VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Cēlija. Tas ir jaunais Orlando, kas vienā mirklī uzva­rēja hercoga stiprinieku un tavu sirdi.

Rozalinde. Jokus nost! Runā nopietni un kā godīga mei­tene.

Cēlija. Goda vārds, māsīc, tas ir viņš.

Rozalinde. Orlando?

Cēlija. Orlando.

Rozalinde. Ak nelaime! Ko nu iesākšu ar savu kamzoli un biksēm? Ko viņš darīja, kad tu viņu ieraudzīji? Ko viņš sacīja? Kā izskatījās? Kā bija ģērbies? Ko viņš še dara? Vai viņš apjautājās par mani? Kur viņš dzīvo? Kad viņš šķīrās no tevis? Kad tu viņu atkal redzēsi? Atbildi ar vienu vārdu!

Cēlija. Tad pagādā man Gargantijas muti; šis vārds par lielu jebkurai šolaiku mutei. Atbildēt uz taviem jau­tājumiem «jā» un «nē» — tas vien prasītu vairāk laika nekā noskaitīt katķismu.

Rozalinde. Bet vai viņš zina, ka es tagad staigāju še mežā vīrieša drēbēs? Vai viņš tikpat vingrs kā to­reiz, kad cīnījās?

Cēlija. Vieglāk saskaitīt saules putekļus nekā atbildēt sievietei, kura iemīlējusies. Bet nogaršo manu atklā­jumu un sagremo labi, ko teikšu. Es atradu vinu zem koka kā kritušu zīli.

Rozalinde. Tas jāsauc par Jupitera koku, uz kura aug tādi augļi.

Cēlija. Lūdzu, nepārtrauciet, cienītā lēdij!

Rozalinde. Tālāk.

Cēlija. Viņš gulēja izstiepies visā garumā kā ievainots bruņinieks.

Rozalinde. Gan bēdīgs skats, bet tam vajadzēja lieliski izgreznot ainavu.

Cēlija. Lūdzu, uzsauc savai mēlei «tprū», tā lēkā nevietā. Viņš bija ģērbies mednieka tērpā.

Rozalinde. Kā tad: viņš nāk medīt manu sirdi.

Cēlija. Es gribētu dziedāt bez pavadījuma; tu mani vien-, mēr izsit no sliedēm.

Rozalinde. Vai tu nezini, ka esmu sieviete? Kad es do­māju, tad man jārunā. Labāk stāsti tālāk.

Nāk Orlando un Zaks.

Cēlija. Tu mani mūžīgi pārtrauc. — Cst! Vai tas nav viņš, kas tur nāk?

Rozalinde. Tas ir viņš! Noslēpsimies un noskatīsimies.

Cēlija un Rozalinde noslēpjas.

Žaks. Ļoti pateicos par laika pakavējumu, bet, taisnību sakot, es tikpat labprāt paliktu viens.

Orlando. Es ari, bet pieklājības dēj pateicos savukārt jums par sabiedrību.

Zaks. Lai dievs jūs pasarga! Pūlēsimies sastapties, cik maz vien iespējams.

Orlando. Vai nav labāk, ja paliekam pavisam sveši?

Žaks. Esiet tik laipns, nemaitājiet turpmāk kokus, griez­dams mizā savas mīlas dziesmas.

Orlando. Esiet tik laipns, nemaitājiet turpmāk manas dzejas, lasot tās nejēdzīgā balsī.

Zaks. Jūsu mījoto sauc Rozalindi?

Orlando. Jā.

Žaks. Man šis vārds nepatīk.

Orlando. Neviens nedomāja jums izpatikt, kad viņu kristīja.

Žaks. Cik viņa gara?

Orlando. Katrā ziņā līdz manai sirdij.

Žaks. Jaukas atbildes! Vai jūs nebijāt pazīstams ar zelt­kaļu sievām un neizlasījāt to visu uz gredzeniem?

Orlando. Nē. Bet es jums atbildu kā figūras uz tapetēm, no kurām jūs esat iekalis savus jautājumus.

Žaks. Jūsu atjautība drāžas uz priekšu kā Atalanta. Vai neapsēdīsieties ar mani? Pazobosimies par pasauli, kas ir mūsu valdniece, un savām bēdām.

Orlando. Es uztraucos tikai pats par sevi un saviem trū­kumiem, bet to man ir diezgan daudz.

Žaks. Ļaunākais ir tas, ka jūs esat iemīlējies.

Orlando. Tas ir trūkums, kuru es nemainītu pret jūsu labāko tikumu. — Jūs man esat apnicis.

Žaks. Ticiet man, es nupat meklēju ākstu, kad jūs at­radu.

Orlando. Āksts iekrita upē un noslīka: paverieties ūdenī, jūs viņu redzēsiet.

Žaks. Tur es ieraudzīju pats sevi.

Orlando. Kuru es uzskatu vai nu par ākstu, vai nulli…

Žaks. Negribu ar jums ilgāk kavēties. Dzīvojiet vesels, labo sinjor Amoroso.

Orlando. Ļoti priecājos, ka aizejat. Sveiki, labo mesjē Melanholī.

Žaks prom. Cēlija un Rozalinde tuvojas.

Rozalinde. Es parunāšu ar viņu kā augstprātīgs kalps un izjokošu, nelikdamās pazīstama. — Vai dzirdat, medniek?

Orlando. Dzirdu ļoti labi: ko vēlaties?

Rozalinde. Sakiet — cik pulkstenis?

Orlando. Jums vajadzēja prasīt, cik vēls, jo mežā nav pulksteņu.

Rozalinde. Tad mežā nav arī neviena, kas būtu īsti iemī­lējies; citādi, nopūzdamies ik pa minūtei un novaidē­damies ik pa stundai, viņš rādītu lēno laika gaitu tikpat labi kā pulkstenis.

Orlando. Kāpēc ne ātro laika gaitu? Vai ne tikpat pa­reizi?

Rozalinde. Nebūt ne, ser. Laiks iet dažādos soļos dažā­diem cilvēkiem. Varu jums pasacīt, kam laiks iet sī­kiem solīšiem, kam rikšo, kam aulekšo un kam stāv uz vietas.

Orlando. Lūdzu, kam rikšo?

Rozalinde. Laiks krietni rikšo jaunai meitenei starp sa­derināšanās dienu un laulībām. Lai arī būtu tikai sep­tiņas dienas starpā, laiks tomēr rikšo tik stipri, ka liekas pagājuši septiņi gadi.

Orlando. Un kam laiks iet sīkiem solīšiem?

Rozalinde. Mācītājam, kas neprot latīņu valodu, un ba­gātniekam, kuru nemoca kaulu sāpes. Pirmais guļ mierīgi, jo viņam nav ko darīt, un otrais dzīvo jautri, jo nejūt sāpes; pirmajam nespiež plecus smaga zinā­šanu nasta, otrajam neuzmācas nabadzības rūpes. Viņiem laiks iet sīkiem solīšiem.

Orlando. Un kam aulekšo?

Rozalinde. Zaglim ceļā uz karātavām; viņš var iet soli pa solītim, viņam tomēr liksies, ka atnācis par ātru.

Orlando. Bet kam gan stāv uz vietas?

Rozalinde. Advokātiem tanīs dienās, kad nenotiek tiesu sēdes — jo tad viņi guļ no rīta līdz vakaram un ne­mana, ka laiks iet uz priekšu.

Orlando. Kur jūs dzīvojat, patīkamo jaunekli?

Rozalinde. Pie šīs ganes, manas māsas, tepat meža malā, kā bārkstis pie svārkiem.

Orlando. Vai jūs esat šejienietis?

Rozalinde. Kā trusītis, kas dzīvo tur, kur piedzimis.

Orlando. Jūsu izrunā tomēr ir smalkums, kādu šai no­malē grūti sagaidīt.

Rozalinde. Tā daudzi saka; redziet — mani mācīja runāt vecs tēvocis, garīdznieks: viņš jaunībā bija dzīvojis pilsētā un labi pazina galma aprindas, jo bija tur iemīlējies. Vēlāk es dzirdēju no viņa daudz sprediķu pret mīlestību, un paldies dievam, ka neesmu sie­viete: tad arī man būtu tās ļaunās īpašības, par ku­rām tēvocis tā nosodīja visu sieviešu dzimumu.

Orlando. Vai nevarat atcerēties galvenos netikumus, ku­rus viņš uzkrāva sievietēm?

Rozalinde. Nebija nekādu galveno, visi bija vienādi kā puspensa gabali. Ikviens likās visšausmīgākais, iekāms cits nāca tai vietā.

Orlando. Sakiet vismaz dažus no tiem.

Rozalinde. Nē, es gribu šķiest savas zāles tikai slimnie­kiem. Še pa mežu dauzās kāds jauneklis, kas posta v mūsu jaunos kociņus, griezdams mizā nez kādas Ro- zalindes vārdu. Uz paērkšķiem viņš kar odas, uz ka­zenājiem elēģijas un tanīs visās dievina Rozalindi. Ja es šo nelaimīgo sastaptu, tam gan dotu savus pa­domus, jo viņu, acīm redzot, krata mīlas drudzis.

Orlando. Es esmu tas, kuru krata mīla: lūdzu, dodiet savus padomus.

Rozalinde. Nevar būt! Jums nav nevienas no tām mīlas pazīmēm, par kurām stāstīja tēvocis. Viņš mani mā­

cīja, kā pazīt iemīlējušos. Ne, jus vēl neesat slodzīts šai sprostā.

Orlando. Kas tās par pazīmēm?

Rozalinde. Iekrituši vaigi, kādu jums nav; acis ar zilām ēnām, kādu jums nav; īdzīgs prāts, kāda jums nav; sapinkājusies bārda, kādas jums nav, — nu, par bārdu labāk nerunāsim, jo jums tā tikpat liela kā jaunāko brāļu ienākumi. Tālāk — jūsu kāju saitēm vajadzēja būt atrisušām, cepurei uz vienas auss, pie­durknēm vaļā, zābakiem neaizpogātiem — visai tua­letei nevērīgā nekārtībā. Bet tāds jūs neesat. Jūs esat drīzāk uzcirties un izskatāties pēc tāda, kas iemīlē­jies sevī, nevis kādā citā.