VILJAMS ŠEKSPĪRS - KĀ JUMS TĪK

Rozalinde. Viņam tomēr ir skaista matu krāsa.

Cēlija. Lieliska krāsa. Brūna kā rieksti.

Rozalinde. Viņa skūpsti tik svēti kā pieskaršanās diev­maizei.

Cēlija. Viņš būs iegādājies Diānas lūpas; saltās šķīstības māsu mūķene nevar skūpstīt dievišķīgāk; viņa skūp­sti ir īsts šķīstības ledus.

Rozalinde. Bet kāpēc viņš nosolījās šorīt ierasties un ne­nāk?

Cēlija. Protams, viņam nevar uzticēties.

Rozalinde. Tu domā?

Cēlija. Es nedomāju, ka viņš ir kabatas zaglis vai zirgu zaglis. Bet, kas attiecas uz uzticību mīlā, tad viņš ir tikpat tukšs kā apgāzta glāze vai tārpu izēsts rieksts.

Rozalinde. Vai viņš ir neuzticīgs mīla?

Cēlija. Neuzticīgs, ja iemīlējies. Bet, man šķiet, viņš ne­maz nav iemīlējies.

Rozalinde. Tu taču dzirdēji: viņš man zvērēja, ka bijis iemīlējies.

Cēlija. Bijis vēl nav ir. Un, ja kāds iemīlējies zvērē, tas ir tikpat daudz kā krodzinieka goda vārds: abi pa­sniedz nepareizus rēķinus. Viņš piebiedrojies še mežā hercogam, tavam tēvam.

Rozalinde. Es sastapu vakar hercogu un ilgāku laiku ar viņu sarunājos. Viņš jautāja, kas es esot pēc dzi­muma; atbildēju, ka esmu tikpat augsta dzimuma kā viņš. Viņš sāka smieties un atlaida mani. Bet ko mēs runājam par tēviem, ja pasaulē ir tāds cilvēks kā Or­lando.

Cēlija. Jā, lielisks cilvēks! Raksta lieliskas dzejas, saka lieliskas runas, dod lieliskus zvērestus un lieliski lauž tos, taisni uz savas iemīļotās sirds, kā dēkains jātnieks, kas iedur zirgam piešus tikai vienā pusē un sadragā savu šķēpu. Bet viss ir lieliski, kad jaunība jāj un tur pavadu neprāts. Kas tur nāk?

Nāk Korins.

Korins.

Mans kungs un kundze, taujājāt jūs bieži Pēc gana, kuru mīlas mokas māc, Ko redzējāt jūs sēžam blakus man Un iedomīgo gani slavējam, Kas viņa mīļā bij.

Cēlija.

Kas ir ar to?

Korins.

Ja patiktos jums noskatīties lugā, Ko mīlas bālā seja nospēlē Un izsmiekla un augstprātības sārtums, Jūs varat nākt man līdz, tas tālu nav. Es novedīšu jūs.

Rozalinde.

Ak, iesim, iesim! Smeļ mīlētāji spēkus citu mīlā. Kas atminēs, ko liktenis mums domā — Es pati piedalīšos kādā lomā.

Visi aiziet.

Silvijs.

Ak, neatraidiet mani, mīļā Fēbe!

Ka mani nemīlat, to varat teikt,

Bet ne tik rūgti. Bende, kura sirds

No biežām nāves ainām jau ir skaudra,

Pirms cirvim nokrist ļauj pār liekto kaklu,

Vēl piedošanu lūdz. Vai bargāka

Jūs gribat būt par asiņaino bendi?

Ienāk Rozalinde, Cēlija un Korins.

Fēbe.

Tavs bende nevēlos es būt; tik tādēļ Es izvairos, lai mazāk jācieš tev. Tu manās acīs nāvi ieraugi; Tik tiešām, laipni teikts, un ticēt var, Ka vārīgās un trausli maigās acis, Kas gļēvi aizveras pret saules stariem, Ir tirāni un bendes, slepkavas. Ar naidu tagad uzlūkošu tevi: Lai nāvi manas acis nes, ja iespēj. Nu, saļimsti! Jel nokriti bez elpas! Tu stāvi vēl? Ak, kaunies savu melu, Par bendēm manas acis nesauc vairs! Vai vari tu kaut brūci parādīt? No mazas adatiņas paliek svītra, Un pieskāriena zīmi roka glabā, Ja esi satvēris tu asu grīsli —

No manām nežēlīgām acīm tev Nav nodarīts visniecīgākais ļaunums, Un droši vien to ari neiespēj Nekādas acis.

Silvijs.

Fēbe visudārgā! Ja kādreiz sastapsies — varbūt jau drīz — Ar mīlas varenību brīnišķo, Tad mīlas bultu neredzamās rētas Tu sajutīsi pati.

Fēbe.

Pagaidām

Vēl mierā mani liec! Kad pienāks laiks, Tad mani izsmiet varēsi, cik patiks, Tāpat kā tagad izsmeju es tevi.

Rozalinde

panāk uz priekšu.

Kāpēc? Kas dzemdējusi jūs tik ļaunu, Ka varat ņirgāties par nelaimīgo? Ja ari nebūtu jums daiļuma — Un patiesībā nav jau jums tā vairāk Kā tik, cik vajadzīgs, kad tumsā jāguļ, — Vai tas jau būtu iemesls lepnībai? Bet kāpēc jūs tā raugāties gan manī? Uz mani, goda vārds, jūs neatstājat Nekāda iespaida. Dievs sodi, liekas — Tā manas acis grib nu saņemt gūstā! Nē, lepnā meiča, tas jums neizdosies! Ar tumšo matu zīdu, ogļu skropstām, Ar melnām acīm, piena baltiem vaigiem Jūs mani neiekaisiet vergu važās. Ak muļķa gans, ko skrienat viņai līdz Kā miglas piesātināts dienvidvējš? Jūs esat tūkstošreiz par viņu daiļāks. Ar nīkuļiem vien pildīs pasauli Jums līdzīgs muļķu bars. Ne spogulis, Bet jūs tai glaimot cenšaties bez mēra; Šo glaimu dēļ, lūk, viņa sevi domā

Daudz skaistāku, nekā tas tiešām ir. Jums, meiten, vajadzētu krist uz ceļiem Un dievam pateikties par labu vīru; Mans padoms: pārdodieties labi drīz, Kad vien tik var — ikviens vis nepirks jūs. Jel mīliet viņu! Neatraidiet laimi! Nav ciešams neglītums un lepni zaimi. Ņem drīzāk viņu, gans! Un dzīvo sveiks!

Fēbe.

Ak cēlais jaunekli! Bar mani ilgāk!

Tavs niknums mīļāks man par viņa glaimiem.

Rozalinde. Šis iemīlējies viņas neglītumā, un šī nupat taisās iemīlēties manās dusmās.

Silvijām.

Labi, ikreiz, kad viņa sarauks pieri par tevi, es uz­brukšu tai ar nikniem vārdiem.

Fēbei.

Ko jūs raugāties manī? Fēbe.

Ne jau ar ļaunām jūtām. Rozalinde.

Es lūdzu manī neiemīlēties. Es esmu melīgāks par dzērāj runām Un, galvenais, nemaz jūs nemīlu. Kur dzīvoju? Tepat zem olīvām. Nāc, māsiņ! Saņem stingri viņu, gans! Un esiet laipna viņam, gane. Ja visa pasaule jūs redzētu, Tik akla drauga neatrastu vairs. Nu, iesim prom!

Rozalinde, Cēlija un Korins prom.

Fēbe.

Es tagad saprotu, ko nozīmē: «Kas tūlīt neiemīlas, nemīl vispār.»

Silvijs.

Ak dārgā Fēbe .. .

Fēbe.

Ko tu teiksi, Silvij?

Silvijs.

Par mani iežēlojies, mīļā Fēbe! Fēbe.

No sirds man tevis žēl, mans labais Silvij. Silvijs.

Kur žēlums radies, vajag palīdzēt. Ja žēl jums manu mīlas ciešanu, Tad mīliet mani: žēlumu un mokas Jūs reizē uzveiksiet.

Fēbe.

Ar manu draudzību tev nepietiek?

Silvijs.

Jel mana esi!

Fēbe.

Tas jau ir par daudz. Bij laiks, kad tevi ienīdu es, Silvij, Teikt nevaru, ka tagad mīlētu, Bet, tā kā veicas tev par mīlu runāt, Es tevi paciešu, pat vairāk vēl: Es atjauju tev sevi apkalpot. Bet citas algas negaidi no manis Kā tikai atļauju man pakalpot.

Silvijs.

Tik brīnišķa, tik skaidra mana mīla, Bet nabadzīga tavā labvēlībā. Man liela bagātība būs jau tā, Ka cita pļaujā vārpas lasīt varu. Pa retai reizei tikai uzsmaidi, No taviem smaidiem labi pārtikšu.

Fēbe.

Vai jauno cilvēku tu pazīsti?

Silvijs.

Ne visai daudz, bet ticies esmu bieži. Viņš ganības un lopus nopirka No mūsu ciema vecā saimnieka. Fēbe.

Tik neiedomājies, ka viņu mīlu. Tāds kašķīgs zēns — bet runā visai labi; Lai gan nav vārdiem svara, skan tie jauki, Ja tam, kas klausās, patīk runātājs. Viņš liekas daiļš — lai gan ne sevišķi; Un lepns šķiet — bet viņam piestāv lepnums; No viņa kādreiz iznāks varens vīrs. Visskaistākā ir seja tam; ar acīm Viņš ātrāk dziedina nekā spēj dzelt. Gan pamazs augumā, bet — diezgan liels; Nav kājas diezin kādas, tomēr — skaistas; Uz lūpām manāms sārtums piemīlīgs, Mazlietiņ kvēlāks nekā vaigu galos, Tik izšķirības kā starp rožu ziediem. Es domāju, ka citas sievietes, Tik labi pievērsušas viņam acis, Gan iemīlētos jauneklī, bet es Ne mīlu sajūtu, ne ienaidu, Lai gan man vairāk klātos ienīdēt, Jo viņš ar mani neciešami rājās. Cik atceros, viņš runāja par matiem, Par manām acīm spoži melnajām Un zobojās par mani. Brīnos tiešām, Kāpēc es viņu nesabrāzu krietni. Nekas — tas nav vēl pazaudēts, kas atlikts. Es uzrakstīšu asu vēstuli, Tev viņa jāaiznes būs, labais Silvij. Silvijs.