VILJAMS PLOUMERS - KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

miglaini priekšstati par balto cilvēku prestižu, un tas lika viņam izturēties piesardzīgi. Viņš uzskatīja, ka, {audams sev pilnu vaļu, var kaitēt Makhevina stāvoklim, bet Makhevins, mācīdams Fren- tam tirdzniecības darījumus, protams, centās iepotēt viņam, ka iezemieši stingri jātur grožos. Par godu Makhevinarn jāpiebilst, ka viņš prasīja, lai ar iezemiešiem tirgotos pēc iespējas godīgi, kaut gan uz to viņu drīzāk mudināja izdevīgums nekā citi prin­cipi. Un Frentam jau tas nemaz nebija jāsaka — viņa godīgums neradīja ne mazākās šaubas. Tiesa, jauneklis bija mazliet pedan­tisks, taču tas bija viegli saprotams. Zināma deva šīs īpašības viņam piemita no dabas, taču galvenais bija tas, ka jau kopš bērnudienām Frentam bija iegalvots, ka viņam jākļūst par īstu angļu džentlmeni, jāievēro visi spēles noteikumi un tā tālāk un tā joprojām, un līdz šim brīdim viņam nebija radies iemesls šos principus apšaubīt. Piepeši nokļuvis pilnīgi jaunos apstākļos, tālu no tuviem cilvēkiem un ierastās vides, kur viņš uztvēra šos prin­cipus kā pašus par sevi saprotamus, nonācis ciešā saskarē ar misteru un misis Makheviniein, Frents nebūt nemetās apšaubīt šos principus, bet vēl stingrāk sāka ticēt to nemaldīgumam. Taču palikt vienatnē un uzskatīt par nemaldīgu pašam sevi ir visai bīstama spēle, sevišķi tad, ja cilvēks pēc dabas ir godīgs un ne­ielaižas darījumos ar sirdsapziņu. Itin drīz Frents pasāka uzklau­sīt mistera un misis Makhevinu domas klusēdams, kas bija krietni izteiksmīgāk par rāmi smaidot pasacīto, viņu sarunās bieži ne­pieciešamo frāzi: «Baidos, ka neesmu ar jums gluži vienisprātis.»

— Viņš vienmēr uzskata, ka viņam taisnība, — Makhevins izteicās sievai, — bet tas nav svarīgi. Daudz svarīgāk ir tas, ka tie melnie purni viņu mīl. šajā mēnesī mēs esam ieņēmuši vairāk nekā iepriekšējā. Iespējams, ka tur ir arī viņa nopelni. Visā vi­sumā viņš dara, ko liek, un, kad labāk iemācīsies valodu, var domāt, ka kļūs labs pārdevējs.

Lernbu valodu apgūt nav pārāk grūti, un var pat pabrīnīties, cik labi iespējams saprasties, kad apgūts neliels vārdu krājums un daži sarunvalodas izteicieni. Lembu valoda Frentam sagā­dāja patiku: tā "bija viena no tām bantu valodām, kam jāprot atrast īsto toni, lai tā kļūtu izsmalcināta un skanīga. Frenta pa­nākumi valodas apguvē, protams, atvieglināja viņa darbu un da­rīja to patīkamāku, taču tiem bija arī citas sekas: tādējādi viņš satuvinājās ar lembu ļaudīm un uzzināja, cik naidīga viņu attiek­sme pret baltajiem. Viņš secināja, ka būtībā balto prestiža palie­kas saglabāt palīdz bailes, nevis cieņa vai mīlestība, — bailes no balto naudas, no viņu tehniskajām spējām, no viņu nevaldāmās un visbiežāk prieku nezinošās enerģijas. Bet, tā kā Frentam pašam naudas bija maz un viņš nevarēja lepoties ar tehniskām spējām

un no dabas bija apveltīts ar mundrumu un dzīvesprieku, viņš secināja, ka nav «gluži balts». Frenta atklājums aizskāra viņa paš­lepnumu un lika pieņemt lēmumu — pret iezemiešiem izturēties ar tādu laipnību, ar tādu pašcieņu, kāda vien savienojama ar viņa savdabīgo stāvokli (valdošā šķira aiz letes!). Viņš it kā gribēja parādīt, ka ir vēl baltie, kam cilvēcība nav tukšs vārds. Tagad Frents skatījās no augšas uz Makhevinu un citiem nedaudzajiem baltajiem, ar ko iznāca sastapties, un līdz ar to nolēma sevi vie­ninieka kamerai, ko apjoza augsto principu stiprie režģi.

Viņš sev neslēpa, ka lembu ļaudis nebūt nav augstāko tikumu iemiesotāji. Jau tas apstāklis, ka pircēju lomā viņiem bija tiesības izrīkot pārdevējus, kas it kā skaitījās augstāki par viņiem, dažu labu pavedināja kļūt uzmācīgam, rupjam un pat • nekaunīgam; daļēji tieši tāpēc darbā ar viņiem vajadzēja daudz pacietības. Kad iezemieši pārliecinājās, ka Frents ir iecietīgs un dzīvesprie­cīgs, jauneklis viņu vidū iemantoja labu slavu. Viņi bija raduši kārtot darījumus ar Makhevinu, ko uzskatīja par cietsirdīgu, kaut arī taisnīgu, un, kad pārliecinājās, ka Frents ir taisnīgs, kaut ari nav cietsirdīgs, un turklāt vēl jauns un ārēji pievilcīgs, viņi, pro- tams, sāka daudz biežāk apmeklēt Madurnbi.

Sākumā Frentu pārsteidza iezemiešu milzīgā neuzticība un pie­sardzība. Viņi nekad neienāca veikalā ar tām priecīgajām gai­dām, ko labs pārdevējs noteikti cer ieraudzīt pircēju sejās. Gluži otrādi, izskatījās, it kā viņi nāktu šurp ar visnelāgākajiem pare­dzējumiem. Parādījās pie veikala kāda mežonīga izskata vecene ar zvērādu svārku vietā, viscaur noziedusies taukiem un ar okeru, apkārusies amuletiem (kaklā zivs pūslis vai antilopes rags, mati sasukāti uz augšu un atspraudīti ar kaula rotājumiem, pie jostas tabakmaks), nesdama līdzi divas vai trīs mārciņas, ko nolēmusi izdot līdz pēdējam penijam, taču, pabāzusi galvu durvīs, aplaida visapkārt acis ar dziļu vilšanos un nicinājumu sejā, it kā būtu te nokļuvusi nejauši, pret pašas gribu. Pamīņājusies pie sliekšņa, viņa izdzēra tasi tējas no kubla, kas stāvēja pie durvirn, pēc tam, apsēdusies paēnā, svinīgi un nesteidzīgi iebāza nāsīs milzīgu šņaucienu tabakas, un viņas sejas izteiksme vēstīja: «Nu, lūk, es te atnācu, un nospļauties man uz jums visiem. Ne velti tik daudz gadu esmu nodzīvojusi pasaulē. Pieredze man iemācījusi sagaidīt visļaunāko no jebkuriem apstākļiem un jebkura cilvēka, sevišķi jau no baltā. Ja arī es nolaidīšos tik zemu, ka nopirkšu kaut ko no jums, tad katrā ziņā kārtīgi apskatīšu visu, kas jums te ir, un izvēlēšos tieši to, ko gribu, vai arī nepirkšu neko. Neiedomājieties, - ka varēsit tīt mani ap pirkstu, tur nekas nesanāks. Es katrā ziņā rīkošos, izejot no apsvēruma, ka jūs tikpat centīsities mani ap- šmaukt, ka visas jūsu preces ir draņķīgas, ka jūs pats esat veikls

blēdis un domājat, ka jums laimējies atrast muļķi.» Un, kad bei­dzot viņa tomēr visžēlīgi ienāca veikaliņā, tad uzvedās tur tieši tā.

Bet ne jau tikai vecenes izturējās piesardzīgi. Gandrīz visi pir­cēji izrādīja tādas pašas dziļas un neslēptas neuzticības pazīmes un nāca veikaliņā ar tādu izteiksmi, it kā visapkārt tiem uzglū­nētu lamatas. Pat bērni, kas savā nevainībā atkārtoja vecāku pē­dējos norādījumus un rūpīgi pārskaitīja izdoto atlikumu no se­šiem pensiem, neslēpti pauda, ka tiem pieteikts turēt acis vaļā. Un tur nebija vainojams Makhevins, bet tā slava, ko Lembulendas baltie pavēlnieki bija pamanījušies izpelnīties pēdējo desmit gadu laikā.

Šīs ne visai tīkamās attiecības starp abām rasēm bija viens no Frenta pirmajiem un ilgstošākajiem iespaidiem, taču sākumā viņu vēl vairāk pārsteidza un mulsināja tiešā saskare ar lembu ļaudīm. Tāds daudzums puskailu vīriešu un sieviešu ar gludu ādu silti brūnā tonī, baltiem zobiem, lielākoties gracioziem augu­miem, lepnu stāju un nepiespiestu izturēšanos nevarēja atstāt cilvēku gluži vienaldzīgu, it īpaši tad, ja viņš ir jauns un viegli ietekmējams, turklāt vēl nav radis pie šādām ainām.

— Par viņu smaku nebēdājiet, — teica Makhevins. — Drīz pieradīsiet.

Smaku? Baltie allaž mēdza sacīt, ka no tumšādainajiem nākot nelāga smaka. Taču šeit, Madurnbi, kaut gan laiks bija karsts un gandrīz bez vēja un nelielais veikaliņš arvien iezemiešu pār­pilns, to smaka Frentam nemaz nelikās pretīga, varbūt vienīgi neierasta; tā reibināja Frentu kā pašas dzīves aromāts, nesdama sevī neiepazītu prieku satraucošo priekšnojautu. Brīvē un svaigā gaisā dzīvojošu ļaužu veselīgā miesas smarža varēja likties ne­patīkama tikai cilvēkam ar slimiem nerviem. Puskailie vai pavi­sam kailie lembu ķermeņi bija allaž atklāti saules, gaisa un ūdens iedarbībai, turklāt šie cilvēki bija tādi paši veģetārieši kā to govis un aitas. Tiesa, dažas vecenes mēdza ziest sev virsū vairākas kār­tas okera un tauku, lai mīkstinātu ādu, taču to atsvēra viņu da­biskums; viņas bieži uzjautrināja Frentu ar saviem paradumiem un runas veidu. Madurnbi daudz nepatīkamāka bija cita smaka — jauktie izgarojumi no slikti rafinētā cukura un smites, kas Osa- kas un Mančestras katliņiem piešķīra maldinoši blīvu izskatu.