VILJAMS ŠEKSPĪRS - KĀ JUMS TĪK

Rozalinde. Tas ir viņš?

Le Bo. Tas pats, princese.

Cēlija. Cik jauns! Bet viņam uzvarētāja izskats.

Hercogs Frederiks. Ko, meita un krustmeita? Arī jūs esat iezagušās še noskatīties cīņā?

Rozalinde. Jā, valdniek, lūdzam jūsu visžēlīgu atļauju.

Hercogs Frederiks. Ticiet man, jums būs maz prieka: pārāk nevienādi spēki. Aiz līdzcietības pret izaicinā­tāja jaunību es pūlējos viņu atrunāt, bet viņš neļau­jas pārliecināties. Runājiet jūs ar viņu, varbūt jums būs labākas sekmes.

Cēlija. Pasauciet viņu, mesjē le Bo.

Hercogs Frederiks. Labi, es atiešu sāņus.

Hercogs atkāpjas.

Le Bo. Izaicinātāja kungs, ar jums vēlas runāt princeses.

Orlando. Visā godbijībā paklausu pavēlei.

Rozalinde. Jauno cilvēk, jūs izaicinājāt uz cīņu stipri­nieku Sarlu?

Orlando. Nē, skaistā princese, viņš visus izaicina. Es ierados, tāpat kā citi, izmēģināt savus jauneklīgos spēkus pret viņu.

Cēlija. Jaunais cilvēk, jūsu drosme pārsniedz jūsu ga­dus. Jūs jau redzējāt, cik šausmīgi šis cilvēks pierā­dīja savu spēku; ja jūs pavērtos uz sevi pats savām acīm vai padomātu par sevi pats ar savu prātu, tad jūsu pasākuma drausmība ieteiktu jums izvēlēties piemērotāku pārbaudījumu. Mēs lūdzam jūsu pašu labā, padomājiet par sevi un atsakieties no sava no­doma.

Rozalinde. Paklausiet, jaunais cilvēk; jūsu labā slava no tā necietīs. Mēs varam palūgt hercogu, lai atceļ cīņu.

Orlando. Lūdzu, nenosodiet mani pārāk stingri, es pats atzīstu savu vainu, pretodamies tik skaistām un kriet­nām dāmām. Lai jūsu skaisto acu skatieni un labie novēlējumi pavada mani šai divkaujā. Ja es zaudēšu, negodā kritīs vienīgi tas, kas nekad nav bijis godā; ja miršu, būs beigts vienīgi tas, kas nekā cita nav vē­lējies. Es neapbēdināšu savus draugus, jo man nav neviena, kas mani apraudātu; pasaule nekā nezaudēs, jo es nekā nezaudēšu pasaulē; es ieņemu tikai vietu, kuru varēs labāk aizpildīt tad, kad es to atbrīvošu.

Rozalinde. Es vēlētos ziedot jums to mazumiņu spēka, kas man ir.

Cēlija. Es arī, lai papildinātu jūsējo.

Rozalinde. Ejiet vesels! Lai dievs dod, ka es par jums maldītos.

Cēlija. Lai jūsu cerības piepildās!

Saris. Nu, kur ir tas jaunais varonis, kuram tā gribas gulēt pie savas māmuļas zemes krūtīm?

Orlando. Te viņš ir, ser, bet viņa tieksmes gan daudz mērenākas.

Hercogs Frederiks. Cīņa tikai līdz pirmajam kritienam.

Saris. Varu derēt, jūsu augstība, jums nevajadzēs viņu atrunāt no otrā kritiena tik neatlaidīgi, kā atrunājāt no pirmā.

Orlando. Ja cerat mani izsmiet pēc cīņas, tad nevaja­dzēja to darīt pirms tās. Sāksim.

Rozalinde. Lai Herkuls stāv tev klāt, jaunekli!

Cēlija. Es gribētu būt neredzama un saķert stiprinieku aiz kājas.

Saris un Orlando cīnās.

Rozalinde. Ak krietnais jaunekli!

Cēlija. Ja mani skatieni būtu zibeņi, es zinu, kurš gulētu zemē.

Saris krīl. Priecīgi saucieni.

Hercogs Frederiks. Pietiek! Pietiek!

Orlando. Ja jūsu augstībai tīk; bet es vēl nemaz neesmu krietni iesilis.

Hercogs Frederiks. Kā tu jūties, Sari?

Le Bo. Viņš nevar parunāt, jūsu augstība.

Hercogs Frederiks. Nesiet viņu prom.

Sarlu aiznes. Kā tevi sauc, jaunais cilvēk?

Orlando. Orlando, jūsu augstība. Esmu Rolanda de Buā jaunākais dēls.

Frederiks.

Es vēlētos, lai cita dēls tu būtu,

Gan ļaudis godam tavu tēvu min,

Bet man viņš mūžam bijis ienaidnieks.

Tu šodien patiktu man vēl daudz vairāk,

No citas ģimenes ja būtu cēlies.

Bet dzīvo sveiks; tu esi varens puisis,

Un tiešām žēl, ka tev nav cita tēva.

Hercogs un le Bo ar pavadoņiem aiziet.

Cēlija.

Vai tēva vietā, māsiņ, es tā teiktu? Orlando.

Man lielāks prieks, ka dēls es Rolandam, Kaut arī jaunākais — to nemainītu Ar Frederika mantinieka godu.

Rozalinde.

Bij manam tēvam Rolands mīļš bez gala, Un visi citi sajuta to pašu. Ja jauneklis man būtu pazīstams, Ar kaislām asarām es viņu lūgtos No briesmām sargāties.

Cēlija.

Nāc, māsīca, Paldies tam sacīsim, lai drosme rodas! No mana tēva ļauniem, rupjiem vārdiem Man grūta sirds. — Jūs pelnāt uzslavu. Ja mīlas solījumus tāpat turat, Kā visu solīto jūs veicāt še, Būs jūsu mīļā laimīga.

Rozalinde

noņem sev no kakla ķēdi un pasniedz Rolandam.

No manis Par piemiņu, no laimes atstumtās, Kas dotu vairāk vēl, ja vien tik spētu. Vai iesim, māsiņ?

Cēlija.

Iesim. — Sveiki, varon! Cēlija un Rozalinde taisās Iet.

Orlando.

Kam nespēju es viņām teikt: paldies? Kas manī labs, viss saplosīts pagalam, Un nedzīvs tas, kas pāri palicis.

Rozalinde.

Viņš sauca mūs . .. No laimes gaist man lepnums, Es gribu runāt vēl. — Vai saucāt mūs? Jūs skaisti cīnījāties, ser, un veicāt Ne tikai naidniekus . . .

Cēlija.

Jel iesim, mīļā!

Rozalinde.

Es eju jau. Ardievu, ser!

Rozalinde un Cēlija aiziet.

Orlando.

Kam mulsa saistīja man valodu, Kaut viņa runāt mudināja pati? Orlando, nabadziņ, tu esi uzveikts, Par Sarlu nestiprāks ir tevi veicis.

Ienāk le Bo.

Le Bo.

Aiz draudzības es padomu jums dodu: Prom steidzieties, kaut arī ieguvis Še esat slavu patiesu un mīlu, Jo hercogs tagad gluži citām acīm To uzskata, kas tikko noticis. Ir hercogs svaidīgs, un man patiktu, Ja pats jūs spētu saprast viņa dabu.

Orlando.

Es pateicos, bet sakiet: kura gan No jaunavām, kas noskatījās cīņā, Bij meita Frederikam, hercogam?

Le Bo.

Pēc taisnības neviena raksturā,

Bet īstenībā tā bij mazākā.

Tās otrās tēvs ir hercogs trimdinieks,

Un viņas tēvocis to patur še,

Lai spēļu biedre būtu Cēlijai;

Tās viena otru mīl tikpat kā māsas,

Bet jāzin jums, ka jau kopš krietna laika

Uz brāļameitu hercogs stipri Jauns

Un tikai tāpēc vien, ka visi ļaudis

To nebeidz cildināt par jauko sirdi

Un līdz ar viņu sāpes cieš par tēvu.

Es gatavs saderēt, ka viņa dusmas

Var pēkšņi izlauzties. — Nu, sveiki, ser!

Kādreiz, kad būsim citos apstākļos,

No jūsu draudzības es vairāk lūgšu.

Orlando.

Es palieku jums mūžīgs parādnieks!

Le Bo aiziet.

Nu, redzams, man ar briesmām labi sokas, Jo tās man izpleš taisni pretī rokas. Ak, jaukā Rozalinde!

Prom.

Cēlija. Nu, māsīc, nu, Rozalinde! Lai Kupidons mums žēlīgs! Ne vārda?

Rozalinde. Ne vārda, pat ne ko nomest sunim.

Cēlija. Nē, tavi vārdi pārāk dārgi, lai tos mestu suņiem; met man dažus no tiem. Ievaino mani ar savām prāta bultām.

Rozalinde. Tad divas māsīcas butu pagalam: viena prata, otra neprāta ievainota.

Cēlija. Tas viss tava tēva dēļ?

Rozalinde. Nē, pa daļai arī mana tēva meitas dēļ. Ak, cik daudz ērkšķu šai ikdienas pasaulē!

Cēlija. Tikai dadži vien, māsīc, ar kuriem tevi apmētā svētku nerātnībās. Ja mēs neejam pa iekoptiem ce­ļiem, tad pašas tos ar saviem svārkiem uzlasām.

Rozalinde. No svārkiem vēl varētu nokratīt, bet šie dadži man iedūrušies sirdī.

Cēlija. Klepo tos ārā.

Rozalinde. Labprāt to darītu, ja varētu šurp atklepot «viņu».

Cēlija. Nieki, cīnies ar savām tieksmēm.

Rozalinde. Ak, tās nostājās labāka cīkstoņa pusē nekā es.

Cēlija. Lai dievs tev palīdz! Nāks laiks, kad tev vajadzēs ar viņu cīnīties, nebaidoties krist. Bet lai paliek joki, runāsim nopietni. Vai tiešām tu tik pēkšņi un dziļi ieskatījies vecā Rolanda jaunākajā dēlā?