VILJAMS PLOUMERS: KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

— Pateicos tev! — viņš atkārtoja ar mīlētāja lēnprātību un lepnumu un, gandrīz neapjauzdams, ko dara, apskāva meiteni un noskūpstīja to uz lūpām.

Viņa pārsteigumā iekliedzās un atlēca sāņus. Meitene nesa­prata, ko tas nozīmē, un izbijās. (Iezemieši savu mīlestību izpauž citādi nekā mēs.) Viņai izlauzās satraukti smiekli.

— Ko tu dari? — viņa jautāja.

— Nebaidies! — sacīja Frents, atkal pieiedams viņai klāt. — Es tev nedarīšu nekā jauna.

— Kā lai es zinu? — viņa noteica.

Un viņš būtu atbildējis: «Tāpēc ka es tevi mīlu!» (ko tik grūti bija izrunāt angliski un tik vienkārši lembu valodā) — ja tobrīd viņus neiztraucētu.

— Atnāc drīz atkal! — Frents steigšus izgrūda. — Es gribu tevi redzēt.

Viņš noliecās, lai saritinātu čūskas ādu. Kad viņš atkal iztais­nojās, meitenes veikaliņā vairs nebija.

Vakarā viņš piesita čūskas ādu savā istabā pie sienas. Čūska bija tik gara, ka aizņēma divas sienas. Vēlu vakarā pirms gais­mas izslēgšanas viņš, gultā gulēdams, raudzījās uz to. Tā karājās tur kā karogs, kā viņa neaprakstāmās laimes simbols, kā trofejas tas ir pūķis — viņa mocītājs, ko nogalinājusi Serafīna, kaplē- dama tēva kukurūzas lauku.

Nākamajā dienā misis Makhevina sacīja:

— Ak, mister Frent, tā čūska jūsu istabā… tā mani pār­biedēja līdz nāvei, kad es no rīta iegāju pie jums.

— Skaista, vai nav tiesa? Es ceru, ka jums nav iebildumu, ka es pakāru to savā istabā?

— Man jau iebildumu nav, tikai es pati gan nekad neliktu

kaut ko tādu virs savas gultas. Čūskas es neciešu vairāk par visu ' pasaulē — vienalga, dzīvas vai nedzīvas.

Tuvojās ziemsvētki, un Makhevini paziņoja Frentam, ka, viņu­prāt, tam derētu izklaidēties un viņi paņemšot to sev līdzi uz pil­sētu. Māju un veikaliņu uz trim dienām aizslēgšot, un apmetnes kalpotāju uzraudzībā nekas nenotikšot. Laulātie bija bezgala pār­steigti, kad Frents atteicās — ne tādēj, lai paliktu apsargāt viņu īpašumu, bet tāpēc, ka tuvējā pilsēta, ar kuru viņš caurbraucot jau bija iepazinies, ne ar ko viņu nesaistīja. Turklāt Frentam bija citi plāni. Viņš nejuta ne mazāko vēlēšanos iet uz sporta spēlēm vai dejām, kur liekuļotas labvēlības un banālas jautrības gaisotnē baltie iedzīvotāji reizi gadā centās uz brīdi aizmirst «baltā cil­vēka misiju». Makhevini nosprieda, ka Frents gluži vienkārši nav pie pilna prāta.

— Bet kur tad jūs te liksities? — viņi vaicāja.

— Es lieliski pavadīšu laiku, — Frents atbildēja.

Viņi juta, ka ar jaunekli kaut kas nav kārtībā.

— «Pāriezemojies» esat, vai? Kas jums noticis? — iesaucās Makhevins. — Ziniet, jums tiešām vajadzīga pārmaiņa.

Frents vienmēr bija labi paveicis savu darbu, un; tā kā viņš izturējās neatkarīgi, Makhevini viņu cienīja un pat drusku bai­dījās no viņa. Arī šoreiz viņi neielaidās ar jaunekli strīdā, tikai mazliet sačukstējās savā starpā. Un tā ziemsvētku priekšvakarā tīri nomazgātais fords sprauslādams izkustējās no vietas un no­zuda skatienam, atstādams aiz sevis smirdoņu un zilus dūmu mu­tuļus. Bet drīz vien izklīda arī tie. Makhevini bija projām, un Frents atviegloti uzelpoja. Cik patīkami uz brīdi aizmirst šīs ap­nikušās, spalgās balsis, šīs sejas — vienu īgnu un sarkanu, otru dzeiteni pelēku kā mīkla, sejas, ko viņš vairs nespēja uzlūkot bez aizkaitinājuma! Cik patīkami, ka radusies iespēja redzēt un dzir­dēt visu, kas notiek apkārti Atšķirībā no balto vairākuma Fren­tam nebija ne bises, ne stipra dzeramā. Viņš nejuta pēc tiem vaja­dzības. Pirmo reizi viņš pavadīs ziemsvētkus vienatnē. Nebūs ne dāvanu apmaiņas, ne pieēšanās, ne mākslotas jautrības, ne augst­prātīgu radinieku. Šoreiz viņa laiks pieder viņam pašam.

veikaliņu pēc jaunas paciņas. Telpās, kas svētku dēļ bija cieši aizdarītas un aizslēgtas, valdīja nepanesams karstums. Bija skaidrs rīts, ! un saule, nokveldējusi skārda jumtu, vērta iekštelpas līdzīgas krāsnij. Frents sameklēja cigaretes un, ārā iedams, ap­laida skatienu vietai, kur aizritēja viņa dienas. Viscaur nodrebē­jis, viņš aizslēdza aiz sevis durvis. Tīksminādamies par cigareti, par sauli, par ēnu, par iespēju neredzēt viņu sejas, nedzirdēt viņu balsis, Frents devās projām pa taku, kas veda uz mežu cauri no­laistam dārzam, kas savulaik bija iekopts pirmās apmetnes vietā. Tur joprojām varēja redzēt agrākos mājas pamatus, taču pats dārzs bija pārvērties par īstiem džungļiem. Spēcīgākās kultūras tomēr bija izdzīvojušas, un dažas no tām vēl aizvien pretojās meža ienācējiem, kas tiecās tās pārmākt. Savvaļas kadiķu un bar- belāju audzes pacēlās kā draudīga siena, kam cauri tikt nebija iespējams: iezemieši uzskatīja, ka tur mītot ļauni gari. Cūskābe- les, šie negantie koki, kam ik dzinums ir ērkšķis, ik auglis — kroplīgs sīpols, pilns sausu, indīgu putekšņu, stiepa savus zarus pāri sadrupušajām mūra atliekām. Nevaldāmi saaugušās mimozas spēcīgām saknēm šķēla zemi tur, kur reiz stiepās taciņa, un ar katru vasaru, ar katru mēnesi augstāk pret debesīm izslēja gludos stumbrus un pūkainās lapotnes. Kāda vientuļa, vēl šeit saglabā­jusies juka stiepa vienīgo atvasi, cieši nosētu baltiem zvaniņiem, kas šūpojās kalnu vējā, it kā būtu no papīra. Jujubas stīgas, ko šur un tur rotāja lipīgi, sarkani ziediņi, un pasifloras karājās vis­neiedomājamākās vietās — zālē vai augstu gaisā kadiķu pudurī, līdzās ovālai, robotai granadillai, no kuras to drīz vairs nevarēs atšķirt.

Izgājis cauri dārzam, Frents pa taciņu devās uz mežu. Ar grūtībām spraukdamies cauri jaunajām saaudzēm, šķirdams liā­nas, saraudams zirnekļu tīklus, kas bija tik biezi, ka varēja dzir­dēt, kā tie plīst, līdz potītēm stigdams trūdošajās lapās, ērkšķu saskrambāts, viņš nokļuva līdz izcirtumam, kur mēdza kavēties arī agrāk, savos skumju brīžos. Izcirtumam pa vidu tecēja pa­sekls. dzidrs strautiņš ar smilšotu dibenu; milzīgi koki slēpa to no karstās saules.

Seit, tāpat kā agrāk, Frents nometās pie zemes, atdodamies koku, ūdens un miera valstībai. Viņš gulēja uz muguras un, plak­stus pievēris, raudzījās koku galotnēs, vērodams krītošās lapas, ieklausīdamies putnu saucienos, ūdens burbuļošanā, kukaiņu dū­koņā. Viņa roka atdusējās uz caurspīdīgām, izkaltušām lapām, virs galvas epifītu orhidejas pleta savas iezaļganās rīkles pār vec­vecu satrupējušu resnu zaru, ko bija izvēlējušās sev par balstu, un laiku pa laikam vējš uzvēdīja tikko jaušamu, acij neredzamu jas­mīnu vai lauru smaržu. Dziļā paēnā ziedēja klīvijas, kas dzīvoja un mira klusībā, slēpdamās no skatieniem un padodamās savam liktenim. Nezin no kurienes uzradās kolibri putniņš, kas, medu meklēdams, laidelējās virs katra atplaukuša zieda, spārnus kā tauriņš plivinādams un zaigodams gluži kā dārgakmens, un zibe­nīgi iecirta ziedkausā aso, izliekto knābi. Dabā viss pakļauts ne­pieciešamības likumam — šis akmens guļ uz tā tur, tāpēc ka viņam tur jāguļ; kokveida papardes lapas atritina savas sprogas pie samtainā stumbra; jebkura dzimšana un bojāeja ir neizbē­gamas un ne no viena gribas neatkarīgas. Dabai piemīt savdabīga pretrunu harmonija, un varbūt tieši tā arī noveda Frentu pie lēmuma, kas jau sen būtu nobriedis, ja puisis nebūtu tik vien­tuļš. Frents gluži kā pamodās no ilga miega. Viņš sāks rīkoties, drosmīgi rīkoties. Metīs pie malas piesardzību, apdomību, šaubas, vilcināšanos, aizmirsīs Makhevinus, tirgošanos, savu nākotni, ne­bēdās par tenkām, sekām, labo slavu. Viņš salauzīs sava cietuma restes. Jau šodien pat viņš nokāps ielejā un paviesosies pie Sera- fīnas. Viņš spēlēs atklātu spēli, neko neslēps. Viņš jau pierādījis darbos, ka ir «baltais cilvēks», viņš būs drosmīgs un pierādīs to arī mīlestībā.