Rozalinde. Nē, paglabājiet to līdz tam laikam, kad jūsu sievas prātiņš sāks līst kaimiņa gultā.
Orlando. Bet kādu gudrību tad izdomās viņas prāts, lai sevi aizbildinātu?
Rozalinde. Piemēram: es gāju tur meklēt tevi. Bez atbildes jau viņa nepaliks, varbūt vienīgi tad, ja būs bez mēles. Ak vai, sieva, kas neprot savu vainu uzvelt vīram, nedrīkst pati barot bērnu, jo viņa izaudzinās nejēgu.
Orlando. Rozalinde, es tevi atstāšu uz divām stundām.
Rozalinde. Ak mīļais, es nevaru iztikt bez tevis divas stundas.
Orlando. Man jābūt hercoga mielastā. Pēc divām stundām es būšu atkal pie tevis.
Rozalinde. Ejiet vien, ejiet! To jau es paredzēju. Draugi mani brīdināja, un es pati to paredzēju, bet jūsu viltīgā mēle mani pievārēja. Nu es esmu atstumta. Nāc, nāve! — Pēc divām stundām, jūs sacījāt?
Orlando. Jā, dārgā Rozalinde.
Rozalinde. Zvēru pie savas uzticības un pilnīgi nopietni, tik tiešām, ka dievs svēts, pievienojot visus pārējos labos, nekaitīgos zvērestus: ja jūs kaut mazdrusciņ pārkāpsiet savu solījumu vai ieradīsieties kaut minūti pēc noteiktā laika, es uzskatīšu jūs par visbriesmīgāko vārda lauzēju, visneuzticamāko mīļotāju un visnecienīgāko iegūt to, kuru jūs saucat par Rozalindi. Tāpēc bīstieties no manas bardzības un turiet vārdu.
Orlando. Turēšu tā, it kā tu būtu mana īstā Rozalinde. Ardievu!
Prom.
Rozalinde. Redzēsim. Laiks — šis vecais tiesnesis — iztiesā šādus noziegumus .. . Lai viņš tiesā ari mūs. Sveiks!
Cēlija. Tu apvainoji savās mīlas tenkās visu mūsu dzimumu. Tagad mums vajadzētu tev novilkt biksītes un kamzoli pacelt uz augšu, lai visa pasaule redz, ko putniņš izdarījis pats ar savu ligzdiņu.
Rozalinde. Ak māsiņ! Māsiņ! Māsiņ! Mazo, mīļo māsiņ! Ja tu zinātu, par cik asīm es ieslīgu dziļāk mīlā! Bet to jau nevar pateikt: mana mīla ir tikpat neizmērojama, cik neizpētīts Portugāles jūras līča dibens.
Cēlija. Saki labāk, ka tava mīla ir bez dibena: ko ielej, tas izlīst.
Rozalinde. Nē, lai ļaunprātīgais Veneras bandu bērns, kuru izgudrojusi grūtsirdība, ieņēmusi tiepība un dzemdējusi neprātība, — šis aklais, viltīgais puika, kas katram apmāna acis, jo viņam pašam vairs acu nav, lai viņš noteic, cik dziļa ir mana mīla. Es tev saku, Aliēna, ka bez Orlando nevaru dzīvot. Iešu uzmeklēšu paēnu un sēdēšu nopūtās, kamēr viņš atgriezīsies.
Cēlija. Bet es iešu gulēt.
otrA aina
Cita vieta mežā.
Nāk Žaks un mednieki augstmaņu tērpos.
Žaks. Kas nonāvēja šo briedi?
Pirmais augstmanis. Es, ser.
Žaks. Pasniegsim to hercogam kā Romas iekarotājam, un nebūtu par ļaunu vainagot viņa galvu ar brieža ragiem. Mednieki, vai nav šim gadījumam piemērotas dziesmas?
Otrais augstmanis. Ir, ser.
Žaks. Tad dziediet, vienalga, pareizi vai nepareizi, ja vien pietiekami daudz trokšņa.
Dziesma.
Kas brieža veicējam būs balvā? Tam ragi tiek, kas briedim galvā. Un tāpēc klusā nodabā Lai atskan viņam dziesmiņa: Šos ragus valkā lēnu garu, Tie piešķir cienību un svaru.
Pēdējas divrindas atkārto viss koris.
Tavs tēvatēvs tos valkāja. Tie tavu tēvu greznoja. Šos ragus valkā lēnu garu, Tie piešķir cienību un svaru.
Pēdējās divrindas atkārto viss koris.
Visi aiziet.
TREŠA AINA Cita vieta mežā.
Nāk Rozalinde un Cēlija.
Rozalinde. Nu, ko tu teiksi? Vai divas stundas nav pagājušas? Un Orlando kā nav, tā nav!
Cēlija. Tici man, ar mīlas pilnu sirdi un dulnu galvu viņš paņēmis savu stopu un bultas un aizgājis — gulēt. Redzi, kas tur nāk?
Nāk Silvijs.
Silvijs.
Pie jums es sūtīts, skaistais jaunekli, Ar vēstuli no manas daiļās Fēbes.
Sniedz vēstuli.
Man saturs zināms nav; bet, cik var spriest No stīvām uzacīm un sejas bargās, Kas parādījās, rakstot vēstuli, Tai vajag niknai būt; jel piedodiet, Tā mana vaina nav, es tikai sūtnis.
Rozalinde.
Pats rāmākais no šādas vēstules Bez elpas paliktu un sāktu trakot. Kas pacieš to, tas visu pacietīs; Es esot neglīts, slikti audzināts Un viņa mani mīlēt nevarot, Kaut nebūtu nemaz vairs vīriešu. Lai parauj velns! Ko viņa grib no manis? Ei, gans, šī vēstule gan būs tavs darbs.
Silvijs.
Es varu zvērēt, saturs man ir svešs, Tas viņas sacerēts. Rozalinde.
Tu esi traks, No mīlas mulsdams, samulsis pagalam. Es viņas rokas redzēju: ak vai, Tās cietas bij un smilšakmeņa krāsā; Es domāju, ka tie ir veci cimdi, Bet tās bij rokas — raupjas, netīras. Vienalga, lai nu kā, bet vēstuli Ir rakstījis un sacerējis vīrs.
Silvijs.
Nē, viņa gan.
Rozalinde.
Pavisam mežonīgs un derdzīgs stils; Tā duelanti, turki kristīgiem Tik rakstīt mēdz! Kur meičas smadzenēs Gan rasties var šie etiopu vārdi, Kam saturs melnāks nekā āriene! Vai gribat dzirdēt vēstuli jūs pats?
Silvijs.
Ja patīk, nolasiet. Tā sveša man; Bet Fēbes cietsirdību pazīstu.
Rozalinde. Tad uzklausiet, ko viņa raksta man.
Lasa.
«Kas tu esi: dievs vai gans? Dziļais mīlas sapnis mans?»
Vai sieviete varētu tā ņirgāties?
Silvijs. Jūs to saucat par ņirgāšanos?
Rozalinde
lasa.
«Kādēļ tu no debess mājām, Nolaidies pie sirdīm vājām?»
Vai esat kādreiz dzirdējis šādas nekrietnības?
«Vīrieši pēc manis sniedzās, Mana sirds tiem vienmēr liedzās.»
Kā viņa uzdrošinās rakstīt tādus vārdus?
«Ja jau tavu acu zaimi Liek man aizmirst, kas ir naids, Kādu bezgalīgu laimi Manā sirdī uzburs smaids? Kad tu rājies, mīlu tevi, Ja tu lūgsies, došu sevi, Sūtnis, kas šo mīlu pauž, Vēl tās spēku nenojauš. Dod tam līdzi kādu vēsti, Cerību man sirdī dēsti. Vai tu pieņemsi, ja dodu Savu sirdi, mantu, godu? Atraidīts kad tas viss taps, Man vairs atliks tikai kaps.»
Silvijs. Vai, pēc jūsu domām, tie ir zaimi? Cēlija. Nabaga gans!
Rozalinde. Tu viņu nožēlo? Nē, viņš nav nožēlošanas cienīgs. Un tu vari mīlēt tādu sievieti? Viņa spēlē uz tevis kā uz instrumenta un tik nepareizi spēlē! Tas ir neciešams! Nu labi, ej pie viņas — es redzu, mīla padarījusi tevi par dīdītu čūsku — un saki tai: ja viņa mīl mani, es pavēlu viņai mīlēt tevi, ja ne, es
negribu viņu redzēt, iekāms tu aizlūgsi par viņu. Ja tu viņu tiešām mīli, ej un ne vārda vairāk, jo tur nāk citi.
Silvijs prom.
Olivers.
Labrīt, ak jaunieši! Vai nezināt, Kur mežā gana māja atrodas, Starp olīvām kas ēnā slēpusies?
Cēlija.
Uz rietumiem no šejienes — tur, gravā, Pa labi griezieties no vītoliem, Gar čalojošu strautu ejiet tālāk, Un tad jūs būsiet klāt, bet būdā gan Pašlaik neviena nav.
Olivers.
Ja mēle kādreiz acis mācīt var,
Tad man pēc apraksta jūs jāpazīst:
Šis uzvalks, vecums … «Zēnam gaiši mati,»
Man tika teikts, «un izskats sievišķīgs,
Bet meitēns mazāks augumā un tumšāks …»
Vai neesat jūs būdas saimnieki?
Cēlija.
Ja sakām taisnību — tie paši gan. Olivers.
Orlando sveicienu jums abiem sūta, Bet tam, ko mēdz viņš saukt par Rozalindi, Šo lakatu, kas asinīs. Jūs tas?
Rozalinde.
Es tas. Bet ko mums pavēsta šis lakats?
Olivers.
Tik manu kaunu, ja to gribat zināt. Es varu pasacīt, kā mani sauc, Kā radās asinis.
Cēlija.
Tad sakiet jel!
Olivers.
Kad vēl nesen Orlando no jums šķirās,
Viņš solījās pēc stundas atgriezties;
Pa meža takām steigdamies uz priekšu,
Читать дальше