VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Saris. Es esmu ļoti priecīgs, ka ierados pie jums. Lai tik viņš rīt stājas man pretī — gan saņems algu pēc no­pelna. Ja viņš aiziet bez kruķiem, es atsakos turpmāk cīnīties. Lai dievs palīdz jūsu augstībai!

Olivers. Dzīvo vesels, mīļo Sari!

Saris prom.

Tagad vēl vajadzēs iekveldēt dēkaini. Nu, ceru, vi­ņam reiz būs beigas. Nav otra, kuru es tā ienīstu kā viņu. Kāpēc? — Pats nezinu. Viņš ir maigs; izglītots, lai gan nav nekā mācījies; cildens; visi viņu bezprā­tīgi mīl, sevišķi mani ļaudis, kuru acīs es vairs ne­esmu gandrīz nekas. Bet tas viss drīz beigsies, — šis stiprinieks visu nokārtos. Vēl tikai jāiekairina puika, un es to tūlīt izdarīšu.

Nāk Rozalinde un Cēlija.

Cēlija. Rozalinde, mīļā māsīca, lūdzu, esi jel priecīga.

Rozalinde. Mīļā Cēlija, es jau tā izrādu vairāk jautrības, nekā jūtu, un tu gribi, lai esmu vēl priecīgāka? Ja tu nevari mani iemācīt piemirst izraidīto tēvu, tad ne­vari ari piespiest būt neparasti jautrai.

Cēlija. Es redzu, tu mani nemīli tik stipri kā es tevi. Ja mans tēvocis, tavs izraidītais tēvs, būtu izraidījis tavu tēvoci, hercogu, manu tēvu, un tu būtu palikusi ne­šķirama pie manis, es pieradinātu savu sirdi uzskatīt tavu tēvu par savējo. Tu darītu tāpat, ja tava mīles­tība uz mani būtu tikpat īsta kā manējā uz tevi.

Rozalinde. Labi, mēģināšu piemirst savu stāvokli, lai priecātos par tavu.

Cēlija. Tu zini, manam tēvam citu bērnu nav un nav ari izredzes tādus iegūt; pēc viņa nāves tu katrā ziņā būsi viņa mantiniece; jo visu, ko viņš atņēmis tavam tēvam ar varu, es atdošu tev ar mīlestību. Zvēru pie sava goda, es to darīšu, un lai es kļūstu par bries­moni, ja laužu šo zvērestu! Tāpēc esi priecīga, manu dārgo Rozīt, manu mīļo Rozīt.

Rozalinde. Nu, būšu arī, māsiņ, un likšos uz jokiem. Kā tev šķiet, ja mēs abas iemīlētos?

Cēlija. Kāpēc gan ne? Bet, lūdzu, tikai pa jokam. Vī­rieti nevajag nopietni mīlēt, arī pa jokam vienīgi tik­tāl, lai varētu tikt vaļā ar nevainības sārtumu vaigos.

Rozalinde. Kā gan sāksim savus jokus?

Cēlija. Nosēdīsimies un pazobosim laimes dievi, lai viņa kāpj zemē no sava rata un turpmāk izdala savas bal­vas vienmērīgāk.

Rozalinde. Būtu labi, ja mēs to varētu: viņa tiešām ap­balvo cilvēkus greizi; devīgā, aklā sieviņa sevišķi kļūdas, piešķirot balvas sievietēm.

Cēlija. Tiesa; skaistajām viņa reti piešķir tikumību, bet tikumīgās iztaisa neglītas kā raganas.

Rozalinde. Nē, tagad tu uzkrauj laimes dievei to, kas piederas dabai: laimes dieve piešķir tikai pasaulīgās balvas, bet izskatu noteic daba.

Nāk Galoda.

Cēlija. Lika drusku pagaidīt! Ja daba rada skaistu būtni, vai laimes dieve to nevar iegrūst ugunī? Ja daba pie­šķīrusi mums atjautību pazoboties par laimes dievi, vai laimes dieve nesūta šo ākstu pārtraukt mūsu sa­runu?

Rozalinde. Šai gadījumā laimes dieve ir pārāk stingra pret dabu, ja liek dabiskai atjautībai ceļā dabisku plānprātību.

Cēlija. Kas zina, varbūt to dara nevis laimes dieve, bet pati daba, kas atzīst mūsu dabisko atjautību par trulu apspriest dieves un tāpēc sūta mums šo ākstu kā ga­lodu, uz kuras uztrīt mūsu atjautību: jo muļķa apla­mība ir vienmēr galoda gudrajam. Nu, gudriniek? Kurp dosies?

Galoda. Cienītā, jūsu tēvs aicina jūs pie sevis.

Cēlija. Un tevi iecēla par sūtni?

Galoda. Nē, zvēru pie sava goda, man lika tikai atnākt pēc jums.

Rozalinde. Ākst, kur tu iemācījies tā zvērēt?

Galoda. No kāda bruņinieka, kas zvērēja pie sava goda, ka plācenis ir labs, un zvērēja pie sava goda, ka si­nepes nekur neder. Bet es apgalvoju, ka plācenis ne­kur nederēja un sinepes bija labas, un tomēr bruņi­nieks nepatiesi nezvērēja.

Cēlija. Kā tu to pierādīsi ar savu zināšanu pārpilnību?

Rozalinde. Noņem nu savai gudrībai uzpurni.

Galoda

apsēžas.

Nāciet abas šurp, noglaudiet savus zodus un zvēriet pie savām bārdām, ka es esmu blēdis.

Cēlija. Mēs zvēram pie savām bārdām, ja vien tās mums būtu, — ka tu esi blēdis.

Galoda. Zvēru pie savas blēdības, ja vien man tāda būtu, ka es tiešām esmu blēdis. Bet, tā kā mēs visi esam zvērējuši pie tā, kā mums nav, tad mūsu zvēresti nav nepatiesi. Arī tam bruņiniekam ne, kas zvērēja pie sava goda, jo viņam goda nemaz nebija. Un, ja pat viņam būtu bijis gods, viņš to jau sen būtu izšķiedis nepatiesos zvērestos, pirms ieraudzīja plāceni un si­nepes.

Cēlija. Saki — uz ko tu to tēmē?

Galoda. Uz kādu, kuru stipri mīl vecais Frederiks, jūsu tēvs.

Cēlija. Ar to pietiek, lai viņu cienītu. Nerunā vairs par to. Visā drīzumā tevi nopērs par mutes palaišanu.

Galoda. Jo ļaunāk, ja muļķi vairs nedrīkstēs gudri runāt par gudro muļķībām.

Cēlija. Goda vārds, tev taisnība: kopš mazumiņš muļķu prāta spiests klusēt, mazumiņš gudro muļķības sāk runāt tūkstoš mēlēs. Lūk, tur nāk mesjē le Bo.

Nāk le Bo.

Rozalinde. Ar pilnu muti jaunu ziņu.

Cēlija. Kuras viņš mums pasniegs kā balodis barību sa­viem mazuļiem.

Rozalinde. Tad jau mūs pilnīgi piestūķēs ar jaunām zi­ņām.

Celija. Jo labak: celsies musu tirgus vērtība. Bonžūr, mesjē le Bo! Kas no jauna?

Le Bo. Bonžūr, skaistā princese, jūs nokavējāt lielisku izpriecu.

Cēlija. Izpriecu? Kādas krāsas?

Le Bo. Kādas krāsas? Kā lai uz to jums atbildu?

Rozalinde. Kā atjautībai un laimei tīk.

Galoda. Vai arī likteņa lēmumam.

Cēlija. Labi sacīts! Taisni kā naglai uz galvas.

Galoda. Ak, ja es neuzturētu savu cieņu . . .

Rozalinde. Tu pazaudētu visu savu aromātu.

Le Bo. Jūs mani izsitāt no sliedēm, dāmas. Es gribēju pastāstīt par lielisko cīņu, kuru jums neizdevās re­dzēt.

Rozalinde. Nu, sakiet, kas tur bija.

Le Bo. Es izstāstīšu sākumu, bet, ja jūsu augstībām pa­tiks, beigas jūs varēsiet pašas redzēt; jo labākais vēl ir priekšā un notiks taisni še, kur jūs stāvat.

Cēlija. Labi, stāstiet sākumu, kas jau beigts un aprakts.

Le Bo. Kādam tēvam bija trīs dēli. . .

Cēlija. Taisni tā, kā sākas vecas pasakas.

Le Bo. Trīs skaisti un labi noauguši jaunekļi. . .

Rozalinde. Ar zīmītēm pie kakla: «Ar šo tiek visiem da­rīts zināms …»

Le Bo. Vecākais no viņiem cīnījās ar Šarlu, hercoga stip­rinieku. Šarls to vienā mirklī nosvieda zemē un ielauza viņam trīs ribas; maz cerību, ka tas būs dzī­votājs. Tāpat viņš apstrādāja arī otro un trešo. Tur viņi guļ, visi trīs, un viņu nabaga vecais tēvs tā vai­manā, ka izspieda asaras visiem klātesošiem.

Rozalinde. Ak dievs!

Galoda. Bet, mesjē, kādu izpriecu tad nokavēja prin­ceses?

Le Bo. Nu to pašu, par kuru es stāstu.

Galoda. Acīm redzot, ļaudis ar katru dienu kļūst gud­rāki. Pirmoreiz dzirdu, ka ribu laušana ir izprieca dāmām.

Cēlija. Nudien, es tāpat.

Rozalinde. Vai ir vēl kāds, kas grib izjust šo mūziku uz saviem sāniem? Vai ir vēl kāds kandidāts uz salauz­tām ribām? — Vai mēs ari noskatīsimies cīņā, māsīc?

Le Bo. Jums vajadzēs noskatīties, ja paliksiet tepat: taisni šī vieta nozīmēta cīņai, kurai drīz vajag sāk­ties.

Cēlija. Tiesa, tur jau viņi nāk. Paliksim un noskatīsimies.

Ragu skaņas, nāk hercogs Frederiks, galminieki, Orlando, Saris un pavadoņi.

Hercogs Frederiks. Sāciet! Ja šis jauneklis neklausa brī­dinājumiem, lai atbild par savu pārdrošību.