VILJAMS PLOUMERS: KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

— Vai tu reti nāc šurp? — pajautāja Frents, atbalstījies ar elkoņiem uz letes, jo negribēja, lai viņu sarunu kāds dzirdētu, kā arī tāpēc, ka piepeši sajuta kājās dīvainu gurdumu. Viņu pār­ņēma neparasts biklums, viņš jutās nedrošs un tik satraukts, ka sirds krūtīs sāka dobji dauzīties.

— Jā, — meitene atbildēja, vairīdamās viņa skatiena. — Es tālu dzīvoju.

— Kur?

— Tur, lejā… ielejā, — viņa teica, pastiepusi smalko roku un domīgi raudzīdamās ārā pa durvīm. Frents ievēroja, cik viņai gaišas delnas. — Pie upes.

— Tas nemaz nav tik tālu.

— Tātad tu tur esi bijis? — viņa jautāja. — Tu pazīsti to vietu?

— Nē, man tikai liekas, ka tas nav ļoti tālu.

— Kalns ir augsts un stāvs.

Frentam atmiņā pēkšņi uzzibēja divas rindas no dzejoļaj

«Vai ceļš arvienu tik kalnup ved?

Jā gan, un līdz pašai smailei.»

— Es nezinu tavu vārdu, — viņš teica.

Meitene uzmeta viņam ātru skatienu, un viņai izlauzās pārstei­guma izsauciens.

— Kas tad nu?

— Kāpēc tev jāzina mans vārds? — viņa satraukti jautāja, jo lembu ļaudīm cilvēka vārds ir visu burvestību pamatā.

— Tāpat vien pajautāju. Man gribas zināt, kā tevi sauc.

— Mani sauc Serafīna, — viņa teica ar kautru un vienlaikus koķetu izteiksmi.

— Kā?!

— Serafīna.

— No kurienes tev tāds vārds? Lembu tādu vārdu nav. Tevi taču nav kristījuši?

Meitene sāka sirsnīgi smieties, it kā jau doma vien, ka viņa varētu būt kristiete, viņai liktos pavisam aplama,.. Patiesību sa­kot, tā jau ari bija.

— Nē, — viņa teica. — Tā mani nosauca misionārs, kad es biju maziņa. Viņš uzšļakstīja man burvju ūdeni un teica, ka Kris­tus man dodot šo vārdu.

Šoreiz bija Frenta kārta pasmieties.

— Kristus to labi izdomāja, — viņš teica. — Bet tavā ģimenē taču nav kristiešu, vai ne?

— Nē. Es jau tev teicu, kā tas notika. Viņš atkal iesmējās.

— Bet manu vārdu tu gan laikam nezini?

— Zinu, — viņa iebilda un izrunāja: — Frents. Abi iesmējās. Tajā brīdī veikaliņā trokšņodami ienāca vairāki pircēji, un

Frentam vajadzēja tos apkalpot. Negaidot saņēmis dūšu, viņš

teica:

— Uz redzēšanos, staigā laimīga! Un, lūdzu, atnāc'atkal! Man patīk ar tevi parunāt.

Viņš neparko nebūtu uzdrīkstējies tik tieši izpaust savas jūtas angliski, taču lembu valodā tas bija kaut kā vienkāršāk. Turklāt viņš nekad agrāk nebija izjutis tādu satraukumu.

— Uz redzēšanos, — viņa smaidīdama atbildēja, — paliec lai­mīgs!

Viņa pagriezās pret durvīm, izskatīdamās pēc senlaicīgā frizē attēlotas jaunavas, kas māj atvadu sveicienu dzīvei. Bet Frents… Frentam trīcēja rokas un sirdi pildīja mutuļojošs prieks.

viss taču tūdaļ kļūs zināms. Un kā mēs varēsim viens ar otru tikties — vai paslepus mežā? Un vai man ir tiesības paņemt šo melno meiteni? Es taču nevaru pats savā priekšā izlikties, ka mīlu viņu? Man taču gribas tikai viņu iegūt, skūpstīt, apskaut, glās­tīt… Viņš neatrada atbildes uz saviem jautājumiem, bet jau tas, ka viņš tos sev uzdeva, bija visai zīmīgi. Viņa vientulība un sa­režģītais stāvoklis, kādā viņš bija nokļuvis, bija iemācījuši viņam to, pret ko tika vērsta visa viņa audzināšana, — iedziļināšanos sevī, pašanalīzi. Apstākļi lika Hamletam jautāt.

No visām mocībām, kādas liktenis izdomājis saviem bērniem, tikai nedaudzas var stāties līdzās miesas un gara grūtajiem pār­baudījumiem, kam pakļauts jauns, ar jutīgu dabu apveltīts cilvēks, kas spiests nomākt savas vēlmes, kas neļaujas afrikāņu zemes saldi kairajam vilinājumam, bet cenšas to apvārdot, palīgā pie­saukdams angļu privātskolas garu. Tur, kur vajadzētu droši rīko­ties, viņš kļuva neizlēmīgs, šaubījās, mocījās sirdsapziņas pārme­tumos, nemaz jau nerunājot par mīlētāju parastajām bailēm. Fren­tam nebija kur griezties pēc padoma, līdzās nebija neviena, kas pateiktu vārdus, ko viņam tik ļoti vajadzēja: «Nebīsties, ņem šo sievieti! Tevi gaida bauda un viņu tāpat. Un abi jūs kļūsiet maz­liet gudrāki un varbūt pat laimīgāki. Tu pret viņu būsi labs, jo tāds ir tavs raksturs. Un tev nedraud briesmas «pāriezemoties», tu neesi no tiem cilvēkiem, ar ko tas var notikt. Un, runājot par Makheviniem, vai tiešām tu domā, ka viņiem rūp tavas sirdslietas? Viņi pat nedomās iejaukties, kamēr vien tu viņiem pelni naudu. Esi vīrietis! Carpe diem/'» Un tā tālāk. Bet, tā kā Frentam nebija šāda padomdevēja, viņš turpināja mocīties šaubās.

Katru rītu viņš pamodās ar domu par Serafinu. Dienas ritēja cita aiz citas, bet Serafīna nerādījās. Pa to laiku Āfrika atklāja viņam visu savu diženumu un visu savu cietsirdību. Viens gada­laiks bez cīņas deva vietu nākamajam. Lūk, beigušies lieti, lūk, paērkšķa zaros parādījušies pumpuri, un tu jūti, nemaldīgi jūti, ka iestājies pavasaris — dvēseles nemiera laiks. Skurbas sulas ritēja koku stumbros, zālē un cilvēku sirdīs. Madurnbi mimozas ietinās kuplā pavasarīgas krāsas mākonī, kas, vieglai vēsmai uz­pūšot, līgojās uz dzidri zilā rīta debess fona. Kokos vija ligzdas melni spīdošie tukani ar sarkaniem knābjiem; strauji krizdami lejup un atkal paceldamies augšup starp zariem, viņi sauca cits citu maigām un aicinošām klaigām. Zem koraļļkoka zaigojošā pa­rādē pulcējās jāņtārpiņi; cekulainās badadzeguzes kanēļa krāsā iezīmēja neparastu rakstu rītausmas zaļganajā plīvurā; ilgajās pēcpusdienu tveices stundās bariņš gārņu, cienīgi un īdzīgi kā

k » I ver mirklil (tat.) senatori, soļoja pa zāļaino augstieni, rūpīgi meklēdami čūskas un nonāvēdami tās ar vienu knābja cirtienu; lietuslāses grabēdamas ritēja pa milzīgajām, sarkani dzīslotajām lapām; un skaidrajās, rāmajās, vēl īsajās dienās, kad tālumā skanēja kāda vientuļa balss un gaisā dvašoja degošu smaržīgo zāļu aromāts, visa šī vide — gan dzidrā gaisma, gan dziedāšana, gan smarža — sa­trauca nervus un radīja neizsakāmi smeldzīgu un tīksmu jutoņu.

Frents vairs nespēja brīvās stundas nosēdēt mājās; taču arī pastaigās pa apkārtni, kas tagad kļuva viņa paradums, viņš jopro­jām palika cietumnieks. Viscaur sasaistīts šaubu važām, garīga nespēka mocīts, viņš klīda pa brīnišķo pasauli, tik ļoti no tās no­robežots, it kā tiešām atrastos ieslēgts tērauda būrī uz riteņiem. Viņa satrauktais skatiens maldījās pa apkārtējo dabu,, taču mieru viņš tajā neatrada un iespējams, ka ļautos vēl dziļākām skumjām, ja nesekotu daži neparasti atgadījumi.

Jāatzīst, ka Frenta ierašanās Madurnbi izjauca dažus Makhe­vina paradumus. Agrāk, kad īpašnieks palika veikaliņā viens un sieva rosījās pa māju, bet tirgošanās ritēja gausi — piemēram, pēcpusdienā, karstā vai lietainā laikā — skotam labprāt patika ne­daudz izklaidēties ar mazāk izvēlīgajām meitenēm, kas nāca pie viņa iepirkties. Viņš tās ķircināja, kamēr to nogaidošā ķiķināšana pārgāja nevaldāmās smieklu lēkmēs, un, cenzdamies izzināt to no­skaņojumu, reizēm pat atļāvās iekniebt viņām krūtīs vai paplik­šķināt pa sēžamvietu. Drosmīgākās sāka šo tirgoņa vājību iz­mantot, lai dabūtu no viņa kādu dāvanu, neko nedodot pretī, un, rādīdamas uz vienu vai otru priekšmetu, brēca gluži kā Alkatības meitas 1 : «Dod, dod!» Ja Makhevins tiktāl aizmīrsa savus komer­ciālos principus, ka uzdāvināja tām kādas krelles vai sabojātas mutes harmonikas, tās tūlīt pat prasīja vēl kaut ko, apņēmušās izvilt no viņa visu, ko vien iespējams. Viņš atteicās, bet tās ne­gāja projām un, atbalstījušas elkoņus uz letes, diedelēja tik ilgi, kamēr viņš sāka bažīties, ka veikaliņā var ienākt sieva. Tad viņš pēkšņi iesvila negantā niknumā. Piesarcis un trīcēdams aiz dus­mām, viņš sāka dauzīt ar dūrēm pa leti, izkliegdams draudus un apvainojumus, bet, ja tas nelīdzēja, gluži vienkārši izgrūda sie­vietes pa durvīm. Divas no tām jo sevišķi bieži noveda viņu līdz baltkvēlei un pēc tam, smiedamās un spiegdamas, glābās bēg­šus; lielās, kailās krūtis līgojās, no acīm ritēja asaras. Tomēr Makhevinam tas apnika, un jau pirms Frenta ierašanās viņš bija gandrīz pārtraucis savas izpriecas. Kad veikaliņā sāka strādāt Frents, Makhevins cieši apņēmās uzvesties godam, vismaz palīga klātbūtnē: viņš gribēja, lai šis jaunais cilvēks jau no pirmās die- rias visu uzmanību veltītu darbam, nevis vazātos ar melnajām sievietēm. Tomēr tagad, pārliecinājies, ka Frents, Makhevina vār­diem runājot, ir «izturēts cilvēks», viņam atkal sagribējās atgriez­ties pie vecajiem ieradumiem, jo vairāk tāpēc, ka viņa sieva, šī vasarraibumainā spindzele, kurai gan raksturs, gan gatavotais ēdiens kļuva jo dienas jo neciešamāki, nekādi nevarēja bremzēt šīs viņa tieksmes.