VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Gan saldos un gan rūgtos sapņos mulsdams,

Viņš acis sāņus pameta. Kas tur?

Ko gan viņš savā priekšā ierauga?

Pie veca, sūnām klāta ozola,

Kam skumīga un kaila virsotne,

Kāds bārdains cilvēks skrandās gulēja

Uz muguras; ap kaklu apvijās

Tam čūska zaļi iezeltainām svītrām

Un galvu šņācot izstiepa pret lūpām,

Tik ieraugot Orlando, atrāvās

Un ātriem lokiem krūmos pazuda.

Bet krūmu ēnā veca lauvu māte

Ar badā izkaltušiem zīdekļiem

Kā negants kaķis gulētājā blenza

Un viņa pamošanos gaidīja.

Šī zvēra karaliskā raksturā

Nav parasts uzbrukt tam, kas liekas miris.

To visu redzēdams, Orlando pēkšņi

Pie gulētāja piegāja un viņā

Pats savu brāli — brāli pazina!

Cēlija.

Par brāli šo viņš bieži runāja; Šo cilvēku viņš attēloja allaž Kā ļaunāko starp ļaundariem. Olivers.

Tas tiesa! Šis cilvēks tiešām bij īsts briesmonis. Rozalinde.

Bet ko Orlando darīja? Vai brāli Viņš lauvu mātes zobiem pameta?

Olivers.

Viņš divas reizes griezās projām iet, Bet atriebību pārvarēja žēlums Un asinsbalss, kas iespēj uzveikt naidu. Jā, lauvai droši uzbruka Orlando.

Pec īsas cīņas zvērs bij uzvarēts. Tam zemē sabrūkot, es pamodos.

Cēlija.

Jūs viņa brālis? Rozalinde.

Jūs viņš izglāba?

Cēlija.

Bet jūs tam nāves slazdus izlikāt? Olivers.

Tas biju es, bet senāk. Nekaunos Es atzīties, kas esmu kādreiz bijis, Jo pārvērtusies mana dvēsele.

Rozalinde.

Bet lakats asinīs?

Olivers.

To tūliņ teikšu, Tūliņ to arī zināt dabūsiet. Kad asarās mēs nošķīstijām visu, Ko varējām viens otram pavēstīt, Kad es tam pateicu, kā nokļuvu Sai postažā, — pie labā hercoga Viņš mani noveda. Tur atpūtos Un devos brālim līdz. Kad savā mītnē Mans glābējs izģērbās, es ieraudzīju, Ka tam bij stipri saplosīta roka. No asins noplūduma paģībdams, Viņš pakrita, vēl saukdams: «Rozalinde!» Kad rētu pārsēju, viņš pamodās, Drīz spēkus atguva un lika man Jūs uzmeklēt un visu izstāstīt, Par lauzto vārdu piedošanu lūgt Un jaunam ganam, kuru jokodams Par savu Rozalindi mēdz viņš dēvēt, Nodot šo asiņaino lakatu.

Cēlija

Rozalindei, kura krīt nesamaņā. Mans Ganimed, kas tas? Mans Ganimed!

Olivers.

Jo daudzi paģībst, redzot asinis. Cēlija.

Te cita vaina … Rozīt. . . Ganimed . . .

Olivers.

Viņš atkal atmostas.

Rozalinde.

Es vēlētos būt mājās.

Cēlija.

Aizvedīsim. Es lūdzu, ņemiet jūs pie rokas viņu.

Olivers. Saņemieties, jaunekli! Kas jūs par vīrieti? — Jums nav vīrieša sirds.

Rozalinde. Jā, tiešām. Bet es lieliski izlikos, vai ne? Lū­dzu, sakiet savam brālim, ka es lieliski izlikos. — Ha, ha!

Olivers. Tā gan nebija izlikšanās: jūsu sejas krāsa labi norāda, ka tas bija īsts uztraukums.

Rozalinde. Izlikšanās, ticiet man!

Olivers. Nu labi, saņemieties un izliecieties par vīru.

Rozalinde. To arī es daru, bet, nudien, man labāk vaja­dzētu būt sievietei.

Cēlija. Nāc, tev seja kļūst arvien bālāka un bālāka; lū­dzu, iesim mājās. — Ser, pavadiet mūs.

Olivers. Labprāt. Man brālim jāaiznes ziņa, ka Rozalinde viņam piedevusi.

Rozalinde. Par to es vēl padomāšu, bet, lūdzu, pastāstiet viņam, cik labi protu izlikties. — Iesim!

Visi prom.

Nāk Galoda un Odrija.

Galoda. Gan paspēsim, Odrij. Pacieties, mīļā Odrij!

Odrija. Nudien, tas mācītājs bija diezgan labs. Nevaja­dzēja klausīt vecajam kungam.

Galoda. Sers Olivārijs ir briesmīgs nejēga, Odrij, bries­mīgi nekrietns jauceklis. Bet, Odrij, še mežā ir kāds jauns cilvēks, kas met uz tevi acis.

Odrija. Es zinu, kas tas ir: viņam nav nekādas daļas gar mani. Tur nāk tas vīrs, kuru jūs domājat.

Galoda. Es esmu gatavs neēst un nedzert, ja vien iespē­jams redzēt tādu lāci. Līdz ar to mēs, atjautīgie cil­vēki, uzkraujam sev arī lielu atbildību. Mums jāņir­gājas, mēs nevaram noturēties.

Nāk Viljams.

Viljams. Labvakar, Odrij!

Odrija. Labvakar, labvakar, Viljam!

Viljams. Labvakar, ser!

Galoda. Labvakar, mīļais draugs! Liec cepuri galvā! Nu, esi tik labs, liec cepuri galvā! Liec galvā! Cik vecs tu esi, draugs?

Viljams. Man ir divdesmit pieci gadi, ser.

Galoda. Sirms vecums. Tevi sauc Viljamu?

Viljams. Viljamu, ser.

Galoda. Skaists vārds. Vai tu esi še mežā piedzimis?

Viljams. Jā, ser, paldies dievam.

Galoda. «Paldies dievam» — tā ir laba atbilde. Vai tu esi bagāts?

Viljams. Kā to ņem, ser.

Galoda. «Kā to ņem» — labi, ļoti labi, pavisam labi: nē, tomēr tas ir, kā to ņem. Vai tu esi gudrs?

Viljams. Jā, ser, man ir laba sajēga.

Galoda. Lieliski sacīts! Man iekrīt prātā kāda paruna: «Muļķis domā par sevi, ka ir gudrs, bet gudrais zina par sevi, ka ir muļķis.» Kad pagānu filozofs gribēja ēst vīnogas, viņš, likdams ķekaru pie mutes, pavēra lūpas: ar to viņš gribēja sacīt, ka vīnogas radītas, lai tās ēstu, bet lūpas, lai tās vērtu vaļā. Vai tu mīli šo meiču?

Viljams. Jā, ser.

Galoda. Dod man savu roku. Vai tu esi mācīts?

Viljams. Nē, ser.

Galoda. Tad mācies no manis: man pieder tas, kas man pieder. Ja šķidrumu pārlej no pudeles glāzē, tad viens trauks tukšojas, otrs piepildās, bet tā ir tikai daiļrunība, jo visi rakstnieki vienis prātis, ka latī­niski ipse ir viņš, bet tu neesi ipse, jo viņš esmu es.

Viljams. Kurš viņš, ser?

Galoda. Tas viņš, ser, kuram jāapprec šī meiča. Tāpēc klausies, stulbeni, pārtrauc, runājot prastā valodā, — met pie malas sakarus; runājot kā uz laukiem, — amizieri ar šo dāmu, ko parasti sauc par meiču, visu kopā saņemot: atstāj sakarus ar šo dāmu, citādi tu, stulbeni, būsi pagalam, vai arī, lai tu labāk saprastu, tu mirsi. Jā, jā, es tevi nogalināšu, aizraidīšu no šīs pasaules, iztaisīšu no dzīva nedzīvu, pārvērtīšu tavu brīvību verdzībā. Es tikšu galā ar tevi visādi: ar nā­ves zālēm, ar nūju, ar tērauda ieročiem. Es dibināšu pret tevi partiju, laidīšu darbā intrigas, es tevi uz­veikšu simt piecdesmit dažādos veidos. Tāpēc drebi aiz bailēm un taisies, ka tiec!

Odrija. Ej, labo Viljam!

Viljams. Lai dievs jums palīdz, ser, būt vienmēr jaut­ram.

Prom. Nāk Korins.

Korins. Kungi meklē jūs. Nāciet! Drīzāk, drīzāk!

Galoda. Skrej, Odrij! Skrej, Odrij! — Es jau eju, eju.

Abi prom.

Nāk Orlando un Olivers.

Orlando. Vai patiesi tu uzreiz viņā ieskatījies? Tikko ieraudzīji un jau iemīlējies? Un iemīlējies tūlīt at­klāji savas jūtas? Un, atklājis savas jūtas, tūlīt da­būji jāvārdu? Un esi stingri nolēmis viņu precēt?

Olivers. Lai paliek mana steidzība, viņas nabadzība, mana nesenā iepazīšanās ar viņu, pēkšņā jūtu at­klāsme un viņas tūlītējā piekrišana; labāk saki līdz ar mani, ka es mīlu Aliēnu; saki līdz ar viņu, ka viņa mīl mani; esi vienis prātis ar mums abiem, ka mums jāprecas. Tas nāks tev tikai par labu, jo es atdošu tev mūsu tēva māju un visus vecā sera Rolanda ienā­kumus, bet pats palikšu še un miršu kā vienkāršs gans.

Orlando. Es esmu ar mieru. Noliksim laulības rīt, es ielūgšu hercogu ar viņa jautrajiem pavadoņiem. Ej un sagatavo Aliēnu, jo, redzi, tur nāk mana Roza­linde.

Nāk Rozalinde.

Rozalinde. Dievs palīdz, brāli!