VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Rozalinde.

Nu, pietiks, strīdnieki! — Labvakar, draugs! Korins.

Labvakar, cienījamā sabiedrība!

Rozalinde.

Ak, ja šai postažā par labiem vārdiem Un naudu var ko dabūt, saki, gans,

Kur varētu mēs atpūsties un paēst: Šī jaunava ir pagurusi cejā, Tai visi spēki zūd.

Korins.

Man viņas žēl. Jā, tiešām žēl, un vairāk viņas dēļ, Ne savā labā, es gan vēlētos Būt turīgāks, lai spētu viņai līdzēt. Bet diemžēl esmu tikai vienkāršs gans, Kas kalpo citam un kas ganāmpulkam Nekad pats biezo vilnu neapcērp. Mans saimnieks necenšas ar labiem darbiem Pie debess labklājības tikt, un tagad Viņš visus savus īpašumus pārdod, Un, tā kā viņa mājās nav, man grūti Jums piesolīt kaut ko. Ja gribat, nāciet, Kas būs, to labprāt piedāvāšu viesiem.

Rozalinde.

Kam tagad tavas aitas piederēs?

Korins.

Tam jaunam ganam, kuru redzējāt. Bet tam patlaban viss ir vienaldzīgs.

Rozalinde.

Ja ceļā godīgā tas iespējams, Tad atpērc visas ganības un aitas, Mēs dosim naudu tev, ko samaksāt.

Cēlija.

Un lielu algu dosim tev; šī vieta Man tīk, es labprāt gribētu še dzīvot.

Korins.

Ka viss tas nopērkams, tur šaubu nav. Tik nāciet līdz! Viss taisnība, ko saku. Ja patiktos jums mierā dzīvot še Un manu amatu jūs nenopeltu, Es visu nopirkšu ar jūsu zeltu.

Visi prom.

Amjēns, Zaks un citi.

Am jēns

dzied.

Kas grib zem zaļiem zariem Ar mani atpūsties, Kas grib ar putnu bariem Te dziesmās sacensties, Lai uzmeklē, lai uzmeklē šo vietu. Te nav ko baidīties, Te var tik sastapties Ar dabas spēkiem, negaisu un lietu.

Žaks. Vēl, vēl, lūdzu, vēl!

Amjēns. Es padarīšu jūs melanholisku, mesjē 2ak.

Žaks. Teikšu paldies par to. Vēl, lūdzu, vēl! Es spēju iz­sūkt melanholiju no katras dziesmas, tāpat kā ze­biekste izsūc olas. Vēl, lūdzu, vēl!

Amjēns. Mana balss aizsmakusi un jums nepatiks.

Žaks. Es nelūdzu man patikt, bet lūdzu dziedāt. Vēl vienu vārsmu! Jūs taču tās saucat par vārsmām?

Amjēns. Kā jums tīk, mesjē 2ak.

Žaks. Kas man par dalu, kā tās sauc. Tās man nav nekā parādā. Nu, vai dziedāsiet?

Amjēns. Vairāk jūsu lūguma, ne savas patikas dēļ.

Žaks. Nu, ja es kādam mūžā teikšu paldies, tad jums. Kad cilvēki saka komplimentus, man liekas, ka sa­stapušies divi pērtiķi. Un, ja kāds man sirsnīgi patei­cas, man šķiet, tas ir ubags, kuram esmu pasniedzis grasi. Nu, dziediet, un, kas negrib dziedāt, lai tur muti!

Amjēns. Labi, es pabeigšu dziesmu. Jūs, kungi, klājiet galdu: hercogs grib iedzert zem šī koka. Viņš jūs visu dienu dzenāja rokā.

Žaks. Un es visu dienu bēgu, ko nagi nes. Viņš pārāk daudz runā. Man ir galvā tikpat daudz domu kā vi­ņam, bet es pateicos debesīm un neplātos ar tām. Nu, sāc čivināt.

Visi

dzied kopā.

Kas nekāro pēc goda, Kam saule tīksmi dod, Kam mīļa māla bļoda, Kas pats sev maizi rod, Lai uzmeklē, lai uzmeklē šo vietu. Te nav ko baidīties, Te var tik sastapties Ar dabas spēkiem, negaisu un lietu.

Zaks. Es pievienošu tavai dziesmai vārsmu, kura man vakar radās par spīti tam, ka trūkst jebkādas iedves­mas.

Amjēns. Un es to nodziedāšu.

Žaks. Lūdzu!

Ja gadās plānprātiņam Par aunu pārvērsties Un galdam, kas klāts viņam, Bez jēgas novērsties, — Dekdem, dekdem, dekdem, — Tad muļķi gadīsies, Kas viņam līdzi skries. Cik patīk — ej un ņem!

Amjēns. Ko nozīmē «dekdem»?

Žaks. Tas ir grieķu burvestības vārds, lai sadabūtu kopā muļķus. Nu, es iešu nosnausties, ja vien varēšu iemigt; ja ne, izgāzīšu dusmas pār visiem Ēģiptes pirmdzimtiem.

Amjēns. Bet mēs iesim meklēt hercogu: viņam mielasts gatavs.

Katrs uz savu pusi prom.

Nāk Orlando un Ādams.

Ādams. Mllais kungs, es vairs nespēju tālāk iet. Ak, es mirstu aiz izsalkuma! Se es atgulšos un nomērīšu savu kapu. Ardievu, labais kungs!

Orlando. Ādam, vai tev tik maz drosmes? Saņemies maz­liet, uzmundrinies mazliet, uzjautrinies mazliet! Ja šai drūmajā mežā dzīvo kāds zvērs, tad vai nu viņš apēdīs mani, vai es atnesīšu viņu tev. Tavas iedomas ir tuvāk nāvei nekā tavi spēki. Uzpurinies manis dēj! Dzen prom nāvi no sevis! Es tūlīt atgriezīšos un, ja neatnesīšu nekā ēdama, tad ļaušu tev mirt; bet, ja tu nomirsi pirms manas atgriešanās, tad izsmiesi manas pūles. Vai nav tiesa? Re, tu kļūsti jautrāks, un es būšu drīz atpakaļ. Bet tu guli saltā vējā; nāc, es tevi aiznesīšu aizvējā, un, ja vien kas dzīvs ir šai postažā, tev nebūs jāmirst no izsalkuma. Drošu prātu, labo Adam!

Abi prom.

Ienāk vecais hercogs, Amjēns, augstmaņi un kalpi.

Hercogs.

Man liekas, zvērā Zaks būs pārvērties, Jo vīra izskatā nekur nav rodams.

Pirmais galminieks.

Viņš tikko aizgāja no šejienes Pēc dziesmas, kura viņam patika.

Hercogs.

Ja muzikāls kļūs viņš, tad debess sfērās Drīz asas disonanses atskanēs. Bet ejiet uzmeklējiet viņu drīzāk!

Pirmais galminieks.

Mums pūles aiztaupa viņš, nākdams pats.

Nāk Žaks.

Hercogs.

Ko nozīmē šī izturēšanās? Mums jūsu sabiedrība jāizlūdzas? Bet jūs, kā redzu, esat jautrā omā?

Žaks.

Kāds āksts! Kāds āksts! Es ākstu satiku, Ak bēdu pasaule, patiešām ākstu! Viņš gulēja un saulē sildījās, Un laimes dievi koši ķengāja Ar lielu saprātu — šis velna āksts! «Labrīt no rīta, ākst!» es sacīju. «Nē, kungs, par ākstu mani nesauciet, Es esmu nabags vīrs,» viņš atbildēja. Tad izvilka viņš pulksteni no svārkiem Un stīvām acīm ilgi raudzījās, Un gudri teica: «Pulkstenis jau desmit, Te redzam mēs, kā griežas pasaule! Pirms vienas stundas bij vēl deviņi, Bet vēl pēc stundas būs jau vienpadsmit; Un tā mēs nobriestam ar katru stundu, Ar katru stundu vairāk satrūdam, Un tas ir viss.» Kad viņu dzirdēju Tik saprātīgi runājam par laiku, Man vēders dziedāt iesāka kā gailis Aiz līksmības par dziļdomīgo ākstu; Un ātri aizskrēja man smieklos stunda Pēc viņa pulksteņa . . . Kas tas par ākstu! Ak kungs, cik skaists ir āksta kamzolis!

Hercogs.

Kas ir šis āksts?

Žaks.

Ak, varens āksts! Viņš galmā kalpojis Un teica: jaunas, skaistas dāmas spēj Jo agri apjaust patiesību šo. Tam smadzenes kā sakaltusi maize, Kas neapēsta palikusi ceļā — Bet tanīs daudz ir brīnišķīgu šūnu Ar dzīves gudrībām, no kurām viņš Pa druskai izdala. — Kaut āksts es būtu! Pēc raibā kamzoļa man tiecas prāts.

Hercogs.

Gan tu to iegūsi.

Žaks.

Es pateicos. Viens vienīgs noteikums: jums jāizmet No galvas iedoma par manu prātu. Jums jāļauj brīvība man visās lietās, Tik plašas pilnvaras kā debess vējam, Lai varu sejā pūst, kam vien man tīk, Un tam, kas izcietis visvairāk zaimu, Visvairāk smieties vajadzēs. Kādēļ? Kā ceļš uz baznīcu tas redzams skaidri: Ja āksta asprātības labi dzeļ, Tad sadzeltais tik tā var sevi glābt, Ja izliekas, ka nesāp tam nemaz, Jo citādi no āksta cirtieniem Nāk gaismā visi gudrā trūkumi. Surp āksta kamzoli, un ļaujiet vaļu Man visu teikt — un līdz pat dibenam Es iztīrīšu ļaužu vēderus, Ja vien tie uzticēsies manām zālēm.

Hercogs.

Ak, nerunā, es zinu tavas domas.

Žaks.

Bet es jau varu darīt tikai labu!

Hercogs.

Tu, grēkus tiesādams, pats grēkotu, Jo kādreiz dziji slīki kaislībās, Pilns kārību un dzīvniecisku dziņu; Tā visas slimības un Jaunās likstas, Kas salasītas, apkārt klejojot, Tu atkal izkaisītu pasaulē.