VILJAMS ŠEKSPĪRS - JAUTRĀS VINDZORIETES

Misis Forda. Ir laiks! Tagad tik prom pie ozola! Žigli pie ozola!

Uznāk sers Hjū Evenss ar laumām.

Evenss. Nāciet jūs vieglims solims šur, laums! Un neaiz­mirst kater sav lom. Un nebaids, es jūs lūdz. Eimam vis uz beder. Bet, tiklīdz es dod norūnt zīm, tā jūs vis dār, ko es jums mācij. Eimam, eimam, žigel!

Aiziet.

Uznāk Falstals pārģērbies, pielicis sev brieža ragus.

Falstals. Pulkstenis Vindzorā nosita divpadsmit. Nu tas brīdis pienācis. Lai karstasinīgie dievi stāv man klāt! Vai tu neatceries, Jupiter, kā tu parādījies savai dai­ļajai Eiropai vērša izskatā? Mīlestība tev uzlika ra­gus. Ai, visuvarenā mīla! Dažu lopu tu padari par cilvēku, bet dažu cilvēku par Topu. — Un, iemīlējies Ledā, tu biji pārvērties par gulbi. Ai, visuspēcīgā mī­la! Cik tur trūka, ka tu dievu būtu pārvērtusi par zos­tēviņu! — Tu, Jupiter, pirmo reizi apgrēkodamies, kļuvi par ragulopu. Ak Jupiter, tas patiešām bija lo­pisks darbs, kamēr, krizdams otrreiz grēkā, tu biji putna ģīmī. Jel saproti, Jupiter, kas tā par nešķīstu nešķīstību! Bet, ja jau pašam dievam tik karstas asi­nis, ko tad nabaga cilvēciņš lai iesāk? Bet es te klim- stu Vindzoras mežā briežu tēviņa — turklāt paša taukākā briežu tēviņa izskatā. Kaut tik Jupiters dotu man mazliet dzestrāku auru laiku, citādi es nebūšu vainīgs, ja izkusīšu pats savos taukos! Kas nāk? Vai mana briežu māte?

Uznāk misis Forda un misis Peidža.

Misis Forda. Ser Džon? Vai tas esi tu, mans briedi? Mans briežu tēv?

Falstals. Vai tā esi tu, mana briežu māte ar melno Jipu? Un, lai līst kartupeļu lietus no debess, lai pērkons spēlē dziesmiņu — «Sasper, velns, to zaļo krūzi!», lai birst piparkūku krusa un snieg cukura sniegs, lai trako kaislību vētras, mana miera osta tagad būs šeit.

Apskauj viņu.

Misis Forda. Mīļais draugs, es esmu atnākusi kopā ar misis Peidžu.

Falstafs. Tad sadaliet mani kā nošautu briedi: ņemiet katra pa čingulim, vidukli atstājiet man pašam, plečius atdodiet šī parka sargam, bet ragus es novēlu jūsu laulātajiem draugiem. Nu, vai es neizskatos pēc mežinieka, ko? Vai es nerunāju kā mednieks Herns? Vai nu beidzot Kupidons nav bērns, kam tomēr krū­tīs ir sirds: viņš mani atalgos! — Jūs sveicina vis­skaistākais Herna gars!

Aiz skatuves troksnis.

Misis Peidža. Vai! Kas tas par troksni?

Misis Forda. Kungs, esi mums, grēciniekiem, žēlīgs!

Falstafs. Ko tas nozīmē?

Misis Forda un misis Peidža. Prom! Bēgsim prom!

Abas aizbēg.

Falstafs. Man liekas — pats velns negrib, ka es tieku pazudināts, jo laikam baidās, ka mani tauki varētu aizdedzināt visu elles spelti. Citādi viņš man neliktu tādus šķēršļus ceļā.

Uznāk sers Hjū Evenss, pārģērbies par satīru, misis Kviklija, Pistols un Anna Peidža, kas pārģērbusies par laumu karalieni; viņai seko tās mazais brālis un citi bērni, kas pārģērbušies rūķu un laumu drānās un uzlikuši vaska sveču vainadziņus galvā.

Kviklija.

Šurp laumas, melnās, baltās, sārtās, zaļās,

Kam pusnaktī iet īstā dzīve vaļā!

Jūs, bāri, kuriem patēvs likten's skarbais,

Nu posieties ikkatrs savā darbā!

Klau, herold Hobgoblin, vai klusums būs?

Pistols.

Tad klausieties, es vārdā saukšu jūs: Uz Vindzoru tu pasteidz, Circenīt, Un, ja kaut kur nav pavards nokopts glīts, Tad knaibi slinkās kalpones, cik tīk, Jo mūsu kundzei sliņķes nepatīk.

Falstafs.

Tās laumas ir, kam nedrīkst vārdu teikt, Es apsegšos un gulēšu kā beigts.

Nogulstas uz mutes zemē.

Evenss.

Ej, Zīlīt, pasteidz, un, ja meit kur dus, Kas noskaitīš ir trīsreiz pātarus, Tu skats, lai viņam rādes sapnis liegs Un dots tiem nevainīga bērna miegs. Bet, ja kur nevīž kād un grēcniec čurn, Tad knaib tai muger, kājes, roks un gurns.

Kviklija.

Pie darba stājiet Un pilī visas zāles izstaigājiet, Tur, svaidot laimē kambari ikvienu, Lai droši sagaida tas pastardienu. Un, klusas miera gaismas caurstarota, Lai pils ir kungam, kungs šai pilij rota! Un ordeņbrāļu krēslus iesvaidiet Ar smaržām, kādās puķes pļavās zied. Lai laistās kaska, bruņu krekls košs Un senču vapenis mirdz allaž spožs. — Jūs pļavu laumas, dejai ļaujieties, Kā prievīte ap celi kļaujieties, Jo tur, kur griezušās jūs paslepen,

Pēc tam jo leknus asnus zāle dzen. Un saukli «Hony soit qui mal y pense!» No ziliem, sārtiem ziediem vijiet jūs. Kā dārga pērļu prievīte tas būs, Ko kavalieri sev ap kāju sien; Prot laumas rakstīt ziedu zīmēm vien, — Nu tagad prom, bet pirms nav sitis viens, Ap Herna ozolu lai, kā arvien, Mēs visi kopā bezbēdīgi dietu.

Evenss.

Būs katram aplī zinet savu vietu! Un jāņtārpiņu miriāds mums spīž, Lai dejot kādam kāja nepaslīž. Kas tas? Es saož šite cilik smak.

Falslafs. Ak kungs, pasargi mani no šī pekles gara, kurš runā kā velsietis. Kad tik viņš mani nepārvērš par siera rituli!

Pistols. Tu nolādētais zemes kukaini! Kviklija.

Ar liesmiņām būs pirkstus dedzināt, Jo, ja viņš šķīsts, tam uguns nelips klāt Un sāpes nedarīs, bet, ja viņš kliegs, Tad zināsim, ka guļ te grēcinieks.

Pistols.

Nu pārbaudiet! Evenss.

Vai labi deg šī malka.

Visi dedzina Falslatu ar svecēm.

Falstafs.

Vai! vai! Kviklija.

Viņš grēcinieks, ko gumda tumšas alkas. Nu, laumas, viņu dejas lokā slēdziet Un knaibiet neģēli, kā knaibīt mēdzat.

Visi dzied.

Domas grēcīgās ir kauns,

Kārība tev naidnieks ļauns.

Kārība ir liesma, kura

Nāk no grēka ugunskura,

Kura asinīs tev kuras.

Knaibiet, laumas, knaibiet nu,

Knaibiet grēka gabalu.

To knaibiet un dedziniet, lieciet tam ciest,

Līdz sveces, pats mēness un zvaigznāji dziest.

Šo dziesmu dziedādamas, laumas knaiba Falsta/u. No vienas puses parādās doktors Kajuss un nolaupa laumu, tērptu zaļās drānās, no otras — Slenders, kas aizved laumu, tērptu baltās drānās. Beigās uznāk Fentons un nozog Annu Peidžu. Aiz skatuves dzirdami mednieku ragi. Laumas aizbēg. Falstals no­rauj sev brieža ragus un pieceļas kājās. Uznāk Peidžs, Fords, misis Peidža un misis Forda, aizšķērsodami Falstalam ceļu.

Peidžs.

Vairs nav kur bēgt! Jūs esat notverts beidzot, Vai Herna maska būs jums pēdējā?

Misis Peidža.

Jel nāciet, manuprāt, nu jokots gana. — Ser Džon, kā patīk vindzorietes jums? Vai, vīriņ, nepiestāv šī ragu rota Daudz labāk mežam nekā pilsētai?

Fords. Nu, ser, kuram nu ir uzlikti tie ragi? — Mister Brūk, Falstafs ir blēdis, blēdis un neģēlis, kurš ta­gad pats dabūjis ragus. Redziet, kur ir šie ragi, mister Brūk! Un ziniet, mister Brūk, ka no Forda bagātībām viņš nav neko vairāk mantojis kā veļas grozu, pē­rienu un divdesmit mārciņas naudā. Taču arī naudu viņš būs spiests atdot atpakaļ, jo mēs esam apķīlājuši viņa zirgus, mister Brūk.

Misis Forda. Ko lai dara, ser Džon, mums neveicās, un mums ne reizes nelaimējās palikt divatā. Es nekad jūs neņemšu par savu mīļāko, bet domās allaž jūs pieminēšu par savu ragaino briedi.

Falstafs. Es beidzot saku apjēgt, ka esmu pataisīts par ēzeli.

Fords. Jā, un tāpat par vērsi! Turklāt pierādījumi ir re­dzami.

Falstafs. Un tās nemaz nebija laumas? Man jau reizes trīs vai četras iešāvās prātā, ka tās nevar būt laumas. Tomēr netīrā sirdsapziņa un pēkšņais pārsteigums laupīja man skaidro prātu un lika noticēt, ka tās to­mēr ir viņas. Redziet nu, par kādu ākstu kļūst prāts, ja tas noklīdis neceļos!