VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Rozalinde. Šai gadījumā laimes dieve ir pārāk stingra pret dabu, ja liek dabiskai atjautībai ceļā dabisku plānprātību.

Cēlija. Kas zina, varbūt to dara nevis laimes dieve, bet pati daba, kas atzīst mūsu dabisko atjautību par trulu apspriest dieves un tāpēc sūta mums šo ākstu kā ga­lodu, uz kuras uztrīt mūsu atjautību: jo muļķa apla­mība ir vienmēr galoda gudrajam. Nu, gudriniek? Kurp dosies?

Galoda. Cienītā, jūsu tēvs aicina jūs pie sevis.

Cēlija. Un tevi iecēla par sūtni?

Galoda. Nē, zvēru pie sava goda, man lika tikai atnākt pēc jums.

Rozalinde. Ākst, kur tu iemācījies tā zvērēt?

Galoda. No kāda bruņinieka, kas zvērēja pie sava goda, ka plācenis ir labs, un zvērēja pie sava goda, ka si­nepes nekur neder. Bet es apgalvoju, ka plācenis ne­kur nederēja un sinepes bija labas, un tomēr bruņi­nieks nepatiesi nezvērēja.

Cēlija. Kā tu to pierādīsi ar savu zināšanu pārpilnību?

Rozalinde. Noņem nu savai gudrībai uzpurni.

Galoda

apsēžas.

Nāciet abas šurp, noglaudiet savus zodus un zvēriet pie savām bārdām, ka es esmu blēdis.

Cēlija. Mēs zvēram pie savām bārdām, ja vien tās mums būtu, — ka tu esi blēdis.

Galoda. Zvēru pie savas blēdības, ja vien man tāda būtu, ka es tiešām esmu blēdis. Bet, tā kā mēs visi esam zvērējuši pie tā, kā mums nav, tad mūsu zvēresti nav nepatiesi. Arī tam bruņiniekam ne, kas zvērēja pie sava goda, jo viņam goda nemaz nebija. Un, ja pat viņam būtu bijis gods, viņš to jau sen būtu izšķiedis nepatiesos zvērestos, pirms ieraudzīja plāceni un si­nepes.

Cēlija. Saki — uz ko tu to tēmē?

Galoda. Uz kādu, kuru stipri mīl vecais Frederiks, jūsu tēvs.

Cēlija. Ar to pietiek, lai viņu cienītu. Nerunā vairs par to. Visā drīzumā tevi nopērs par mutes palaišanu.

Galoda. Jo ļaunāk, ja muļķi vairs nedrīkstēs gudri runāt par gudro muļķībām.

Cēlija. Goda vārds, tev taisnība: kopš mazumiņš muļķu prāta spiests klusēt, mazumiņš gudro muļķības sāk runāt tūkstoš mēlēs. Lūk, tur nāk mesjē le Bo.

Nāk le Bo.

Rozalinde. Ar pilnu muti jaunu ziņu.

Cēlija. Kuras viņš mums pasniegs kā balodis barību sa­viem mazuļiem.

Rozalinde. Tad jau mūs pilnīgi piestūķēs ar jaunām zi­ņām.

Celija. Jo labak: celsies musu tirgus vērtība. Bonžūr, mesjē le Bo! Kas no jauna?

Le Bo. Bonžūr, skaistā princese, jūs nokavējāt lielisku izpriecu.

Cēlija. Izpriecu? Kādas krāsas?

Le Bo. Kādas krāsas? Kā lai uz to jums atbildu?

Rozalinde. Kā atjautībai un laimei tīk.

Galoda. Vai arī likteņa lēmumam.

Cēlija. Labi sacīts! Taisni kā naglai uz galvas.

Galoda. Ak, ja es neuzturētu savu cieņu . . .

Rozalinde. Tu pazaudētu visu savu aromātu.

Le Bo. Jūs mani izsitāt no sliedēm, dāmas. Es gribēju pastāstīt par lielisko cīņu, kuru jums neizdevās re­dzēt.

Rozalinde. Nu, sakiet, kas tur bija.

Le Bo. Es izstāstīšu sākumu, bet, ja jūsu augstībām pa­tiks, beigas jūs varēsiet pašas redzēt; jo labākais vēl ir priekšā un notiks taisni še, kur jūs stāvat.

Cēlija. Labi, stāstiet sākumu, kas jau beigts un aprakts.

Le Bo. Kādam tēvam bija trīs dēli. . .

Cēlija. Taisni tā, kā sākas vecas pasakas.

Le Bo. Trīs skaisti un labi noauguši jaunekļi. . .

Rozalinde. Ar zīmītēm pie kakla: «Ar šo tiek visiem da­rīts zināms …»

Le Bo. Vecākais no viņiem cīnījās ar Šarlu, hercoga stip­rinieku. Šarls to vienā mirklī nosvieda zemē un ielauza viņam trīs ribas; maz cerību, ka tas būs dzī­votājs. Tāpat viņš apstrādāja arī otro un trešo. Tur viņi guļ, visi trīs, un viņu nabaga vecais tēvs tā vai­manā, ka izspieda asaras visiem klātesošiem.

Rozalinde. Ak dievs!

Galoda. Bet, mesjē, kādu izpriecu tad nokavēja prin­ceses?

Le Bo. Nu to pašu, par kuru es stāstu.

Galoda. Acīm redzot, ļaudis ar katru dienu kļūst gud­rāki. Pirmoreiz dzirdu, ka ribu laušana ir izprieca dāmām.

Cēlija. Nudien, es tāpat.

Rozalinde. Vai ir vēl kāds, kas grib izjust šo mūziku uz saviem sāniem? Vai ir vēl kāds kandidāts uz salauz­tām ribām? — Vai mēs ari noskatīsimies cīņā, māsīc?

Le Bo. Jums vajadzēs noskatīties, ja paliksiet tepat: taisni šī vieta nozīmēta cīņai, kurai drīz vajag sāk­ties.

Cēlija. Tiesa, tur jau viņi nāk. Paliksim un noskatīsimies.

Ragu skaņas, nāk hercogs Frederiks, galminieki, Orlando, Saris un pavadoņi.

Hercogs Frederiks. Sāciet! Ja šis jauneklis neklausa brī­dinājumiem, lai atbild par savu pārdrošību.

Rozalinde. Tas ir viņš?

Le Bo. Tas pats, princese.

Cēlija. Cik jauns! Bet viņam uzvarētāja izskats.

Hercogs Frederiks. Ko, meita un krustmeita? Arī jūs esat iezagušās še noskatīties cīņā?

Rozalinde. Jā, valdniek, lūdzam jūsu visžēlīgu atļauju.

Hercogs Frederiks. Ticiet man, jums būs maz prieka: pārāk nevienādi spēki. Aiz līdzcietības pret izaicinā­tāja jaunību es pūlējos viņu atrunāt, bet viņš neļau­jas pārliecināties. Runājiet jūs ar viņu, varbūt jums būs labākas sekmes.

Cēlija. Pasauciet viņu, mesjē le Bo.

Hercogs Frederiks. Labi, es atiešu sāņus.

Hercogs atkāpjas.

Le Bo. Izaicinātāja kungs, ar jums vēlas runāt princeses.

Orlando. Visā godbijībā paklausu pavēlei.

Rozalinde. Jauno cilvēk, jūs izaicinājāt uz cīņu stipri­nieku Sarlu?

Orlando. Nē, skaistā princese, viņš visus izaicina. Es ierados, tāpat kā citi, izmēģināt savus jauneklīgos spēkus pret viņu.

Cēlija. Jaunais cilvēk, jūsu drosme pārsniedz jūsu ga­dus. Jūs jau redzējāt, cik šausmīgi šis cilvēks pierā­dīja savu spēku; ja jūs pavērtos uz sevi pats savām acīm vai padomātu par sevi pats ar savu prātu, tad jūsu pasākuma drausmība ieteiktu jums izvēlēties piemērotāku pārbaudījumu. Mēs lūdzam jūsu pašu labā, padomājiet par sevi un atsakieties no sava no­doma.