VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Korins. Vienīgi tik daudz, lai zinātu, — jo cilvēks sli­māks, jo sliktāk jūtas, un, ja viņam nav naudas, mantas un iztikas, tad trūkst triju labu draugu. Zinu arī, ka lietus mērcē un uguns deg; ka labās ganībās aitas barojas un naktī tumšs tāpēc, ka nav saules. Zinu arī vēl, ka tas, kuram nav prāta ne no dabas, ne no mācīšanās, var sūdzēties, ka viņu slikti skolo­juši vai arī ka piedzimis no mujķa vecākiem.

Galoda. Tev ir īsti dabiska filozofija. Vai tu esi bijis galmā, gans?

Korins. Nē, tiešām ne.

Galoda. Tad tev nebūs glābiņa viņā pasaulē.

Korins. Es ceru …

Galoda. Nē, nē! Tevi uzceps eļļā kā nelabu olu, tikai no vienas puses.

Korins. Tāpēc, ka neesmu bijis galmā? Kā tā?

Galoda. Nu redzi, ja tu neesi bijis galmā, tad nezini, kas ir labas manieres. Bet, ja nezini, kas ir labas manie­res, tad tev ir sliktas manieres, bet viss, kas slikts, ir grēks, un par grēkiem nonāk ellē. Jā, tavs stāvok­lis nav apskaužams, gans.

Korins. Nebūt ne, Galoda. Galma manieres ir smieklīgas uz laukiem, tāpat kā lauku manieres smieklīgas galmā. Jūs stāstījāt, ka galma ļaudis nesasveicinās kā mēs, bet bučo cits citam rokas. Ja galminieki būtu gani, tā būtu pavisam netīra paraša.

Galoda. Pierādi to, drīzāk pierādi to!

Korins. Ļoti vienkārši: mums vienmēr darīšana ar aitām, un tās ir taukainas, kā zināt.

Galoda. Vai tad galminieku rokas nesvīst un vai aitu tauki neveselīgāki par cilvēku sviedriem? Neder! Neder! Pierādi labāk. Nu, runā!

Korins. Mūsu rokas ir rupjas.

Galoda. Jo jutīgākas lūpām. Atkal neder! Pierādi labāk!

Korins. Mums tās bieži darvainas, kad ārstējam savas aitas. Vai gribat, lai mēs bučojam darvu? Galminieku rokas iesmaržotas ar muskusu.

Galoda. Ak tu plānprātiņ! Tu tārpu barība pret gabalu labas gaļas! Mācies no gudriem cilvēkiem un ņemies prātā: muskuss ir daudz nejēdzīgāks par darvu. Mus- kusu taisa no tā, ko nolaiž kaķis. Izdoma labaku pie­rādījumu, gans!

Korins. Jums ir pārāk galminiecisks prāts; es atkāpjos.

Galoda. Ko? Uz elli? Dievs lai tev palīdz, trakais cilvēks! Lai viņš apgaismo tavu prātu! Tu aitasgalva!

Korins. Ser, es esmu vienkāršs algādzis; es nopelnu to, ko apēdu, iegūstu to, ko valkāju, nenaidojos ne ar vienu, neapskaužu neviena laimi, priecājos par citu cilvēku labklājību, esmu mierā ar savu stāvokli, un mans lielākais lepnums ir redzēt, kā manas aitas ga­nās un jēri zīž.

Galoda. Vēl viens muļķīgs grēks: jūs laižat kopā aitas un aunus un nekaunaties pārtikt no lopiņu pāroša­nās; jūs esat savedēji auniem un pretēji visiem lau­lības likumiem dodat divpadsmit mēnešu vecu aitiņu sirmam, klibam ragainim aunam. Ja tu par to neno- nāc ellē, tad pašam velnam vairs nav gani vajadzīgi; citādi nezinu, kā tu radīsi glābiņu.

Korins. Tur nāk jaunais Ganimeda kungs, manas jaunās pavēlnieces brālis.

Rozalinde nāk ar papīru rokā.

Rozalinde

lasa.

Dimanta neviena nava Daiļāka par Rozalindi. Vēji debess gaitā savā Visur dvašo Rozalindi. Meistargleznas nobāl slavā, Skatot vaigā Rozalindi. Velti meklēt laukā, pļavā Daiļāku par Rozalindi.

Galoda. Es varu tā rīmēt astoņus gadus no vietas, ja vien pa starpām ļauj paēst un nosnausties. Grab taisni kā piena sievas rati, uz tirgu braucot.

Rozalinde. Prom, ākst!

Galoda. Te būs paraugs:

Kad pēc aitas auns blēj gravā, Lai viņš meklē Rozalindi. Kaķene kad runča skavā, Iedomā par Rozalindi. Tā kā ielāps svārkā tavā, Apsedz, mīļais, Rozalindi. Tā kā bites pūlas dravā, Piepildi tu Rozalindi. Kas grib sulu — ieurbj kļavā, Dari tā ar Rozalindi. Tas, kas rozes meklē gravā, Ērkšķus rod un Rozalindi.

Gluži nepareizi dzejas aulekši. Ko jūs pinalies ar tā­diem niekiem?

Rozalinde. Klusu, muļķa ākst! Es to atradu pie kāda koka.

Galoda. Nudien, šim kokam aug nelāgi augļi.

Rozalinde. Es tam piepotēšu tevi, un tad uz tā sāks augt putrasāboli: tie būs pirmie augļi visā zemē, jo tava gudrība saputrojas, pirms paspēj pa pusei ienāk­ties, — gluži kā putrasāboli.

Galoda. Jūs savu vārdu sacījāt, bet prātīgi vai neprā­tīgi — to lai izšķir mežs.

Nāk Cēlija un lasa papīru.

Rozalinde. Klusu! Tur nāk mana māsa un kaut ko īasa. Atej sāņus.

Cēlija

lasa.

Vai lai nīkst no mēmas kvēles Iemītnieku pamests mežs? Kokiem piekāršu es mēles, Lai tie gudrus vārdus dveš. Ļaužu ceļi paiet bēdās,

Drīz no saules acis žilbst; Patiesībā pāris pēdās Galā visas gaitas tilpst; Sirdis raujas naida salā, Atri mainās drauga gars … Bet ikkatras vārsmas galā, Visur, kur kāds skaistāks zars, Rozalindes vārds būs lasāms. Pasaulei tiek paziņots: Viss, no debesīm kas prasāms, Ir šai cēlai būtnei dots. Debess gribu klausa daba, Daiļais brīnums piepildīts, Kurā ir no visa laba Pats vislabais izlasīts: Helēnas visdaiļais spodrums, Kleopatras lepnais spars, Atalantas prāta modrums, Lukrēcijas šķīstais gars. Dievu nodomus tas sacīs, Ļaudīm apgalvos tas drošs: Viss, kas dalīts simtos acu, Viņā vienā vienots spožs. Tas viss no debesīm tai dāvāts, tiešām, Un es pie viņas siets ar važām ciešām.

Rozalinde. Ak žēlīgo Jupiter! Ar kādu garlaicīgu mīlas sprediķi jūs nokausējāt savu draudzi, ne reizes neiebildis: «Pacietību, mīļie ļautiņi!»

Cēlija. Prom, draugi, ejiet atpakaļ! Gans, atej drusciņ nost! Ej viņam līdz, puisīt, ej!

Galoda. Nāc, gans, atkāpsimies pa godam; ja ne ar lielu bagāžu, tad mazāku blamāžu.

Korins un Galoda prom.

Cēlija. Tu dzirdēji šos pantus?

Rozalinde. Jā, visus un vēl ko: dažiem bija vairāk pēdu, nekā vajadzīgs.

Cēlija. Nekas, pēdas varēja saturēt dzeju.

Rozalinde. Jā, bet pēdām bija varžacis, un tāpēc panti lēkāja kā vardes.

Cēlija. Bet vai tu nebrīnies, ka tavs vārds iegriezts gan­drīz katrā kokā?

Rozalinde. Brīnījos jau septiņas dienas nedējā, pirms tu ieradies. Skaties, ko atradu pie kādas palmas. Es ne­esmu tā slavināta kopš Pitagora laikiem, kad biju īru žurka, kuru gribēja nozāļot ar sliktām dzejām; bet tas ir tik sen, ka tikko varu atcerēties.

Cēlija. Vai vari iedomāties, kas to izdarījis?

Rozalinde. Vīrietis?

Cēlija. Jā, un viņam ap kaklu ķēdīte, kuru tu reiz val­kāji. Vai tu nosarksti?

Rozalinde. Lūdzu, kas viņš ir?

Cēlija. Ak dievs! Ak dievs! Grūti draugiem pēc šķirša­nās tikties, bet zemes trīcē pat kalni sastopas.

Rozalinde. Nē, saki — kas viņš ir?

Cēlija. Tik tiešām?

Rozalinde. Nē, no visas sirds lūdzu tevi sacīt: kas viņš ir?

Cēlija. Apbrīnojami,, apbrīnojami un apbrīnojam apbrī­nojami, un vēlreiz apbrīnojami, un par visiem brī­numiem vairāk apbrīnojami!

Rozalinde. Ak mīļā nepacietība! Tu domā, — ja esmu pārģērbusies par vīrieti, tad arī mans raksturs ielīdis kamzolī un biksēs? Katra minūte man ir tikpat daudz kā brauciens uz jaunām zemēm Dienvidokeānā. Lū­dzu, saki: kas viņš ir? Saki drīzāk, pasteidzies! Es gribētu, lai tu stostītos; tad noslēpumainais vārds iz­spruktu no tavas mutes kā vīns no pudeles ar šauru kaklu: vai nu par daudz uzreiz, vai nemaz. Lūdzu, iz­ņem aizbāzni no mutes, lai varu iedzert tavas jaunās ziņas.

Cēlija. Līdz ar to tu dabūsi vederā vīrieti, ko tad?

Rozalinde. Vai viņš ir dieva radīts? Kas par cilvēku? Vai viņa galva cepures vērta un zods bārdas vērts?

Cēlija. Bārda viņam neliela.

Rozalinde. Dievs dos arī lielu, ja viņš būs pateicīgs. Bet es esmu ar mieru viņa bārdu uzgaidīt, ja vien tu ne­vilcinies mani iepazīstināt ar viņa zodu.