VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Rozalinde. Mans tēvs, hercogs, stipri mīlēja viņa tēvu.

Cēlija. Vai tāpēc tev stipri jāmīl viņa dēls? Tad jau man vajadzētu viņu stipri ienīst, jo mans tēvs stipri ienī­dis viņa tēvu, un es tomēr Orlando neienīstu.

Rozalinde. Nē, lūdzu, manis dēļ neienīsti viņu!

Cēlija. Kāpēc lai ienīstu? Vai viņš nav izpelnījies visla­bāko uzslavu?

Rozalinde. Atļauj man viņu mīlēt par to un mīli viņu tāpēc, ka es mīlu. Bet, redzi, tur nāk hercogs.

Cēlija. Naidā kvēlojošām acīm.

Ienāk hercogs Frederiks ar galminiekiem.

Frederiks.

Bez kavēšanās, lēdij, mūsu galms Jums jāatstāj.

Rozalinde.

Man, krusttēv?

Frederiks.

Krustmeit, jā! Ja vēl pēc desmit dienām mūsu zemei Par jūdzēm divdesmit tu būsi tuvāk — Tev jāmirst būs!

Rozalinde.

Es pazemīgi lūdzu: Jel pasakiet — kāds ir mans noziegums? Ja vien es skaidri sevi apzinos Un savas vēlēšanās pazīstu, Un esmu nomodā un garā vesela, — Par ko es nešaubos, — tad, dārgais krusttēv, Es droši varu teikt, ka pat ne domās Jūs aizskārusi neesmu.

Frederiks.

Tā saka

It visi ļaundari: ja viņiem tic,

Tad nevainīgi tie bez kādām šaubām.

Es neuzticos tev — vai nav jau diezgan?

Rozalinde.

Bet neuzticība vēl nespēj pārvērst Par nodevēju, ja nav pamata.

Frederiks.

Tu esi sava tēva meita — pietiek!

Rozalinde.

Tā biju es, kad jūs tam valsti ņēmāt, Tā biju es, kad viņu trimdā dzināt. Bet mantot nodevību nevar, hercog. Ja mani arī apvaino šai grēkā, Kas man? Mans tēvs jau nebij nodevējs. Un tāpēc, hercog, neesiet tik ļauns Un manā postā viltu nemeklējiet.

Celija.

Mans dārgais valdniek, ļaujiet vārdu bilst.

Frederiks.

Jā, Cēlija, tik tevis dēļ es viņu Še atstāju, ar tēvu viņa klīstu.

Cēlija.

Es toreiz nelūdzos, lai viņa paliek, Jūs pats to gribējāt, pats žēlojāt. Par jaunu biju es, lai spētu spriest. Nu zinu to: ja viņa nodevēja, Tad arī es! Mēs kopā uzaugām, Ir rotaļās, ir gultā bijām kopā, Kā Junonai bij nešķirami gulbji, Tā visu laiku kopā gājām mēs.

Frederiks.

Tā viltīga un nedrīkst būt ar tevi, No viņas maiguma un lēnprātības Ir tauta aizgrābta un viņu žēlo. Tu — muļķe! Viņa slavu laupa tev, Tavs spožums divkārt spēkā pieņemsies, Kad viņas nebūs vairs; ciet klusu tāpēc, Mans spriedums pārdomāts un negrozāms — Es teicu jau: galms viņai jāatstāj. Cēlija.

Tad nolemiet to pašu arī man:

Bez Rozalindes dzīvot nav man spēka.

Frederiks.

Kas tās par pasakām! — Bet jūs, jūs zināt: Ja kaut cik novēlosiet — goda vārds, Un manu vārdu gods: jums jāmirst būs.

Hercogs ar pavadoņiem aiziet.

Cēlija.

Ak Rozalinde nabagā, kurp dosies? Vai gribi tēvus apmainīt? Ņem manu, Bet neesi par mani skumjāka!

Rozalinde.

Man vairāk iemeslu.

Cēlija.

Nav tiesa, māsiņ. Vai nedzirdēji tu nupat, ka tēvs No mājām meitu padzina?

Rozalinde.

Nē, nē!

Cēlija.

Tu saki: nē? Vai mana Rozalinde Patiešām nesajūt, ka šķirt mūs nevar? Mums šķirties, mīļā? Vienai otru atstāt? Nemūžam! Tēvs lai meklē citu meitu, Un tagad padomāsim, kā mums aizbēgt, Kurp dosimies, ko ņemsim ceļā līdz; Un neprāto sev vienai uzkraut postu Un bēdas ciest bez manas palīdzības. Pie debesīm, kas nobāl mūsu skumjās, Es zvēru nešķirties no tevis, dārgā.

Rozalinde.

Es ticu tev. Bet kurp mēs dosimies?

Cēlija.

Pie mana krusttēva, uz Ardenu.

Rozalinde.

Ak, kādas briesmas ceļā gaida mūs! Šis nodoms jaunām meitenēm tik grūts, Jo daiļums zagļiem tīkamāks par zeltu.

Cēlija.

Es aši skrandu drēbēs pārģērbšos Un seju cieši notriepšu ar māliem. To pašu dari tu, tad laupītāji Mūs mierā liks.

Rozalinde.

Vai labāk nebūtu, Ja manu garo augumu ņem vērā, Par vīrieti man veikli pārģērbties? Pie sāniem varu piekārt zobenu Un rokā droši medniekpīķi tvert —

Lai arī sirds vēl būtu baiļu pilna, Mums izskats ne par matu nebūs sliktāks Kā dažam labam mātes dēliņam, Kas bailes paslēpj lepnā ārienē.

Cēlija.

Kā man gan tevi saukt, kad būsi vīrs?

Rozalinde.

Vismaz tāpat kā Jupitera pāžu — Par Ganimedu vari mani saukt. Bet tu, kā nosaukties gan domā tu?

Cēlija.

Es pieskaņošos dzīves pārmaiņām: Bij Cēlija, būs tagad Aliēna.

Rozalinde.

Kā būtu, ja no tava tēva galma Mēs mēģinātu aizvilt līdzi ākstu? Vai nebūtu viņš ceļā atbalsts mums?

Cēlija.

Jā! Viņš man līdzi nāks, to tici droši, Es viņu pierunāšu. Tagad iesim Un savas rotas kopā savāksim; Tad spriedīsim par izdevīgu stundu Un ceļu, kā no vajātājiem izbēgt. Uz priekšu nu! Lai acis droši smaida, Jo svešumā mūs īstā brīve gaida.

Prom.

Ienāk vecais hercogs, Amjēns un citi augstmaņi mednieku tērpos.

Hercogs.

Nu, mani līdzbiedri un brāļi trimdā, Vai aprodot nav saldāka šī dzīve Par greznām, stīvām svinībām? Vai mežs Nav drošāks daudz par meli^pilno galmu? Gan jācieš sods, kas uzlikts Ādamam, Un gada maiņas bargi jāizjūt. Bet, ziemas vējš un niknie sala zobi Kad mani krata ledainajās skavās, Es drebuļos sev saku smiedamies: Lūk, tie vis glaimi nav! Šie padomnieki Man skaidri parāda, kas esmu es. Ir kādreiz saldi augļi nelaimēm, Tāpat kā pūķis, indes pilns un riebīgs, Nes galvā dimantkroni mirdzošu. Šai mūsu dzīvē, vienkāršā un rāmā, Mēs dzirdam balsis kokos, lasām strautos Un akmens kraujās gudras mācības. To vajag iegaumēt!

Amjēns.

Jums taisnība. Un liela laime, jūsu augstība, Ka postu paciešat tik mierīgi.

Hercogs.

Ko, draugi, domājat par medībām? Lai gan man tiešām žēl, ka muļķa zvērus. Kas vienīgie tik mīt šai postažā, Uz viņu pašu zemes vajājam Ar bultām dzēlīgām.

Pirmais galminieks.

Jā, augstība, Tas moca arī grūtsirdīgo 2aku. Viņš zvēr, ka šai ziņā jūs esot ļaunāks Par savu brāli, kas jūs dzinis trimdā. Mēs šodien paslēpāmies ar Amjēnu, Kur savā nodabā 2aks gulēja Aiz liela ozola, kas izstiepj saknes Līdz čalojošiem strauta ūdeņiem. Tur nabags briedis grīļodamies nāca, Ar skaudru medniekbultu ievainots; Jūs varat ticēt, augstība, ja teikšu: Šis nabags zvērs tik ļoti mocījās, Tam visu ķermeni tā trīsas skāva, Ka gandrīz likās, āda pušu sprāgs, Un lielas, zaigojošas asaras Pār nevainīgo purnu ritēja; Tā muļķa lopiņš sāpēs ļodzījās, Bet grūtsirdīgais 2aks to vēroja, Ne acu nenoīaizdams.

Hercogs.

Droši vien Viņš pamācībām atrada tur vielu?

Pirmais galminieks.

Nu saprotams, un pamācības savas

Viņš tērpa līdzībās. Par asarām,

Kas strautu nevar piepildīt, vispirms.

«Ak, nabags zvērs!» viņš sacīja. «Kā cilvēks

Tu savā testamentā mantu atstāj tam,

Kam tās jau papilnam.» Tad, domājot

Par to, ka viqš no visiem draugiem pamests:

«Pareizi! Biedrus aizdzen nelaime.»

Bars briežu pēkšņi auļoja no pļavas,

Bez rūpēm aizbrāzās. «Jā,» sauca Žaks, «Tik skrejiet, pārtikušie, laimīgie! Tā arī ļaudis izturas: vai vērts Ir apstāties pie nelaimnieka vārga?» Un tā viņš asiem vārdiem sodīja Ir pilsētas, ir galmu tikumus — Pat mūsu tagadējo dzīves veidu. Mēs esot laupītāji, varmākas, Jo zvērus vajājot un nāvē dzenot Pa viņu pašu dzimtām ganībām.

Hercogs.

Un tādā omā pamētāt jūs 2aku?

Pirmais galminieks.

Jā, augstais kungs, viņš raudāja joprojām Par briežu likstām.