VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Hercogs.

Vediet mani turp! Labprāt ar viņu tiekos šādās reizēs — Daudz dziļu domu plūst no viņa lūpām.

Otrais galminieks.

Tūliņ es novedīšu jūs pie viņa.

Visi prom.

Ienāk hercogs Frederiks un augstmaņi.

Frederiks.

Vai viņu pamanījis nav neviens?

Nē, nē! Starp galma palaidņiem un nelgām

Tā būs sev atradusi palīgus.

Pirmais augstmanis.

Neviens nav viņu redzējis, cik zinu. Kā vienmēr, apgulusies vakarā,

Bet rīta stāvējušās kalpones Pie tukšas gultas, nakti pamestas.

Otrais augstmanis.

Ak augstība, tāpat ir pazudis Arī tas āksts, kas smīdināja jūs. Un Hesperija, Cēlijai kas kalpo, Man atzinās, ka dzirdējusi slepus Tā čukstaim Cēliju un māsīcu, Cik skaists gan esot jaunais spēkavīrs, Kas stipro Šarlu notrieca pie zemes. Pēc Hesperijas domām, jauneklis Tās abas katrā ziņā pavada.

Frederiks.

Pie viņa brāļa sūtiet, vediet šurp Šo jauno slaistu un, ja viņa nav, Tad pašu brāli atvediet, gan viņš To atradīs. Bet lūdzu censties godam, Lai neprātīgās bēgles drīzāk rodam.

Visi prom.

Orlando sastopas ar Ādama.

Orlando. Kas tur?

Ādams.

Ko redzu es? Mans jaunais kungs! Ak dārgais! Ak atspīdums no vecā Rolanda! Ko darāt še? Un kāpēc esat jūs Tik cēls? Un kāpēc cilvēki jūs mīl? Un kāpēc esat jūs tik drošs un stiprs? Un kāpēc bijāt gan tik pārsteidzīgs,

Ka Frederika stiprinieku veicāt? Jums slava pārāk tālu steidzas priekšā. Vai zināt to, ka daudziem cilvēkiem Ir jāvairās no sava krietnuma? Ak labais kungs, par nodevējiem svētiem Jūs varat dēvēt savus tikumus. Kas tā par pasauli, kur cēlas spējas Tam atriebjas, kas ar tām apveltīts!

Orlando.

Kas noticis?

Ādams.

Ak krietnais jaunekli, Sai mājā neejiet; jo zem tās jumta Mīt jūsu dvēseles un miesas naidnieks. Tas jūsu brālis — nē, tas brālis nav … Tas jūsu tēva dēls — ai nē, man grūti Par viņa tēvu nosaukt jūsējo … Par jūsu slavu padzirdis, viņš tiecas Sai naktī aizdedzināt istabu, Kur jāguļ jums. Ja neizdosies tas, Viņš meklēs citiem līdzekļiem jums uzbrukt: Es noklausījos viņa nodomus. Sis nams nav mājoklis, bet kapa bedre, No kuras bailēs projām jāsteidzas.

Orlando.

Bet saki, Adam, — kurp lai dodos es? Ādams.

Vienalga kurp, tik nepalieciet še.

Orlando.

Vai gribi tu, lai ubagodams eju? Vai zagļa iztiku sev savācu Ar laupītāja šķēpu lielceļos? Tas jādara, man cita ceļa nav — Bet to es negribu, lai nāk kas nākdams. Tad labāk brāļa ļaunumam un dusmām Es atdodos. Lai notiek nāves grēks!

Ādams.

Nē, nē, to nedariet! Tā nenotiks!

Pie jūsu tēva piecsimt dukātu

Pa vienam ietaupīju, domādams,

Ka noderēs tie vārgā vecumā,

Kad darbam manas rokas nederēs

Un kādā kaktā mani pametīs;

Jums es tos atdodu, un tas, kas gādā

Par putniem gaisos, paglābs arī mani!

No manis pieņemiet šīs zelta druskas

Un ļaujiet uzticīgi kalpot jums, —

Es šķietos vecs, bet spēka man vēl diezgan,

Jo neesmu es vīna kausos grimis

Un arī nekautrīga grēka kaislē

Ne veselību izšķiedis, ne mantu.

Mans vecums ir tikpat kā skaidra ziema:

Sals dzeļ, bet uzmundrina, iesim kopā!

Es būšu noderīgs jums visās gaitās

Un centīšos it krietns palīgs būt.

Orlando.

Mans labais draugs! Tu uzticību rādi, Kas senāk jauki vainagoja daudzus, Kad darbs bij pienākums un nevis savtīgs, It dziļi nicināms un nīstams slogs. Tu neiederies vairs šais jaunos laikos, Kur visi tīko tik pēc labas algas Un, tikko alga rokā, laižas lapās. Bet, vecais draugs, tu iepuvušu koku Par velti taisies kopt, tam nebūs augļu. Nu, labi, vecais vīrs, tavs prāts lai notiek, No šejienes prom abi dosimies; Varbūt, pirms izšķiedīsim tavu naudu, Mums sūtīs liktenis kaut mazu baudu.

Ādams.

Uz priekšu, kungs! Līdz nāves mirklim bargam Jūs varat uzticēties vecam sargam. Se nodzīvoju septiņdesmit gadu Un nu bez žēluma jūs projām vadu. Pēc laimes dzīties pašam man par vēlu,

Bet izglābt gribu sava kunga dēlu — Tad manas acis kļūs no prieka valgas Un mirdams neilgošos citas algas.

Abi prom.

Nāk Rozalinde vīriešu drēbēs, Cēlija, ģērbusies kā gane, un Galoda.

Rozalinde. Ak Jupiter! Es esmu tā nogurusi, ka man pavisam nelāgs garastāvoklis.

Galoda. Ko nu par garastāvokli, ja tikai būtu labs kāju stāvoklis!

Rozalinde. Es spētu gāzt kaunā šīs vīrieša drēbes un sākt raudāt kā sieviete. Bet man jārūpējas par vājo dzi­mumu, jo kamzolim un biksēm jāuzmudina brunči. Tāpēc saņem dūšu, mīļā Aliēna!

Cēlija. Lūdzu, panes manu nespēku, es vairs nevaru tā­lāk.

Galoda. Es daudz labprātāk panesu jūsu nespēku nekā jūs pašu. Bet, ja arī jānes, liekas, nasta nebūs visai smaga: droši vien jums kabatā nav ne graša.

Rozalinde. Tad nu mēs esam Ardenu mežā.

Galoda. Jā, tad nu arī es esmu Ardenu mežā un te vēl lielāks āksts; mājās es biju labākā vietā, bet ceļinie­kiem jau jāsamierinās ar visu.

Rozalinde. Dari tā, labais Galoda. Bet, redzi, tur nāk viens jauns, otrs vecāks cilvēks, nogrimuši dziļdo­mīgā sarunā.

Nāk Korins un Silvijs.

Korins.

Tā iegūsi tu viņas zaimus droši. Silvijs.

Tu nezini, cik kvēla mana mīla!

Korins.

Es arī iemīlējies biju reiz.

Silvijs.

Nē, draugs, to nevar saprast tavos gados,

Kaut arī jaunībā tu būtu naktīs

Bez miega savā gultā vārtījies,

Un, kaut tu būtu mīlējis tik stipri

Kā es — lai gan neviens tā nevar mīlēt, —

Tad pasaki, cik daudzas muļķības

Tu toreiz izdarīji neprātā.

Korins.

Ai, tūkstošiem, es neatceros vairs. Silvijs.

Tad neesi tu mīlējis no sirds!

Ja neatceries katru mirkli,

Kad mīlas neprāts tevi vajājis, —

Tu neesi mīlējis;

Un, ja tu neesi, kā es,

Par savu mīļo citiem stāstījis, —

Tu neesi mīlējis;

Un, ja tu pēkšņi necēlies

Un draugus neatstāji tā kā es, —

Tu neesi mīlējis. — Ak Fēbe! Fēbe! Fēbe!

Aiziet.

Rozalinde.

Ak nelaimīgais gans! Pa tavām pēdām Es nāku neviļus pie pašas bēdām.

Galoda. Un es pie savām. Atceros, ka reiz iemīlējies sa­dragāju pret akmeni savu šķēpu un sacīju: «Tas tev par to, ka velcies pa naktīm pie Dženas Smaidu- les,» — atceros, ka skūpstīju viņas velējamo vāli un govs tesmeni, kuru bija izslaukuši viņas jaukie, sa­sprēgājušie pirkstiņi; atceros, ka reiz mīlinājos ar zirņu pāksti, it kā tā būtu viņa, un izņēmu divus zir­ņus, iedevu viņai un sacīju: «Valkā tos par piemiņu no manis.» Mēs, nabaga iemīlējušies, esam tīrie nel­gas. Bet tas arī pilnīgi saprotams: dabā viss pakļauls nāvei, un tāpēc visi iemīlējušies ir nāvīgi kukaiņi.

Rozalinde. Tu runā prātīgi, bet pats to nemaz neievēro.

Galoda. Jā, es ievēroju savu prātu tikai tad, kad uzduros tam tā, ka pārlaužu stilbu kaulus.

Rozalinde.

Ak Jupiter, šis gans Ir sāpēs biedrs mans!

Galoda. Man arī, lai gan es esmu daudz rāmāks.

Cēlija.

Es lūdzu, paprasiet šim cilvēkam, Vai viņš par zeltu nevar dot ko ēst. Man visi spēki zūd.

Galoda.

Vai dzirdi, ākst?

Rozalinde.

Tas nav tev rada, nelga!

Korins. Kas tur ir?

Galoda. Smalkāki ļaudis nekā tu.

Korins. Ak tā? Jā, citādi jūs būtu tīrie sušķi.