VILJAMS PLOUMERS: KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

— Frentam vajadzēja braukt mums līdzi, — Makhevins sacīja sievai. — Viņam laiku pa laikam, nudien, izplūst žults.

— Tādā laikā jebkuram žults izplūdīs, — sieva atsaucās. — Es vienmēr esmu teikusi, ka janvāris ir pats nejaukākais mēnesis gadā. Viskaitīgākais laiks aknām. Bet man liekas, ka viņam nervi nav kārtībā, nevis aknas.

Nevarēja noliegt, ka janvāris Madurnbi vienmēr bija nepatī­kams mēnesis, bet šogad tas likās sevišķi nelāgs. Jau daudzas nedēļas nebija lijis, un visa dzīvā daba mocījās slāpēs. Valdīja sauss, nomācošs karstums. Vēlāk no rītiem sāka lasīties kopā mākoņi, pusdienlaikā tie jau sedza visu debesi, paretam norūci- nāja pērkons, un reiz pat putekļainajās smiltīs nokrita pāris lāses gluži kā nelabā spļāviens no nesasniedzamiem augstumiem. Katrs rīts vēstīja negaisu, un Frents iztēlojās, kā smaržos lietus atvel­dzētā zeme, cik vēss kļūs gaiss, kā krēslas stundās parādīsies lidojošās skudras, taču katru vakaru mākoņi izklīda un lejup uz veidu 1 nežēlīgi raudzījās tikai augstprātīgi mirdzošas zvaigznes vai nokveldēts mēness. No rīta Frents sev teica: «Umilvana at­nāks šodien, bet varbūt atnāks pati Serafīna,» — taču vakaru viņš atkal sagaidīja vienatnē un mocījās, nekur nerazdams miera. Pat iezemieši kļuva savā starpā ķildīgi — sausums apdraudēja viņu sējumus. Gaiss šķita strāvojam elektrību, un nervi ikvienam bija ilgstošā sasprindzinājuma novārdzināti, saspringti kā stīgas, gai­dot negaisu, kas joprojām kavējās.

Pat Makhevins sāka arvien biežāk skatīties debesīs uz liela­jiem gubumākoņiem, kas dienā sapulcējās virs Madumbi. «Ja tu­vākajās dienās nekas nemainīsies, būs slikti,» viņš arvien no­teica.

Tā mēdz gaidīt zemestrīci, revolūciju, pastaro dienu. Baigi ir paredzēt neizbēgamo un nezināt, kad tas notiks. «Mums vajag tikai vienu lietusgāzi, un gaiss būs tīrs,» ik dienas atkārtoja misis Makhevina, un Frentam likās, ka viņš varētu to nosist. Sviedri straumītēm tecēja viņam pa muguru, pārkarsušās asinis iekvēli­nāja pārlieku satraukto iztēli, un viņš arvien sliktāk ēda un gu­lēja. Tirdzniecība gandrīz pamira, tagad vairs tikai retais spēja pieveikt stāvo kāpienu uz Madumbi, bet, kad veikaliņš bija tukšs, kļuva vēl grūtāk. Saule jau kopš rīta nokveldināja rievotā skārda jumtu, un telpā ne vien dienā, bet pat naktī valdīja neciešams karstums. Apmetni sasniedza valodas, ka no saules stariem, kas koncentrējušies tukšas pudeles fokusā, uzliesmojusi zāle un node­gušas vairākas būdas, ka pa vienu no Umgazi pietekām aizpel­dējis augšup kāds jauns krokodilēns un tas atrasts mazāk nekā jūdzes attālumā no Madumbi — tāds gadījums nekad agrāk ne­bija dzirdēts, ka arestēta kāda iezemiete, kas dzemdējusi mazuli ar sešiem pirkstiem un tūlīt to nogalinājusi, uzskatīdama, ka šis kroplais radījums aizkavē lietu.

Kur ir Umilvana? Kur Serafīna? «Pagaidīšu līdz svētdienai,» Frents sev teica, «un, ja līdz tam neviens no viņiem neatnāks, es pats došos ar ieganstu, ka gribu viņus nofotografēt.» Taču līdz svētdienai gaidīt viņam nevajadzēja, jo laiks piepeši mainījās.

Dienvidāfrikas stepe.

Visgrūtākā bija mēneša četrpadsmitā diena.

— Nu, trakākas dienas vēl nav bijis, — pie vakariņu galda noteica misis Makhevina.

— To tu saki jau ceturto dienu pēc kārtas, — piebilda viņas vīrs.

Visas durvis un logi bija līdz galam vajā. Debesis līdz pat ap­vārsnim sedza mākoņi, viss šķita kā pamiris, tikai tauriņi, kas lidoja iekšā no dārza, sitās pret lampas papīra ietvaru un stikloto attēlu pie sienas vai ari krita zupā, un putekšņi no to spārniņiem sajaucās ar tauku plēvi. Lampa apgaismoja vīteņaugus uz tera­ses un celiņu, bet tālāk valdīja visaptverošs klusums un smaga, tveicīga krēsla.

— Cstl Šķiet, ka pērkons? — iesaucās misis Makhevina.

— Tā tu saki katrās vakariņās, — atteica vīrs.

— Un tomēr tas ir pērkons, — viņa sacīja, pieliekusi galvu uz sāniem un atbīdīdama no auss noslīdējušu matu šķipsnu.

Jā, patiesi nodārdināja pērkons. Tagad to dzirdēja visi. Dobjš, ilgstošs pērkona grāviens.

— Tas ir kalnos, — teica Makhevins. — Nav labi, ja sākas tur. Ja patiesi būs negaiss, tas var aiziet garām… A, vai redzējāt zibeni? Jā, tas ir kalnos. Varu derēt, ka tur jau gāž kā ar spai­ņiem. Nevaru ciest negaisu bez lietus. Tas ir daudz bīstamāks. Zi­bens var iespert kokā.

Frentam dobji un strauji sitās sirds, gluži kā jauzdama kādu nelaimi, kas skar personiski viņu, nevis dabas apstākļus kopumā. Viņš izgāja dārzā un apstājās, vērodams zibens rotaļu tālumā: šķita, ka šautras zib ne biežāk kā iepriekšējās naktīs. Tad viņš atgriezās mājā un mēģināja lasīt, citu aiz citas aizdedzināja vai­rākas cigaretes un pameta tās neizsmēķētas, klīda kā mēnessēr­dzīgs pa dārzu, lūkodamies tumsā, beidzot iegāja savā istabā un neizģērbies atlaidās gultā. Viņa dūres bija cieši sažņaugtas, nagi iecirtušies delnās. Viņš neko nejuta, vienīgi savus sirdspukstus. Viņš nedzirdēja Makhevinu un iezemiešu balsis un zaudēja jeb­kādu laika izjūtu. Viņš izslēdza gaismu un gulēja, sviedros mirk­dams, kā cietumnieks, kas bez vainas ieslodzīts un notiesāts uz nezināmu laiku dzīvei cietumā, kam nebija restu un bultu.

Beidzot Frents piecēlās un piegāja pie loga. Atkal bija parā­dījies mēness. Gandrīz pilns tas mirdzēja augstu debesīs un izlēja gaismu pa visu apkaimi. Dienvidos virs meža drūzmējās lielas mākoņu grēdas, palaikam tām pārzibēja zibens strēle, kam sekoja klusināts pērkona rūciens. Šķita, ka nekustas ne lapiņa, taču drīz Frents sajuta, ka ceļas viegla vēsma un sadrebina attālo koku galotnes. Tad sašūpojās mimozas pie mājas, izstiepdamas zarus pretī mēnesim, un zālei pārskrēja trīsas, it kā to būtu noglāstījusi kāda neredzama roka. Vējš kļuva dzestrāks, mākoņi kāpa arvien augstāk, blīvēdamies cits pie cita, mēness ietinās caurspīdīgā pel­došās miglas tīmeklī, arvien stiprāk dunēja pērkons, arvien biežāk uzliesmoja zibens. Mēness it kā pielija ar zaļganu gaismu, un, padebešiem kļūstot arvien smagākiem, mežs kā kontrastēdams vēr­tās vieglāks un dzidrāks; biezie krūmāji un milzīgo koku stumbri bija skaidri saskatāmi — sausi, zaigojoši un draudīgi; augšējos zaros jau palēnām sāka šalkt un drebēt lapas. Satrauktās gaidas, kas bija pārņēmušas zemi un debesis, un visas apkārtnes — pat māju un to ēnu — iekļaušanās tuvojošā negaisa grandiozajā sim­fonijā radīja tik piesātinātu ainu, ka grūti bija ticēt tās patiesī­gumam.

Tagad pērkona grāvieni nemitīgi sekoja cits citam. Virs kal­niem nepārtraukti plaiksnījās rūsa, it kā pāri šai zemes daļai būtu pacēlies uguns aizsegs, kas nemitīgi plandās, neredzamu spēku vadīts. Ap māju sāka gaudot vējš, raudams no kokiem lapas un sīkos zarus, netālu sagāzās dēļu kaudze. Mēness gandrīz pa­zuda tumšo mākoņu ielenkumā. Zibens strēles un trijžuburi, tē­raudzili vai pelēksarkani, garāki un spožāki, nekā Frentam jebkad bija gadījies redzēt, cits ar citu mijoties, žilbinošiem uzplaiksnī­jumiem apgaismoja visu apkārtni. Pērkons dārdēja viņam gandrīz virs pašas galvas, negaisa mākoņu pulki virzījās arvien tuvāk kā atriebēju armija, māja nodrebēja, iedžinkstējās stikli. Frents pie­skārās kvēlojošai pierei; asinis pulsēja viņam deniņos, sirds ne­ganti dauzījās, pār seju un augumu lija sviedri; viņam likās, ka nupat, nupat plīsīs dzīslas. Pēkšņi viņš ieraudzīja baltu zirgu, kas nez kādi bija atrāvies no valga. Pavadu vilkdams, tas kā neprā­tīgs aulekšoja pa tuvējā pakalna nogāzi, krēpēm un astei plando­ties vējā. Tas izskatījās kā pašas uguns radīta būtne, kad, galvu atmetis, vairīdamies no negaidītiem šķēršļiem, auļoja uz virsotni. Tur tas uz brīdi apstājās, mainīgo zibens uzliesmojumu apgais­mots, drebēdams aiz šausmām un piepūles, un tad dižens un lielisks savā brīvajā skrējienā nozuda skatienam.