VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Orlando. Skaisto jaunekli, man gribētos tevi pārliecināt, ka tiešām mīlu.

Rozalinde. Mani pārliecināt? Labāk pārlieciniet to, kuru mīlat. Ticiet man, viņa jums drīzāk noticēs nekā at­zīsies, ka noticējusi: tas ir viens no tiem punktiem, kuros sievietes vienmēr runā pret savu sirdsapziņu. Bet vai tiešām jūs esat tas pats, kas kar kokos dzejas par godu Rozalindei?

Orlando. Zvēru pie Rozalindes baltās rociņas: es esmu tas nelaimīgais.

Rozalinde. Un jūs tiešām esat tā iemīlējies, kā rakstīts jūsu dzejās?

Orlando. Ne dzeja, ne proza nav spējīga izteikt, cik stipri.

Rozalinde. Mīla ir īsts ārprāts, un to vajadzētu dziedēt ar tumšu istabu un pātagu, kā citas ārprātības. Un, ja iemīlējušos tā nesoda, tad vienīgi tāpēc, ka šī mēnessērdzība pārāk izplatījusies un tie, kuriem va­jadzētu citus pārmācīt, paši iemīlējušies. Bet jūs es varu izdziedēt ar labu padomu.

Orlando. Vai jūs esat kādu tā izdziedinājis?

Rozalinde. Jā, vienu es izdziedināju un, lūk, kā. Viņam vajadzēja iedomāties, ka esmu viņa mīļotā, un au­gām dienām lakstoties ap mani. Es turpretī kā untu­maina skuķe biju iedomīga, sievišķīga, kaprīza, lep­na, fantastiska, aušīga, brīžiem raudoša, brīžiem sme­joša, it kā visu kaislību apmāta, bet patiesībā nevie­nas kaislības neapdvesta, kā jau sievietes un bērni pa lielākai daļai šādos apstākļos izturas. Brīžiem es viņu mīlēju, brīžiem ienīdu, brīžiem glāstīju, brīžiem dzinu prom, brīžiem raudāju viņa dēļ, brīžiem spļāvu viņam acīs. Tā es iedzinu savu pielūdzēju no mīlas ārprāta īstā ārprātā, kurā viņš atmeta visai pasaulei ar roku un kā mūks nodziļinājās vientulībā. Tā es viņu izdziedināju un tāpat varu šķīstīt jūsu sirdi, lai tā būtu līdzīga aitas sirdij, bez mazākā mīlas traipa.

Orlando. Jūs mani neizdziedināsiet, jaunekli.

Rozalinde. Es jūs izdziedināšu, ja vien esat ar mieru saukt mani par Rozalindi, ierasties katru dienu manā būdiņā un lakstoties ar mani.

Orlando. Labi, zvēru pie savas mīlas, es esmu ar mieru. Sakiet — kur jūs dzīvojat?

Rozalinde. Nāciet līdz, es jums parādīšu, bet pa ceļam pastāstiet — kur jūs dzīvojat? Vai nāksiet?

Orlando. No visas sirds, labo jaunekli.

Rozalinde. Nē, sauciet mani par Rozalindi. Iesim, māsiņ!

Visi prom.

Nāk Galoda un Odrija. Žaks seko viņiem no tālienes.

Galoda. Nāc šurp, mīļā Odrij. Es uzskatīšu tavas kazas, Odrij. Nu saki — vai esmu vīrs, kas tev piemērots? Kā tev patīk mani vienkāršie sejas panti?

Odiija. Jusu panti? Dievs, apžēlojies! Es vel neesmu ne­kādus jūsu pantus redzējusi.

Galoda. Kā visdīvainākais dzejnieks, godīgais Ovīdijs, es dzīvoju še ar tevi un tavām kazām.

Žaks. Ak, nabaģa gudrība, vēl nelādzīgākā mājoklī nekā Jupiters zem salmu jumta!

Galoda. Kad dzeja paliek tev mīklaina un tavs prāts kā nelaikā piedzimis bērns nesaprot atjautības, tad gri­bot negribot noslīgst rokas, it kā saņemot milzīgu rēķinu sliktā viesnīcā. Ak, kāpēc dievi nav radījuši tevi poētiskāku!

Odrija. Es nezinu, kas ir poētisks: vai tas ir godīgs vārds katrā lietā un vietā? Vai tas ir kas patiesīgs?

Galoda. Nē, patiesīgs tas nav: vispatiesīgākā poēzija ir tikai izdoma. Tāpēc par tiem, kuri iemīlējušies un nodevušies poēzijai, bieži saka, ka viņu zvēresti esot melīgi.

Odrija. Un jūs gribat, lai dievi mani būtu radījuši poē­tiskāku!

Galoda. Protams, jo tu man zvēri, ka esot tikumīga. Ja tu būtu poētiska, varētu cerēt, ka tu to izdomā.

Odrija. Vai jūs nevēlaties, lai esmu tikumīga?

Galoda. Nē, nudien ne. Es to vēlētos vienīgi tad, ja tu būtu neglīta, jo tikumība kopā ar skaistumu ir tikpat kā cukurs ar medus mērci.

Žaks. Kāds dziļdomīgs āksts!

Odrija. Es neesmu skaista, tāpēc lūdzu dievus piešķirt man tikumību.

Galoda. Bet piešķirt tikumību neķītrai nevīžai ir tikpat daudz kā pasniegt labu ēdienu netīrā traukā.

Odrija. Es neesmu nekāda nevīža, lai gan pateicos die­viem, ka esmu neglīta.

Galoda. Labi, lai slavēti dievi par tavu neglītumu, nevī­žība var nākt vēl pēc tam. Bet, lai būtu kā būdams, es precu tevi un biju pie sera Olivārija Jaucekļa, tu­vākā ciemata vikāra, kas apsolīja ierasties še mežā un mūs sapārot.

Žaks. To es labprāt gribētu redzēt!

Odrija. Lai dievs dod!

Galoda. Āmen! Bailīgāks cilvēks būtu sadrūvējies no šī pasākuma, jo te nav cita tempja kā mežs, nav citu liecinieku kā ragainie zvēri. Bet kas par nelaimi? Drošāk! Ragi ir nejauki, bet nenovēršami. Saka, ka dažs cilvēks nezinot savai bagātībai ne gala, ne ma­las. Tiesa, dažam ir labi ragi, un viņš tāpat nezina tiem ne gala, ne malas. Vai viņš maz zina, cik pāru viņam ir? Bez tam ragi nāk sievai pūrā līdz, vīrs tos nav gādājis. — Ragi? Jā, ragi! Vai ragi būtu tikai nabaga cilvēkiem? — Nē, nē, dižākajam briedim ir tādi paši ragi kā vispanīkušākajam. Vai tad vecpuisis tāpēc ir laimīgs? Nē. Tāpat kā pilsēta ar augstiem mūriem pārāka par ciematu, tā precēta vīra piere cienīgāka par pliko vecpuiša galvu, un, ciktāl iespēja aizsargāties labāka par nespēju, tiktāl ragi labāki par tukšu vietu.

Nāk sers Olivārijs Jauceklis.

Tur nāk sers Olivārijs Jauceklis. Lūdzam, ser Oli- vārij, lūdzam! Vai jūs to izdarīsiet zem šī koka, vai mums jāiet uz baznīcu?

Jauceklis. Vai te ir kāds, kas var tev viņu nodot?

Galoda. Es viņu negribu saņemt no otrām rokām.

Jauceklis. Viņa kādam jānodod, citādi laulība nebūs li­kumīga.

Žaks

tuvojas.

Labi, es to izdarīšu.

Galoda. Labvakar, ser «Lai būtu kas būdams». Kā labi klājas? Tas ir lieliski, ka ieradāties. Lai dievs jūs svētī! Ļoti priecājos tikties. Te būs maza padarīšana. Ko jūs turat to maciņu rokā?

Rāda uz cepuri.

Lieciet galva!

Žaks. Tu esi sadomājis precēties, jokupēteri?

Galoda. Vērsis lien jūgā, ser, zirgs iemauktos, putns būrī. Tāpat cilvēkam ir savas iegribas; un, kā baloži bāž knābjus kopā, tāpaļ laulātiem gribas paknakstī- ties.

Žaks. Un jūs, labi audzināts cilvēks, gribat laulāties zem krūma, kā nabags? Iesim uz baznīcu pie kārtīga mā­cītāja, kurš jums var izskaidrot, kas ir laulība. Šis jūs sanaglos kopā kā dēļus, tad viena puse sāks iežūt, un zaļais koks teiks: krāks, krāks!

Galoda

sāņus.

Man labāk tiktu, ja laulātu šis un nevis kāds cits, jo, šķiet, šis nav spējīgs kārtīgi salaulāt, un, ja nav kār­tīgi salaulāts, tad vēlāk labs iemesls triekt sievu ratā.

Žaks. Nāc līdzi, draugs, un uzklausi manu padomu.

Galoda

Nāc, mīļo meitenīt,

Mums jāprecas vai grēkā jāiekrīt.

Staigājiet vesels, Olivārija tētiņ. Te vairs nav tā:

Ak mīļais Oliver, Ak cēlais Oliver, Jel slēdz mūs svētā čaulā!

Bet taisni otrādi:

Hē, projām taisies drīz, Hē, projām vācies drīz, Pats velns lai mežā laulā!

Aiziet ar Zaķu un Odri/u.

Jauceklis. Nekas! Šie trakie nelgas nesatricinās manu svēto amatu.

Aiziet.

Nāk Rozalinde un Cēlija.

Rozalinde. Pietiek, es gribu raudāt.

Cēlija. Lūdzu, tikai nepiemirsti, ka asaras vīrietim ne­piestāv.

Rozalinde. Bet vai man nav iemesla raudāt?

Cēlija. Labāka iemesla nevar vēlēties. Tātad laidīsi vaļā?

Rozalinde. Viņam pat nodevīgas krāsas mati.

Cēlija. Mazliet tumšāki nekā Jūdasam. Viņa skūpsti ir īsti Jūdasa skūpsti.