VILJAMS ŠEKSPĪRS - KĀ JUMS TĪK

Olivers. Tev tāpat, skaistā māsa!

Prom.

Rozalinde. Ak mīļais Orlando, cik bēdīgi redzēt, ka tev pārsieta sirds.

Orlando. Roka.

Rozalinde. Man šķiet, lauvas nagi tev ievainojuši arī sirdi.

Orlando. To ievainojušas tikai sievietes acis.

Rozalinde. Vai brālis jums stāstīja, cik labi es izlikos zaudējam samaņu, kad viņš parādīja jūsu lakatu?

Orlando. Jā, un vēl lielākus brīnumus.

Rozalinde. Es zinu, ko jūs gribat sacīt. — Jā, vēl nekas nav noticis tik ātri, varbūt vienīgi divu āžu sabadī- šanās un Cēzara lielīgais sauciens «Veni, vidi, vici». Tiešām, jūsu brālis un mana māsa tikko paguva sa­tikties, jau pavērās viens otram acīs; tikko pavērās acīs — jau iemīlējās viens otrā; tikko iemīlējās — jau nopūtās; tikko nopūtās — jau vaicāja viens ot­ram nopūtu iemeslu; tikko dabūja zināt iemeslu — jau sāka meklēt zāles, un tā kāpienu pa kāpienam uzcēla laulības kāpnes, pa kurām tagad neatlaidīgi jārāpjas augšā, lai nepaliktu neatturīgi jau pirms lau­lībām. Viņi dabūjuši īstu mīlas lēkmi un tā grib tikt kopā, ka nav šķirami pat ar koku.

Orlando. Viņi rīt laulāsies, un es ielūgšu hercogu kāzās. Bet ak vai! Cik rūgti skatīt laimi tikai ar cita acīm. Jo smagāka kļūs mana sirds rīt, kad redzēšu laimīgu savu brāli, kas būs ieguvis to, ko vēlas.

Rozalinde. Ko? Vai tad es jums rīt nevaru but Rozalin- des vietā?

Orlando. Es ilgāk nevaru dzīvot tikai no iedomām.

Rozalinde. Nu, tad es jūs vairs nemocīšu ar tukšiem vār­diem. Ziniet — tagad es runāju ne bez nozīmes, — es jūs pazīstu kā labu cilvēku. Es to nesaku tādēļ, lai jūs būtu labās domās par manu saprātu, ar kuru varēju jūs iepazīt. Es necenšos arī iegūt jūsu uzti­cību vairāk par to nelielo daļu, kas man vajadzīga ne manas slavas, bet jūsu pašu labā. Vārdu sakot, ticiet, ka es varu darīt brīnumus; jau trešajā dzīvības gadā es stājos sakaros ar kādu burvi, kas labi prata savu mākslu, lai gan nedarīja nekā nosodāma. Ja jūs tā mīlat Rozalindi, kā to norāda visa jūsu izturē­šanās, tad salaulāsieties ar viņu tai pašā brīdī, kad jūsu brālis salaulāsies ar Aliēnu. Es zinu, kādos sa­režģītos apstākļos viņa atrodas, un man iespējams, ja jums nekas nav pretī, viņu rīt sveiku un veselu nostādīt jūsu priekšā.

Orlando. Vai tu runā nopietni?

Rozalinde. Zvēru pie savas dzīvības, kuru ļoti augstu vērtēju, lai gan neslēpju jums, ka protu burt. Tāpēc apvelciet savu labāko tērpu un ielūdziet savus drau­gus, jo jūs apprecēsieties rīt, ja gribat precēties, un ar Rozalindi, ja to vēlaties.

Nāk Silvijs un Fēbe.

Redziet, tur nāk divi iemīlējušies: viena manī, otrs viņā.

Fēbe.

Tas nebija gan tiešām jauki darīts, Ka parādījāt manu vēstuli.

Rozalinde.

Gar to man daļās nav, es pats jau cenšos, Lai jūsu acīs nejauks izliktos. Jums visur līdz iet uzticīgais gans, To uzskatiet, to mīliet, slavējiet.

Fēbe.

Teic, labais gans, šim jaunam cilvēkam, kā patiesīgi

mīl.

Silvijs.

Ja mūžam nopūšas un mūžam raud, Kā es pēc Fēbes.

Fēbe.

Un es pēc Ganimeda.

Orlando.

Un es pēc Rozalindes.

Rozalinde.

Un es — es ne pēc vienas.

Silvijs.

Ja uzticīgs un gatavs visu ziedot, Kā Fēbei es.

Fēbe.

Kā Ganimedam es.

Orlando.

Kā Rozalindei es.

Rozalinde.

Bet es — nevienai sievietei.

Silvijs.

Mīl tas, kam jūsma valda dvēselē, Un dziļas kaislības, un kvēlas ilgas, Kas iespēj pielūgt, slavēt, zemoties, Kas visu izturēt un pārciest var, Kas gatavs atdot savu dzīvību, Kā es par Fēbi.

Fēbe.

Kā es par Ganimedu.

Orlando.

Kā es par Rozalindi.

Rozalinde.

Bet es — es ne par vienu sievieti.

Fēbe

Rozalindei.

Kāpēc jūs manu mīlu nicināt? Silvijs

Fēbei.

Kāpēc jūs manu mīlu nicināt?

Orlando.

Kāpēc jūs manu mīlu nicināt?

Rozalinde. Kas bija tā, kurai vaicājāt nupat: «Kāpēc jūs manu mīlu nicināt?»

Orlando. Tā, kura tālumā un nedzird mani.

Rozalinde. Pietiek, lūdzu, pietiek: jūs kaucat kā Īrijas vilki, raugoties mēnesī.

Silvijām.

Es jums palīdzēšu, ja varēšu.

Fēbei.

Es jūs mīlētu, ja varētu. — Atnāciet visi rīt pie ma­nis.

Fēbei.

Es precēšu jūs, ja kādreiz precēšu sievieti, bet es precēšos rīt.

Orlando.

Jūs būsiet apmierināts, ja vispār varu kādu vīrieti apmierināt, un jūs apprecēsieties rīt.

Silvijām.

Es jums sagādāšu prieku, ja tas, kas jums patīk, var jums sagādāt prieku, un rit jūs apprecēsieties.

Orlando.

Tik tiešām, ja mīlat Rozalindi, ierodieties.

Silvijām.

Tik tiešām, ja mīlat Fēbi, ierodieties, — tik tiešām, ka es nemīlu nevienu sievieti, ari es ieradīšos. Tagad dzīvojiet veseli, jūs zināt manas pavēles.

Silvijs. Ja dzīvs, tad būšu klāt. Fēbe. Es arī! Orlando. Es arī!

Visi aiziet.

Nāk Galoda un Odrija.

Galoda. Rīt būs jauka diena, Odrij! Rīt mēs apprecēsi­mies.

Odrija. Es to vēlos no visas sirds un ceru, ka nav nego­dīgi vēlēties kļūt par tādu pašu sievu kā citas. Tur nāk izraidītā hercoga pāži.

Nāk divi pāži.

Pirmais pāžs. Kāda laimīga sastapšanās, cienītais kungs!

Galoda. Patiesi ļoti laimīga! Sēdieties, sēdieties, — un tūlīt dziesmu.

Otrais pāžs. Taisni to mēs gaidījām. Sēdieties vidū.

Pirmais pāžs. Nu, vai sāksim uzreiz, neklepojot, nekrek- šķinot un neatvainojoties, ka esam aizsmakuši, — kā vienmēr dara tie, kam nav balss?

Otrais pāžs. Labi, labi! Un visi vienā balsī — kā čigāni uz viena zirga.

Dziesma.

Reiz divi dzīvoja, kas mīlējās, Heisā, hoho! Heisā, hoho! Gar druvu viņiem staigāt gadījās

Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.

Un tur starp vārpām viņi apgulās,

Heisā, hoho! Heisā, hoho!

Jā, ko lai dara? Kādreiz atgadās

Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.

No viņu lūpām dziesma raisījās, Heisā, hoho! Heisā, hoho! Ka dzīve lauku puķei līdzinās

Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.

Kas dzīvi baudīt grib, lai pasteidzas,

Heisā, hoho! Heisā, hoho!

Kad mīlas liesmās sirdis aizdegas

Ap pašu maija vidu, Kad putni dzied kā negudri — Ap maija vidu.

Galoda. Ziniet ko, jaunie džentlmeņi, lai gan jūsu dzies­mai nav visai gudri vārdi, tomēr jūs to nodziedājāt stipri šķidri.

Pirmais pāžs. Jūs maldāties, ser, mēs dziedājām īstajā taktī un nekad nezaudējām to.

Galoda. Pie joda! Tad es izturējos netaktiski un velti zaudēju laiku, klausīdamies jūsu muļķīgajā dziesmā. Dievs ar jums! Lai viņš labo jūsu balsis! — Nāc, Odrij!

Abi prom.

Ienāk vecais hercogs, Amjēns, 'Zaks, Orlando, Olivers un Cēlija.

Hercogs.

Un tu, Orlando, tici tam, ka zēns Spēs visu izdarīt, ko solījis?

Orlando.

Es brīžiem ticu, brīžiem ne, kā tas, Kas, baidīdamies cerēt, cer un baidās.

Ienāk Rozalinde, Silvijs un Fēbe.

Rozalinde.

Mazliet vēl pagaidiet, lai līgumu Mēs stingrāk nosakām. Jūs, hercog, teicāt, Ka tad, ja atvedīšu Rozalindi, Ar jūsu gribu viņu gūs Orlando.

Hercogs.

Un kaut vai valsts tai būtu jādod pūrā. Rozalinde

Orlando.

Jūs solījāties precēt Rozalindi?