VILJAMS ŠEKSPĪRS: KĀ JUMS TĪK

Žaks.

Vai tas, kas apkarot grib lepnumu,

Pret atsevišķiem cilvēkiem iet karā?

Kā jūras viļņi augstprātība bango

Un augstāk, augstāk šļāc, līdz beidzot grūst.

Vai kādu sievieti es minu vārdā,

Ja runāju, ka daudzas pilsētnieces,

Kas krāšņām rotām izgreznotas iet,

Nav savu dārgo rotu cienīgas?

Kas teiks, ka domāju es taisni viņu,

Ja kaimiņiene viņai līdzīga?

Vai atrodams gan tāds, kas skaļi brēks,

Ka ne jau es to grezni apģērbis,

Un visiem atklās savu muļķību?

Jel rādiet cilvēku, kam pāri daru:

Ja man ir taisnība, tad pats viņš vainīgs,

Ja viņam vainas nav, tad manas bultas

Pa gaisu skrien kā lāga meža zoss

Un nepieder nevienam. — Kas nāk tur?

Uznāk Orlando ar kailu zobenu.

Orlando.

Pietiek! Beidziet ēst!

Zaks.

Vēl neesmu sācis.

Orlando.

Un nesāciet, pirms remdēts nav mans bads. Zaks.

Dievs zin kas tas par brīnišķīgu putnu!

Hercogs.

Vai trūkums tevi nekaunīgu dara? Vai varbūt nīsti krietnus tikumus, Par pieklājību ņirgādamies tā?

Orlando.

Jūs mērķi ķērāt pašā sākumā:

Man trūkums pieklājību laupījis.

Es mežos dzimis, audzis neesmu,

Bet tomēr uzsaucu jums: stājieties!

Tas mirs, kas lūpām pieskarsies šiem augļiem,

Pirms nebūšu es apmierināts pats.

Zaks. Lai nāk nāve, ja mēs nevaram šo jautājumu saprā­tīgi nokārtot!

Hercogs.

Jel sakiet mums — ko vēlaties? Ja laipnāk Jūs runātu, tad panāktu daudz vairāk.

Orlando.

Māc mani bads, jel sniedziet barību. Hercogs.

Mums blakus sēdieties un esiet viesis!

Orlando.

Tik laipni esat jūs? Ak, piedodiet! Es domāju, ka še viss mežonīgs, Un tikai tāpēc runāju tik asi. Bet jūs, kas mītat mežu biezokņos, So grūtsirdīgo koku paēnā, Bez smeldzes laika gaitu vērojot, Kas visai gausi tik uz priekšu tiek, — Ja esat redzējuši citus laikus, Ja esat dzirdējuši zvanus skanam, Ja esat sēdējuši mielastos, Ja bēdas pazīstat un žēlsirdību, Ja asaras jums mirdzējušas acīs, Tad mani nosodiet ar laipnību, — To cerot, makstī lieku zobenu.

Hercogs.

Ir bijuši mums laiki labāki, Ir baznīcās mums skanējuši zvani, Pie krietniem ļaudīm mielojušies esam, Mēs esam raudājuši žēlumā. Un tāpēc droši sēdieties še klāt Un iebaudiet no mūsu maltītes It visu, kas var būt jums patīkams.

Orlando.

Lai ēdieni vēl brīdi mierā stāv, Kā stirna došos es pēc mazuļa. Viens pats es netīkoju barības: Kāds nabags sirmgalvis ar gurdiem soļiem Nāk līdz man, mīlestības mudināts; Pirms spēkus nebūs spirdzinājis viņš, Ne kumosa es neņemšu.

Hercogs.

Kur viņš? Mēs varam gaidīt, vediet veco šurp.

Orlando.

Es pateicos; lai dievs jums atmaksā!

Orlando aiziet.

Hercogs.

Tu redzi, arī citiem ļauni klājas, Jo bezgalīgā dzīves skatuvē Daudz bēdīgākas ainas redzamas, Nekā mums jātēlo.

Žaks.

Jā, teātris! Ir milzu teātris šī pasaule, Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal iet, Dažs vienā lugā daudzas lomas tēlo. Viņš pirmā ainā vēl ir sīciņš bērns, Kas aukles rokās brēc bez kādas jēgas; Tad — puika raudulīgs, ar somu plecos

Uz skolu rāpjas gauss kā gliemezis;

Tad — iemīlējies jauneklis, kas dveš

Kā krāsns par savas mīļās uzacīm;

Tam seko karavīrs, kā leopards

Ar bārdu apaudzis, pilns lamu vārdiem,

Par godu trīc un dreb, uz strīdiem nadzīgs,

Pēc tukšā slavas ziepju burbuļa

Vai lielgabala rīklē gatavs līst.

Aiz viņa cienīgs sojo tiesnesis,

Kas gaijus kastrētus ik dienas rij

Un raugās stingri, bārdu apcērpj labi;

No viņa jādzird dzīves gudrības

Un patiesības visiem zināmas.

Bet sestā ainā jāspēlē diemžēl

Sauss izģindenis, kaulu kambaris;

Vēl uzglabātas trešās ainas bikses,

Bet kalsnām kājām tās pārlieku platas,

Un vīra balss nu bērna diskantā

Kā nepareiza svilpe spalgi spiedz.

Pats beigu skats, kas noslēdz dīvaino

Un brīnum raibo dzīves izrādi,

Ir otrā bērnība — bez atmiņas,

Bez acīm un bez zobiem, pat bez jēgas.

Ienāk Orlando ar Ādamu.

Hercogs.

Nu, noliec cienījamo nastu, draugs, Un abi sēdieties pie maltītes.

Orlando.

Es viņa vietā pateicos.

Ādams.

Jā gan,

Es tikko spēju kādu vārdu bilst. Hercogs.

Mans sveiciens jums! Pie galda sēdieties, Es netraucēšu jūs ar tukšām runām. Lai spēlē mūzika! Jūs, brālēn, dziediet!

Amjēns

dzied.

Šalc stiprāk, ziemas vējš! Tu neesi tik spējš, Kā Jaužu nievas skraida. Lai ziemas vētra krāc, No tās jau necieš prāts Un nejūt naida. Hei-ho! Zem lapām dziesma atskan saldi! Draugs draugu viļ, un mīla ir tik maldi. Hei-ho! Bet lapu patversmē Mēs dzīvosim kā azotē.

Kliedz stiprāk, vētras balss! Kaut arī draud mums gals,

Nav bail no vēja. Sals, asāk, asāk svel, Ne tik daudz jau tu dzel, Kā draugs dažs spēja. Hei-ho! Zem lapām dziesma atskan saldi! Draugs draugu viļ, un mīla ir tik maldi. Hei-ho! Bet lapu patversmē Mēs dzīvosim kā azotē.

Hercogs.

Mans jaunais draugs, ja tiešām jūsu tēvs

Ir godājamais Rolands, kā jūs teicāt

Un kā man paša acis liecina, —

Jo jūsu sejā viņa attēlu

Es gluži skaidri tagad ieraugu, —

Tad sveicu jūs no sirds. Es esmu hercogs,

Kas jūsu tēvu mīlēja. — Nu, iesim,

Jūs savas gaitas izstāstīsiet vēlāk.

Tev, vecais vīrs, tāpat mans drauga sveiciens.

Bet jūs man roku pasniedziet. Kā viesim

Jums vajag visu izstāstīt. Nu, iesim!

Prom.

Ienāk hercogs Frederiks, Olivers, galminieki un pavadoņi.

Frederiks.

Jūs viņu redzējuši neesat? Ser, ser, nav iespējams! Ja nebūtu Man raksturā par ļaunu pārsvars labam, Daudz nemeklētu mērķa atriebībai, Ja tu še esi. — Tomēr piesargies Un savu brāli uzmeklē kā prazdams, Ar sveci meklē to — ja gada laikā To neradīsi mirušu vai dzīvu, Tad nedomā vairs mūsu zemē mājot. Viss, kas tev pieder, ko par savu sauc, Nāks mūsu pārziņā, līdz brālis tev Pats piedos to, par ko mēs tevi sūdzam.

Olivers.

Kaut manu sirdi pazītu jūs, hercog! Nekad nav bijis mīlas man pret brāli.

Frederiks.

Cik drausmīgs nelietis! — Sviest viņu ārā! Un ierēdņi, kam pienākas, lai mantas Un visas zemes viņam apķīlā. Tas viss bez kavēšanās jāizdara!

Visi aiziet.

Ienāk Orlando ar papīra lapu, kuru tas pakar pie koka.

Orlando.

Nu paliec še par mīlas zīmi, dziesma!

Un tu, kas debess ceļus naktīs ej,

Lai tavu svēto acu bālā liesma

Šim vārdam visudārgam gaismu lej.

Ak Rozalind! Ja spētu, visos kokos

Es rakstītu, lai pati daba pauž,

Kā mīlā līksmojos un bargi mokos,

Lai tavu daili visi ļaudis jauš.

Uz priekšu, draugs! Vai rīts, vai vakars vēls,

Lai slavēts viņas dievišķīgais tēls!

Aiziet.

Nāk Korins un Galoda.

Korins. Nu, meistar Galoda, kā jums patīk mūsu ganu dzīve?

Galoda. Taisnību sakot, gans, pati par sevi šī dzīve ir laba, bet kā ganu dzīve tā nekam neder. Savas no­slēgtības pēc tā man patīk, bet klusuma pēc liekas pavisam nejēdzīga. Tā kā šī dzīve norit uz laukiem, tad man stipri pa prātam, bet, tā kā tālu no galma, tad nāvīgi garlaicīga. Savas sātības pēc — brīnišķīga dzīve, bet, tā kā tanī trūkst pārpilnības, tad es to nevaru ciest. Vai tu proti filozofēt, gans?