VILJAMS ŠEKSPĪRS - KĀ JUMS TĪK

Orlando.

Kaut arī būtu visu zemju ķēniņš.

Rozalinde

Fēbei.

Un jūs, jūs solījāties nākt pie manis? Fēbe.

Kaut ari nāktos man pēc stundas mirt!

Rozalinde.

Bet, ja jūs negribēsiet mani ņemt, Vai būsiet uzticīga sieva ganam?

Febe.

Jā gan, tā esam līguši. Rozalinde

Silvijām.

Jūs Fēbi precēsiet, ja viņa nāks? Silvijs.

Pat tad, ja vajadzētu mirt pēc kāzām.

Rozalinde.

Un es to teicos visu nokārtot. Ak hercog, turiet vārdu, dodiet meitu; Orlando, turiet vārdu, ņemiet viņu; Jūs, Fēbe, turiet vārdu, preciet mani, Bet, ja es nepatikšu, ņemiet ganu; Un savu vārdu turiet, Silvij, jūs, — Ja Fēbe mani neņems, preciet viņu. Un tagad iešu visam darīt galu.

Rozalinde un Cēlija aiziet.

Hercogs.

Es nezinu, kāpēc šis ganu zēns Tik ļoti līdzīgs liekas manai meitai.

Orlando.

Ak augstība, es lūdzu uzklausīt:

Kad viņu ieraudzīju pirmo reizi,

Tas šķita man pēc jūsu meitas brāļa.

Bet, jūsu augstība, zēns mežā dzimis

Un mācīts maģijā no tēvoča,

Kas dzīvojot šai mežā, kā viņš stāsta,

Un esot varens meistars burvju mākslās.

Nāk Galoda un Odrija.

Žaks. Droši vien taisās jauni grēku plūdi, jo visi šie pāri dodas šķirstā. Tur ierodas dīvainu dzīvnieku pāris, kurus visās valodās sauc par muļķiem.

Galoda. Sveiki visapkārt!

Žaks. Mīļo hercog, saņemiet viņu laipni: tas ir tas vīrs ar raibajām smadzenēm, kuru bieži sastapu mežā. Viņš dievojas, ka esot bijis galminieks.

Galoda. Lai pārliecinās katrs, kas par to šaubās. Es de­joju menuetus, lakstojos ar dāmām, izturējos augst­prātīgi pret saviem draugiem un piekāpīgi pret ienaidniekiem; izputināju trīs drēbniekus; man bija četras ķildas, no kurām viena tikko nebeidzās ar div­kauju.

Žaks. Kā tad jūs to nokārtojāt?

Galoda. Mēs sanācām kopā un nolēmām, ka tā vēl nav septītās šķiras ķilda.

Žaks. Kā — septītās šķiras? — Ievērojiet viņu labi, aug­stība.

Hercogs. Man viņš stipri patīk.

Galoda. Dievs jums to atmaksās, ser! Stipri vēlos, lai arī jūs man patiktu. Es steidzos šurp ar citiem ciemata pāriem dot zvērestu un to atkal pārkāpt, jo laulība savieno, bet miesa un asinis atvieno. Lūk, nabaga skuķēns, ser, gatavais posts, bet paša īpašums: mani sagrābusi neprātīga iegriba, ser, ņemt to, kas nevie­nam neder. īsta tiklība, ser, dzīvo kā sīkstule naba­dzīgā būdiņā, kā pērle netīrā gliemežvākā.

Hercogs. Nudien, viņš ir ļoti veikls un kodolīgs.

Galoda. Kā jau āksts ar savām dzirnavām, ser: maļ gan smalki, gan rupji.

Žaks. Bet septītā šķira! Kā jūs nosakāt septītās šķiras ķildu?

Galoda. Pēc septītās pakāpes melkulības. — Izturies pie­klājīgi, Odrij! — Lūk, tā, ser. Man nepatīk tas, kā vienam galminiekam apcirpta bārda; viņš liek man pateikt — ja es sakot, ka viņam nav labi apcirpta bārda, tad viņš esot citādās domās; to sauc par laipnu atspēkojumu. Ja es saku vēlreiz, ka tā nav labi ap­cirpta, viņš liek man pateikt, ka apcērpj to vienīgi pēc savas gaumes; to sauc par smalku dzēlību. Es saku atkal, ka tā nav labi apcirpta, viņš atbild, ka es neesot spējīgs par to spriest; to sauc par rupju at­bildi. Vēlreiz — tā nav labi apcirpta, viņš saka, ka es runājot nepatiesību; to sauc par sirdīgu atsparu. Vēl­reiz — tā nav labi apcirpta, viņš atbild, ka es melo­jot; to sauc par bezkaunīgu uzbrukumu, un tā tālāk, līdz aprobežotai melkulībai un tiešai melkulībai.

Žaks. Līdz kurai pakāpei tad jūs apgalvojāt, ka viņa bārda nav labi apcirpta?

Galoda. Es neuzdrošinājos iet tālāk par aprobežotu mel- kulību, un viņš sabijās no tiešas melkulības, tāpēc mēs krustojām savus šķēpus un šķīrāmies.

Žaks. Vai jūs varat nosaukt pēc kārtas visas pakāpes?

Galoda. Ai ser, mēs ķildojāmies tieši pēc grāmatas par smalku uzvešanos. Es varu uzskaitīt visas pakāpes: pirmā — laipns atspēkojums, otrā — smalka dzēlība, trešā — rupja atbilde, ceturtā — sirdīgs at- spars, piektā — bezkaunīgs uzbrukums, sestā — ap­robežota melkulība, septītā — tieša melkulība. Visu var apiet ar līkumu, izņemot tiešu melkulību, — bet arī no tās var tikt vaļā ar vienu vienīgu ja. Es esmu redzējis, ka septiņi tiesneši nevar izbeigt ķildu, bet tad sanāk kopā paši ķildnieki, un vienam no viņiem iekrīt prātā vārdiņš ja, proti — «ja jūs sakāt tā, tad es saku šitā», un viņi spiež viens otram roku un sa­dzer brālības. Vārdiņš ja ir īstais miera vēstnesis, tam ir liels spēks.

Žaks. Nu, vai nav rets vīrs, jūsu augstība? Viņam uz visu nags. Un tomēr viņš ir āksts.

Hercogs. Ākstība viņam ir tikai izbāzts zirgs, aiz kura aizslēpies viņš laiž savas asprātības bultas.

Nāk Himeneļs ar sieviešu drēbēs tērpto Rozalindi un Cēli/u.

Jautra mūzika.

Himenejs.

Prieks ieņem debess mājas, Kad zemes ķildas stājas Un sirds kad sirdi rod. Lai tēvs nu meitu glāsta, Lai Himenejs tiem stāsta, Ka mīla laimi dod. Lai lūpas skūpstā tiekas, Klīst visas šaubas liekas.

Rozalinde

hercogam.

Jums atdodos, jo piederu es jums.

Orlando.

Jums atdodos, jo piederu es jums.

Hercogs.

Ja nemaldos, jūs esat mana meita!

Orlando.

Ja nemaldos, jūs esat Rozalinde!

Fēbe.

Ja nav tie spoki manās acīs, Man Ganimeds ardievu sacīs.

Rozalinde

hercogam.

Es cita tēva negribu kā jūs.

Orlando.

Es cita vīra negribu kā jūs.

Fēbei.

Es citas sievas neņemšu kā jūs.

Himenejs.

Lai rimtu visas brēkas, Lai beigtos raibās dēkas, Man jāteic, kā tas būs.

Te četri pāri gaida, Lai Himenejs tos raida, Kur katrs laimīgs kļūs.

Rozalindei un Orlando. Jums beidzas mīlas mokas.

Cēlijai un Oliveram.

Tik nāve šķirs jums rokas.

Fēbei, norādot uz Silviju.

Ja pelsiet sirdi tīru, Jums sieva tiks par vīru.

Galodam un Odrijai.

Jūs vieno pati daba, Kā nakts ir tumsai laba. Lai skan nu kāzu dziesma, Lai kvēlo mīlas liesma! Kā pienākas, bez steigas Reiz visam pienāk beigas.

Dziesma.

Ak Junona, tu visu dari, Lai galdam gultu blakus liek, Un, Himenej, tu panākt vari, Lai laužu dzimums vairots tiek! Sirds Himeneju dižu vied, Tam mūžam slavas dziesmu dzied.

Hercogs.

Es, brāļameita, veros acīs tavās, Kā paša meita nāc jel manās skavās!

Fēbe

Silvijām.

Tu esi mans, pat acs kļūst mazliet valga: Par uzticību mīla būs tev alga.

Ienāk laks de Buā.

Žaks de Buā.

Man pāris vārdu sacīt atļaujiet: Es vecam Rolandam dēls vidējais, — Un, lūk, ar kādām vēstīm nāku šurp. Kad hercogs Frederiks bij saklausījis, Ka ļaudis slaveni šai mežā klīstot, Viņš lielu karaspēku savācis Un devies šurp, lai brāli sagūstītu Un nāvi piespriestu. Bet, nokļuvis Līdz mežmalai, viņš pēkšņi saticies Ar sirmu vientuli, kas dzīvo mežā. Pēc īsas sarunas viņš atteicies No saviem nodomiem un galma dzīves. Viņš nodod troni brālim trimdiniekam, Un tiem, kas raidīti bij trimdā līdz, Viņš mantu atdot liek. Tas viss ir tiesa, To zvērēt varu es.

Hercogs.

Sveiks, jaunekli! Patiešām, dārgu kāzu dāvanu Tu saviem brāļiem ar šiem vārdiem sniedz. Viens atkal atgūst īpašumus savus, Un otrs paceļ scepteri no jauna. Bet vispirms lūkosim šai mežā pabeigt Tos nodomus, kas nobrieduši šeit. Pēc tam ar mani kopā projām dosies Viss draugu pulks, kas likstās dalījās, Kas bij ar mani dienās grūtajās, Un priekus visi kopā izbaudīsim Pēc saviem nopelniem un savas kārtas. Lai spēlē mūzika! Lai griežas dejas Un jautros smaidos visiem atmirdz sejas!