī­tājs par viņu galvotu no kanceles.

Fords. Tas bija krietns un prātīgs puisis. Labi!

Peidžs. Vai tu tā esi, mīļo Meg?

Misis Peidža. Sveiks, Džordž!

Misis Forda. Kas tev kaiš, mīļo Frank? Kālab tu esi tā nošļucis?

Fords. Es — nošļucis? Es nemaz neesmu nošļucis. Ej tik uz mājām, ej!

Misis Forda. Nē, tev ir kaut kādas nelabas domas galvā. — Vai iesim, misis Peidža?

Misis Peidža. Es jūs pavadīšu. — Vai tu pusdienās būsi, Džordž?

Paklusām misis Fordai.

Vai jūs redzat, kas tur nāk? Mēs viņu aizsūtīsim ar ziņu pie labdzimtā nekrietneļa.

Uznāk misis Kviklija.

Misis Forda. Jā, ari man tā šķiet, mēs viņu varētu iz­mantot.

Misis Peidža. Jūs laikam nākat ciemos pie manas meitas Annas?

Kviklija. Jūs uzminējāt. Ka tad mīļajai Annas jaun­kundzei klājas?

Mj'si's Peidža. Nāciet mums līdzi un palūkojieties pati. Mēs gribam ar jums parunāt.

Misis Peidža, misis Forda un misis Kviklija ieiet namā.

Peidžs. Nu, mister Ford?

Fords. Jūs taču dzirdējāt, ko tas bendesmaiss man stās­tīja?

Peidžs. Jā gan! Tāpat jūs dzirdējāt, ko tas otrs melsa?

Fords. Vai jums šķiet, ka viņiem var ticēt?

Peidžs. Nolādētās vergu dvēseles! Es neticu, ka bruņi­niekam varētu būt tik ļauni nodomi. Turklāt tie, kas teica, ka viņš taisoties pavest mūsu sievas, abi divi ir viņa atlaistie kalpi, gatavie blēži, kas nu palikuši bez darba.

Fords. Ak tad tie bija viņa ļaudis?

Peidžs. Protams.

Fords. Taču man tālab nekļūst vieglāk. Vai viņš ir ap­meties «Bikšulentas» viesnīcā?

Peidžs. Jā! Bet, ja viņš arī būtu nolēmis iekarot manu sievu, tad es dotu viņai brīvu vaļu tikt pašai galā. Lieku galvu ķīlā, ka bez sašutuma pilniem vārdiem viņš cita nekā neiemantotu.

Fords. Vai tad es apšaubu savas sievas godīgumu? Tikai man negribētos pieļaut, ka viņi abi saietas. Vīrs var būt dažkārt pārlieku uzticīgs. Es gan tik viegli ne­liktu savu galvu ķīlā. Tāpat es nespēju tik ātri no­mierināties.

Peidžs. Vai redzat, kur nāk mūsu «Bikšulentas» viesnīcas saimnieks, kurš nekad nav uz mutes kritis? Nez vai viņam pašlaik vīns galvā vai nauda makā — viņš staro aiz laimes.

Uznāk viesnīcas saimnieks un Selovs.

Kā klājas, mīļo viesnīcniek?

Saimnieks. Nē, kur tu paliec, nebēdni? Tu taču esi ģentl- menis, kavalieris, tiesnesis.

Selovs. Es nāku, mīļo saimniek, es jau nāku! — Labsva­kars, divdesmitkārtīgs labsvakars, mīļais mister Peidž! Mister Peidž, vai jūs nenāktu mums līdzi? Ir paredzama jauka izklaidēšanās.

Saimnieks. Nu, pūt taču vaļā, kavalieri tiesnesi, pūt vaļā, nebēdni.

Selovs. Ser, ir jānotiek divkaujai starp mācītāju seru Hjū no Velsas un franču ārstu doktoru Kajusu.

Foids. Mīļo «Bikšulentas» viesnīcas saimniek, lūdzu, uz pāris vārdiem!

Saimnieks. Ko tu man pateiksi, nebēdni?

Abi noiet malā.

Selovs

Peidžam.

Vai jūs arī nenāksiet mums lidzi paskatīties? Mūsu jautrais saimnieks būs viņu sekundants, un, man lie­kas, viņš ir tiem nolicis tikšanos katram savā vietā. Jo, ticiet man, esmu dzirdējis, ka šis mācītājs nemē­dzot jokot. Uzklausiet, tūdaļ es jums izstāstīšu visu no gala.

Saimnieks. Bet tu taču nesūdzēsies par bruņinieku un kavalieri, kurš skaitās mans viesis?

Fords. Nenāk ne prātā! Es jums izmaksātu pudeli stiprā vīna, ja jūs savestu mūs kopā un teiktu, ka mani sauc par Brūku. Tas viss, protams, pa jokam.

Saimnieks. Sit saujā, nerātni! Visas ieejas un izejas pie viņa būs tavā ziņā. Vai es neesmu asprātīgs? Ak tad tevi sauks par Brūku? Tas ir viens varen jautrs bru­ņinieks. Nu vai neiesim, cālīši mīļie?

Selovs. Iesim, iesim, saimniek!

Peidžs. Esmu dzirdējis, šis francūzis protot veikli rīkoties ar rapieri.

Selovs. Blēņas, ser, es jums varētu pastāstīt, kā rīkojās agrākos laikos. Bet tagad no jums prasa gan ievērot noteikto distanci, gan pārzināt visvisādas pasāžas, stakādes, un kā nu, jupis, tās visas sauc. Kaut gan īs­tenībā tam visam ir jānāk no sirds, mister Peidž. No šīs, no šīs te! Atceros, bija reiz laiki, kad es ar savu zobenu liku pat četriem tādiem spēka vīriem kā jūs bēgt līdzīgi žurkām.

Saimnieks. Ejam, zēni, nu ejam, ejam! Šļūksim uz priekšu!

Peidžs. Es eju jums līdzi, kaut arī labāk dzirdētu viņus apmaināmies ar lamām nekā ar zobenu cirtieniem.

Saimnieks, Selovs un Peidžs aiziet.

Fords. Un, lai arī Peidžs paliek nelabojams muļķis un tic savai vieglprātīgajai sievai, es tomēr tik ātri neme­tīšu aizdomas pie malas. Viņi abi taču bija kopā Peidža namā. Bet, ko viņi tur darīja, tas man nav zi­nāms. Labi, nu es lūkošu visu iztaustīt! Es pārģērbšos un izdibināšu Falstafa nodomus. Un, ja mana sieva iz­rādīsies godīga, manas pūles nebūs bijušas veltas. Bet, ja noskaidrosies pretējais, tās man atmaksāsies ar uzviju.

Aiziet.

Ienāk Falstafs un Pistols. Falstafs. Es tev neaizdošu vairs ne penija.

Pistols. Tad pasauli kā austeri

Es atvēršu ar zobenu Un slēgšu rēķinus ar ieroci.

Falstafs. Jā, ne penija! Cik reižu esmu par tevi jau gal­vojis, puis, un cikkārt mans vārds tev nav noderējis par ķīlu, un kā esmu taisījies saviem labākajiem draugiem klāt, lai trīs reizes panāktu parāda pagari­nājumu tev un tavam gaitu biedram Nimam, citādi jūs tagad glūnētu aiz restēm kā pāris mērkaķu. Es esmu atdevis dvēseli velnam, nepatiesi zvērēdams savu augstdzimušo draugu priekšā, ka jūs esat krietni karavīri un braši puiši. Un, kad misis Bridžitai pa­zuda vēdekja rokturis, vai es nebiju tas, kas lika savu galvu ķīlā, ka šī manta neatrodas pie tevis?

Pistols. Par to es tev arī iedevu piecpadsmit pensus.

Falstafs. Tos es biju nopelnījis, blēdi, jā, nopelnījis. Tu laikam gribēji, lai es savu dvēseli pārdotu par pal­dies? Vārdu sakot, tu nekaries man kaklā, es tev ne­esmu nekādas karātavas. Un vācies! īss dunčelis un Jaužu drūzma — tas ir viss, kas tev vajadzīgs. Ej vien uz savu senču pili — uz krustceļiem! Pat manu vēs­tuli tu atteicies aiznest, blēdi. Tas tev ķeroties pie goda! Ak tavu briesmigo zemiskumu, kur taču es pats tā pūlos daudz maz noturēties uz strīpas. Es, es, cik reižu es pats, atstādams bailes no debesīm savas krei­sās rokas ziņā un aizbildinādamies ar nepiecieša­mības spaidu, esmu bijis gatavs krāpt, blēdīties un iz­likties. Bet nu tu, dienaszagli, gribēsi noslēpt aiz goda maskas savas netīrās skrandas, savus plēsīgā kaķa skatienus, savus kroga brāja izteicienus un sa­vas fūrmaņa lamas! Bet, kad tev vajadzēja aiznest manu vēstuli, tad tu to nevarēji. Tad tu negribēji.