VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Labprāt. Fēbe.

Tūliņ pie darba ķeršos klāt. Viss saturs izdomāts jau galvā man. Cik kodīgi, tik īsi rakstīs spalva. Nāc līdz man, Silvij!

Nāk Rozalinde, Cēlija un Žaks.

laks. Skaisto jaunekli, es gribu iepazīties ar tevi tuvāk.

Rozalinde. Stāsta, ka jūs esot ļoti melanholisks.

Žaks. Tiesa, tas man labāk tīk nekā smieties.

Rozalinde. Tie, kuri vienu vai otru pārspīlē, ir neciešami cilvēki un dabū pa ādu vairāk nekā žūpas.

Žaks. Labi tomēr būt drūmam un nesacīt ne vārda.

Rozalinde. Tad jau labi būt arī sētas mietam.

Žaks. Es neesmu drūms kā zinātnieks aiz sacensības; kā mūziķis aiz fantāzijas; kā galminieks aiz uzpūtī­bas; kā karavīrs aiz godkāres; kā likumpratējs aiz viltības; kā dāma aiz klīrības; kā iemīlējies jauneklis aiz visiem šiem iemesliem kopā. Man ir pilnīgi sav­dabīga melanholija, kuru noteic dažādi apstākļi un dažādi iespaidi, un manu ceļojumu apceres vien klusos pārdomu brīžos ieaijā mani stipri dīvainā melanholijā.

Rozalinde. Jūs ceļojat? Tad tiešām jums pietiekami sva­rīgs iemesls būt drūmam. Droši vien jūs esat pārde­vis savas zemes, lai redzētu svešas zemes. Daudz re­dzēt un neko nesaukt par savu — tas nozīmē, ka jums ir bagātas acis un nabadzīgas rokas.

Žaks. Toties man ir vērtīga pieredze.

Nāk Orlando.

Rozalinde. Un jūsu pieredze padara jūs drūmu. Tad la­bāk es turu ākstu, kas mani uzjautrina, nekā pieredzi, kas mani apbēdina. Un tad vēl jāceļo!

Orlando.

Mans sveiciens jums, ak dārgā Rozalinde!

Žaks. Nē, lai dievs žēlīgs, kad jūs sākat runāt dzejā.

Prom.

Rozalinde. Dzīvojiet vesels, ceļotāja kungs! Svepstiet uz priekšu, ģērbieties kā svešās zemēs, lamājiet visu, kas ir labs jūsu pašu zemē, nolādiet savu dzimšanu un pārmetiet mīļajam dieviņam, ka viņš nav jums piešķīris citādu seju: pretējā gadījumā es gandrīz ne­ticētu, ka esat vizinājies gondolā. Nu, Orlando, kur jūs bijāt visu laiku? Iemīlējies, neko sacīt! Ja vēl­reiz iztaisīsiet tādu joku, tad nerādieties vairs man acīs.

Orlando. Mīļā Rozalinde, es nokavējos tikai par vienu stundu.

Rozalinde. Nokavēt mīlā veselu stundu! Ja kāds sadala minūti tūkstoš daļās un nokavē mīlā tikai daļu tūk- stošdaļminūtes, par to var sacīt, ka Amors viņam uz­sitis tikai uz pleca; varu derēt, ka viņa sirds nav skarta.

Orlando. Piedodiet, dārgā Rozalinde!

Rozalinde. Nē, ja esat tik nolaidīgs, tad nerādieties vairs man acīs. Patīkamāk, ja mani mīl gliemezis.

Orlando. Gliemezis?

Rozalinde. Jā, gliemezis! Lai gan šis pielūdzējs rāpjas lēni, tomēr nes sev līdzi uz galvas māju; man šķiet, tas ir vairāk, nekā jūs varat piedāvāt savai sievai. No otras puses, viņš nes līdzi arī savu likteni.

Orlando. Kādu tad?

Rozalinde. Ragus! Tādi kā jūs cer tos iegūt no savām sievām, bet gliemezis nodrošinās ar tiem jau iepriekš un tā novērš ļaunās aizdomas no savas sievas.

Orlando. Tikumība neuzliek ragus, un mana Rozalinde ir tikumīga.

Rozalinde. Un es esmu jūsu Rozalinde.

Cēlija. Viņam tīk tevi tā saukt; bet viņam ir labāka Ro­zalinde nekā tu.

Rozalinde. Nu, bildiniet mani, bildiniet mani, jo es esmu šodien svētku omā un viegli pierunājama uz visu. — Ko jūs man sacītu, ja es būtu jūsu īstā Rozalinde?

Orlando. Vispirms skūpstītu un tikai tad runātu.

Rozalinde. Nē, vispirms jārunā un, kad vairs nav ko sa­cīt, tad jāizmanto gadījums un jāskūpsta. Labi runā­tāji sāk klepot, kad nezina, ko sacīt, bet, ja — pa­sargi dievs! — aptrūkst vārdu tam, kas iemīlējies, tad labākā izeja ir skūpstīt.

Orlando. Bet ja neļaujas skūpstīties?

Rozalinde. Tad ir iemesls izlūgties skūpstu un temats jaunai sarunai.

Orlando. Bet kuram gan aptrūks vārdu, runājot ar savu mīļoto?

Rozalinde. Jums pašam, ja es būtu jūsu mīļotā, jo citādi mana tikumība izrādītos stiprāka par manu atjautību.

Orlando. Vai tiešām es paliktu bešā?

Rozalinde. Kaut kas jau būtu ķešā, tikai vārdu trūktu. Vai tad es neesmu jūsu Rozalinde?

Orlando. Man tīk jūs tā saukt, jo es labprāt runāju par viņu.

Rozalinde. Nu, tad es jums saku viņas vārdā: es jūs ne­gribu.

Orlando. Tad man jāsaka savā vārdā: es mirstu.

Rozalinde. Nokārtojiet to labāk ar kādu starpnieku. Na­baga pasaule jau gandrīz sešus tūkstošus gadus veca, un šai laikā vēl neviens pats nav nomiris aiz mīlas. Troīls bija īsts mījotājs un darīja ko spēdams, lai no­mirtu, tomēr beidza savu mūžu ar to, ka viņam sa­dragāja galvu grieķu vāle. Leandrs būtu vēl dažu labu gadu nodzīvojis, lai gan Hero iestājās klosterī, ja viņu neuzveiktu karsta vasaras nakts; nabadziņš, gāja Helespontā peldēties, dabūja krampjus un no­slīka, bet tolaiku muļķīgie hronisti apvainoja Sēstas Hero. Skaidri meli: cilvēki miruši vienmēr, un tārpi mielojušies, bet lieciet mierā mīlu.

Orlando. Es negribu, ja tā spriestu mana īstā Rozalinde. Ticiet man, es būtu beigts, ja viņa sarauktu pieri.

Rozalinde. Zvēru pie šīs rokas, no tā neietu bojā pat muša. Bet labi, tagad es būšu jūsu Rozalinde visla­bākajā omā. Prasiet, ko gribat, es darīšu visu jums pēc prāta.

Orlando. Mīli mani, Rozalinde.

Rozalinde. Labi, mīlēšu piektdien, sestdien un tā tālāk.

Orlando. Un tu mani gribi?

Rozalinde. Jā, un vēl divdesmit tādu.

Orlando. Ko tu teici?

Rozalinde. Vai tad jūs neesat labs?

Orlando. Es ceru.

Rozalinde. Nu, vai tad laba var būt par daudz? Nāc, mā­siņ, esi mācītājs un salaulā mūs. — Jūsu roku, Or­lando. Ko tu gaidi, māsiņ?

Orlando. Lūdzu, salaulā mūs!

Cēlija. Es nezinu vārdus.

Rozalinde. Tev jāsaka:«Orlando, vai tu gribi . . .»

Cēlija. Nu es zinu. Orlando, vai tu gribi ņemt Rozalindi par sievu?

Orlando. Jā.

Rozalinde. Labi, bet kad?

Orlando. Tūlīt, tiklīdz mūs salaulās.

Rozalinde. Tad jums jāsaka: «Es ņemu tevi, Rozalinde, par sievu.»

Orlando. Es ņemu tevi, Rozalinde, par sievu.

Rozalinde. Vajadzētu pieprasīt, vai jums tiesība laulā­ties, bet lai iet — es ņemu tevi, Orlando, par vīru. Līgava pasteidzas priekšā mācītājam, — patiesi, sie­vietes domas vienmēr steidzas priekšā viņas darbiem.

Orlando. Viņas domas ir spārnotas.

Rozalinde. Tagad sakiet — cik ilgi jūs gribēsiet Roza­lindi paturēt?

Orlando. Mūžību un vēl vienu dienu.

Rozalinde. Sakiet — vienu dienu un atlaidiet mūžību nost. Nē, nē, Orlando! Vīrieši ir kā aprīlis, kad lak­stojas, un kā decembris, kad apprecas. Meitenes ir kā maijs, kamēr vēl meitās, bet arī viņām debesis mai­nās, kad tās kļūst par sievām. Es būtu greizsirdīgāka nekā meža balodis, kliedzīgāka par papagaili pirms lietus, trakāka modēs nekā pērtiķis un nepastāvīgāka izpriecās par to. Es raudāšu bez iemesla kā Diāna strūklakā, kad tu būsi jautrs, un smiešos kā hiēna, kad tu gribēsi gulēt.

Orlando. Vai tā darīs mana Rozalinde?

Rozalinde. Zvēru pie savas dzīvības, viņa darīs tāpat kā es.

Orlando. Bet viņa ir gudra.

Rozalinde. Citādi jau viņai nepietiktu prāta tam visam. Jo gudrāka, jo viltīgāka. Aizslēdz sievietes prātam durvis, tas izlaidīsies pa logu, aiztaisi logu, tas izlīdīs pa atslēgas caurumu; aizbāz to, un prāts izkūpēs ar dūmiem pa skursteni.

Orlando. Vīram, kam sieva ar tadu pratu, tiešām jasaka: «Prātiņ, kur tu nes manu sievu?»