VILJAMS PLOUMERS: KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

VILJAMS PLOUMERS, ang(u rakstnieks

KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

1

Nelielajā fordā, kas kratīdamies ripoja pa žilbino­šas saules pielieto, izdangāto Lembulendas ceļu, sēdēja divi brau­cēji. Grūti būtu atrast vēl citus tik atšķirīgus cilvēkus: viens bija veikaliņa īpašnieks Makhevins, drūma izskata vīrs sarkanu seju, gadus trīsdesmit trīs vai trīsdesmit četrus vecs, izceļotājs no Sko­tijas, aprepējis un nocietinājies koloniju dzīvē; otrs — tikko skolu pabeidzis jauns anglis, vārdā Frents. Situācija bija visai neveikla. Viņi nezināja, ko runāt. Makhevins iedomājās, ka ceļabiedrs viņu nicina — gluži vienkārši tāpat, par to, ka viņš ir tāds, kāds ir. Bet Frents, vērodams šo saulē iedegušo, daudz pieredzējušo vīru un līdzās tam juzdamies nezinošs un nevarīgs, pielika visus spē­kus, lai izturētos nepiespiesti, un ar lielu interesi vēroja apkārtni. Ceļš vīdamies veda arvien augstāk starp zāli apaugušiem paugu­riem, kuru ieplakās vietvietām melnoja pirmatnīga meža saliņas. Kaila granīta klajumi mijās ar iesarkaniem uzartas zemes lauku­miem. Šur un tur nogāzēs slējās konusveida būdiņas. Un, kur vien skaties, visur iezemieši ar saviem noliesējušu govju un pinkainu kazu ganāmpulkiem. Pat paviršam novērotājam tūlīt bija redzams, ka šis gleznainais zemes stūrītis ir pārāk biezi apdzīvots un baltie, aizņemdami zemienes cukurniedru kultivēšanai, pamazām atspie­duši pamatiedzīvotājus uz piekalnēm, kur augsne liesa, ganības trūcīgas un apvidus pārlieku sadrumstalots, lai varētu sekmīgi no­darboties ar zemkopību.

Frents vēroja iezemiešus ar gluži saprotamu ziņkārību. Kādi gan tie ir, kad tos iepazīst tuvāk? Un ko varētu teikt par tiem Makhevinam?

Beidzot viņš sacīja:

— 2ēl gan, ka iedzimtajiem tik zems dzīves līmenis, vai nav tiesa? Starp viņiem dzīvodams, bagāts netiksi.

Makhevins paskatījās uz viņu ar drūmu neizpratni, kāda ne­reti vērojama mazizglītotu cilvēku sejās, kad tie sastopas ar jaunu, savam prātam grūti aptveramu un, visticamākais, plān­prātīgu domu.

— Melnie izdzimteņi, — viņš izmeta. — Ne velna no šiem bagāts netiksi, gan paši redzēsiet.

Un viņš strauji pārslēdza ātrumu. Mašīna sāka lēni braukt augšup stāvā piekalnē, un Frents, salēcies sēdeklī līdzās Makhe- vinam, izjuta atvieglojumu, ka motora rūkoņa aizpilda neveiklo klusumu.

Pēckara gadu jaunizcepto nabagu dēli, atvaļināti valsts ierēdņi un amatus zaudējuši koloniālo karu virsnieki, jaunekļi, kas aiz­laiduši vējā savus īpašumus, un citi neveiksminieki, kas nomaldī­jušies no izraudzītā ceļa, — visi tie devās šurp, pāri trejdeviņām zemēm, lai sāktu jaunu dzīvi. Diemžēl palaikam tā beidzās ar pašnāvību: ne jau katram pa spēkam izturēt tik krasu apstākļu maiņu vai mokošo vientulību varenās pirmatnības vidū. Šķietami saprātīgu cilvēku pamudināts, reklāmas savaldzināts un pirmat­klājēja romantikas aizrauts, arī Frents tieši no skolas sola bija devies šurp meklēt savu laimi.

Abu vīru attiecību lietišķais pamats neatviegloja Frenta un Makhevina pirmos pazīšanās brīžus. Frents pie viņa bija ieradies ne kā kompanjons, ne kā kalpotājs un ne arī kā viesis un neienesa viņam ne penija par apmācības laiku. Aizbildņu padome Londonā bija nosūtījusi Frentu pie Makhevina kā pie cilvēka, kas izteicis vēlēšanos apgādāt kādu jaunu angli ar bezmaksas uzturu un gultasvietu un divu trīs gadu laikā apmācīt viņu tirgoties ar lembu cilts nēģeriem, pretī neprasot nekā cita kā vienīgi šī jaunā cilvēka «pakalpojumus». Makhevina apķērību praktiskajā jomā nekādi ne­varēja noliegt, un iespēja iegūt saprātīgu un turklāt vēl bezalgas balto palīgu viņam šķita visai vilinoša. Frents bija labi audzināts cilvēks ar izkoptu pienākuma apziņu. Tā viņi abi iepazinās.

Frents bija jauns — tik jauns, ka tagad, drosmīgi braukdams pa nelīdzeno ceļu uz pašu Lembulendas vidieni, viņš nespēja at­vairīt domas par saviem skolasbiedriem un par to, kā tie viņu apskaustu, ja šobrīd redzētu šeit. Viņu urdīja nepacietība. Ar jau­nībai raksturīgo degsmi viņš, pašu cildenāko tieksmju vadīts, devās divkaujā ar likteni. Jaunības gados cilvēkam dažkārt šķiet daudz svarīgāk atrast pašam sevi nekā gūt pašapliecināšanos sa­dzīviskajā jomā, baudīt ērtības un labklājību. Mēs gribam izteikt sevi lidz galam, visā pilnibā apliecināt savu patieso «es». Tas ir sarežģīts process, un acīmredzot to nosaka gan mūsu attieksme pret darbu, ko gribam vai esam spiesti savā dzīvē darīt, gan arī tas, kā mūsu iedzimtais mantojums un audzināšana liek mums izturēties pret apkārtējo vidi, un it īpaši mūsu savstarpējās saites ar citiem cilvēkiem. Galarezultātā šis briedums, šī pārtapšana īstā cilvēkā (jo būtība slēpjas tieši tur) vairumam no mums nāk līdz ar jutu dzīves pieredzi. Tagad mēdz daudz spriedelēt par dzimumu problēmām; pilnīgi iespējams, ka to nozīmi dažkārt pārvērtē — ir taču cilvēki, kas šim jautājumam piešķir ļoti niecīgu lomu un to­mēr gūst panākumus kā sers Izaks Ņūtons, kam šāda problēma vispār neeksistēja. Taču Frents bija nācis no ģimenes, ko valdzi­nāja piedzīvojumi. Viņš bija ieradies Lembulendā, pilns veselīgu dzīves alku, un īsti neapzina jās, kādam liktenim dodas pretī.

2

Madurnbi tirdzniecības apmetne atradās pakalna virsotnē, ne­tālu no lielceļa vai drīzāk no lauku ceļa, un tajā ietilpa veikaliņš, piecdesmit soļu atstatu no tā dzīvojamais nams un vairākas šā tā sabūvētas saimniecības ēkas.

Bija redzams, ka mājas priekšā kādreiz mēģinājuši izveidot dārzu, taču no šī mēģinājuma nekas nebija sanācis — tur pa­stāvīgi klejoja'govis un vistas, un palaikam ielavījās arī pērtiķi. Aizmugurē vidēja asām zālēm apaugušas ganības un neliels me- žiņš.

Sīs ēkas, paša neglītuma iemiesojums, sasistas no priežu dē­ļiem un no ārpuses apšūtas rievota metāla loksnēm, nokrāsotas aizsargkrāsā, raudzījās lejup uz nolaidenajām nogāzēm, ko rotāja koku puduri, strautiņi un zālāji — kā labi izveidotā parkā. Taču toreiz, kad misters un misis Makhevini apmetās Madurnbi, par dabas skaistumu viņi domāja vismazāk.

Gaisma veikaliņā ieplūda caur diviem nelieliem lodziņiem un vaļējām durvīm, un tam, kas ienāca tajā no spilgtās saules pie­lietā āra, pirmajā brīdī bija grūti kaut ko saskatīt. Veikaliņš bija ta pieblīvēts precēm, ka atgādināja alu, kur glabājas salaupītas vērtības. Atsities ar galvu pret nez no kurienes nokārušos vēršu ķēdi vai vējlukturi, apmeklētājs pacēla acis un_ konstatēja, ka griestus gandrīz no vienas vietas sedz katliņu un groziņu pitenes, smalkas, krāsainas dzijas šķeteres, milzu saišķi visdažādāko krāsu un lielumu lakatiņu, kreklu un bikšu saiņi juku jukām ar krūštu­riem, pannām, mākslīgo neaizmirstuļu vainadziņiem, cirvīšiem, nažiem, krellēm un arklu lemešiem. Plaukti bija stāvgrūdām pie­dzīti daždažādām precēm, kuru radīšanai četros kontinentos dū­moja un dunēja simtiem fabriku. Lēti apģērbi, spilgti audumi, ne­izturīgi dzelzs un porcelāna izstrādājumi, visnederīgākās patentē­tās zāles, visbezgaumīgākie rotaslietu atdarinājumi, viszemākās šķiras miltu izstrādājumi, bībeles, adatas, pīpes, plastmasas ap­kaklītes, ēdiena bļodiņas, matu pomādes, burtnīcas, cepumi un mež­ģīņu aizkariņi — veseli kalni visdaždažādāka veida preču.

Vairākus plauktus aizņēma nevajadzīgi krāmi, kas saglabāju­šies no karagadiem, — pelēkas kokvilnas zeķes, kas Čikāgā adītas amerikāņu brīvprātīgajiem, kuri tomēr nebija tikuši līdz armijai, aizsargkrāsas vējjakas, tinumi, kaskas un citas ilgi krājušās pre­ces, neglītas un bezveidīgas, taču savam nolūkam atbilstošas, ma­šīnu radītas un mašīnās nogādātas uz karalauka skatuves, lai atbalstītu šo vispasaules slaktiņu; viss. kas saražots par daudz, kontrakta, nevis vajadzības pēc, un visbeidzot atradis ceļu uz šejieni, lai izvilinātu peļņu no tās patikas, ko šīs lietas ar savu neparastību sagādāja nēģeriem. Izskatījās, ka gluži vai visa pa­saule apņēmusies izvilināt sev peļņu šai vientulīgajā Lembulendas pakalnā.