VILJAMS PLOUMERS - KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

Durvis veikaliņa dibensienā veda uz divām citām telpām. Viena, lielākā, kalpoja par prāvāko preču noliktavu — šeit stāvēja maisi ar sāli, cukuru, graudiem, dzelzs izstrādājumi, saldumu un ziepju kastes; turpat gulēja arī tabakas lapu ķīpas, kas nebija īsākas par divām pēdām; palaikam tās aprasināja ar ūdeni, lai nezustu lapu aromāts. Te pastāvēja paraža dot katram pieauguša­jam pircējam kā piedevu pāriti šādu lapu, bet katram bērnam — riekšavu lētu ledeņu, kuru indīgi sārtā un zaļā krāsa līdz ar aici­nošo aromātu solīja drīzu bojāeju stiprajiem, baltajiem zobiem. Otru — mazāko istabu izmantoja par kantora telpu; tajā atradās galds, krēsls, seifs un dokumentu grēdas. Logs, pa kuru ieskatijas pēcpusdienas saule, nebija atverams, un pret rūti allaž sitās mu­šas un sirseņi, cits par citu vairāk paguruši. Kaktā, uz nenomak­sātu rēķinu kaudzes, parasti zvilnēja blusu sakosts suns, un tint­nīcā, kas stundām kalta saulē, arvien izžuva tinte, un, ja vaja­dzēja izdarīt kādu ierakstu, bija jāizmanto zīmulis.

Taču tas viss veidoja tikai fonu. Priekšējā telpā pie letes pa­rasti drūzmējās visdažādākā vecuma un abu dzimumu lembu cilts pārstāvji. Valdīja neaprakstāms troksnis. Visi runāja vienlaikus — dažs strīdējās, dažs smējās, dažs tenkoja, dažs kaulējās, un tur­pat no neticami čerkstīga gramofona visam pāri skanēja Karūzo un Klāras Batas balsis. Palaikam kāda veca, gandrīz akla un gandrīz kaila nēģeriete, kuras savulaik piķamelnos matus bija pārmācis sirmums un nokarenās, izkaltušās krūtis varēja aizbāzt viņai aiz jostas, pirmoreiz mūžā izdzirdusi gramofonu, pielieca galvu uz sāniem un bez mitas neticīgi skandēja: «Abatitu! Inkosi vami!» — un, sizdama sev pa kalsnajām gūžām, prašņāja, kas tur dziedot, — vai tikai nebūšot pats nelabais?

Vienīgo brīvo telpas kaktu aizņēma stāvspogulis, kura priekšā bariņš visai apaļīgu meiteņu, sajūsmināti spiegdamas, allaž salī­dzināja savus daiļumus. Visvairāk viņām gribējās ieraudzīt spo­gulī pašām savas sēžamvietas, daļēji aiz tīrās ziņkārības, daļēji, lai pievērstu klātesošo vīriešu uzmanību. Pieaugušajiem pa vidu allaž grozījās vairāki bērni, kas, sažņauguši dūrītē savus trīs pensus, pacietīgi gaidīja, kad beidzot pienāks viņu kārta. Dažs atnesa apmaiņai olas vai augļus, turēdams tos uz galvas kaus- veida grozā, sievietes reizēm ieradās ar padusēs iežmiegtām vistām, bet puišeļi palaikam atvilka šurp milzīgas, košsarkanas lilijas ar visām lapām un saknēm.

Par maz būtu teikt, ka Frentam te viss likās neparasts. Viņa priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule. Viņš bija piepeši ieniris eksotikas jūrā; te viņam vajadzēja strādāt un visu apgūt un ap­tveri, Tā dēvētās piemērošanās spējas būtībā ir uztveres svaigums, interese par jauno un gatavība mācīties; un Frents, kas jau kopš bērnudiēnām bija radis paveikt uzdoto, iesākumā ļoti labprāt izpildīja Makhevina norādījumus, neatkāpdamies no tiem ne soli. Makhevins viņam nepatika un bija skaidrs, ka nekad arī neiepa- tiksies, taču tikpat skaidrs bija arī tas, ka Makhevins prot savu tfarbu, un Frents taču bija atbraucis šurp — vismaz teorētiski —, lietišķu apsvērumu mudināts. Tāpēc viņš cēlās agri, gāja gulēt vēlu un, nekad nezaudēdams dūšu un pacietību, strādāja ar cen­tību un izdomu tik daudz stundu pēc kārtas, ka to neatbalstītu neviena arodbiedrība. Viņš cīnījās ar nepazīstamās valodas grū­tībām, veica rēķinus kantora grāmatās, sekoja, lai viņu neapkrāpj, cenzdamies arī netīši neapkrāpt nevienu citu, jo bija audzināts godīguma garā un strādāja augu dienu bez liekas steigas un arī bez atpūtas, ne mirkli nešaubīdamies par to, ko uzskatīja par savu pienākumu. Un Makhevins, pārliecinājies, ka sastapis godīgu, saprātīgu un uzticamu cilvēku, atzinās sievai, ka iecerētā plāna sekmes pārspējušas visas viņa cerības. Iespējams, ka viņš drīzumā pat varēs atstāt veikalu pilnīgi Frenta ziņā un pats nodoties tirdznieciskiem darījumiem, kas saistīti ar izbraukumiem. Arī misis Makhevina bija apmierināta, jo tagad viņai retāk vaja­dzēja stāties aiz letes un viņa vairāk laika varēja pavadīt mājās. Kaut gan dievs zina, ka veikaliņā bija vieglāka dzīve.

Frenta atbraukšanas dienā tēju pasniedza uz terases, jo misis Makhevinaj ļoti gribējās apskatīties, kāds īsti ir jaunais palīgs, taču turpmāk viņam tēju nesa uz veikaliņu. Mājā viņš ēda, gulēja un pavadīja daļu brīvā laika svētdienās. Mājā bija pavisam četras istabas. Frenta deviņas reiz septiņas pēdas plašā istaba bija mokoši smacīga, tā nekad netika pienācīgi uzkopta, un gaiss tajā nepatīkami dvakoja. Viesistaba, kas tāpat jau nevarēja lepoties ar plašumu, bija tā pieblīvēta mēbelēm, ka tajā pat vienam grūti nācās apgrozīties, taču te vajadzēja ēst un atpūsties trijiem. Mājā turklāt nebija ne gaiteņu, ne priekštelpas, un viesistaba

vienlaikus kalpoja arī šiem nolūkiem. Tāpēc linoleja raksts vie-

\

tām bija pavisam nodilis un pie ārdurvīm uz drēbju pakaramā karājās vesela gūzma mēteļu, lietusmēteļu un cepuru, kas vēdīja šķērmu, sastāvējušu sviedru, gumijas un pelējuma smaku. Istabas vidū stāvēja liels galds ar zaļpelēku, bārkstainu vilnas galdautu un uz tā petrolejas lampa ar sārtu rievota papīra ietvaru. Bufete bija piekrauta lētiem nieciņiem, bet pie sienām karājās nodzel­tējušas kāzu fotogrāfijas bambusa ietvaros, noputējuši bambusa vēdekļi, pulkstenis ar dzeguzīti, un uz plauktiņiem stāvēja ap­zeltītas vāzes ar kaķpēdiņām, kas bija daļēji sabirzušas no ilgās stāvēšanas. Gandrīz neiespējami bija piekļūt nelielajam grāmatu skapim, virs kura lepojās gleznas «Grēksūdze» reprodukcija, kas atainoja sievieti 1907. gada vakartērpā, nometušos ceļos smokingā tērpta vīrieša priekšā; abus apgaismoja spilgti sarkanas un šķie­tami karstas liesmas no kamīna dibenplānā. Skapī līdzās citam grāmatām atradās vairāki Marijas Korelli 1 romāni, brošūra par liellopu slimībām un misis Makhevinas meitenes gadu albums ar vārsmiņām un ne visai izsmalcinātiem zīmējumiem, ar kuriem viņas draudzenes jautrā vai komplimentārā formā parādījušas godu albuma īpašniecei. Ja tas būtu kaut mazliet banālāks, tas varētu sagādāt zināmu izklaidēšanos, taču šī gadsimta otrā gadu desmita koloniju jauno iemītnieču banalitātes nespēja izraisīt pat īslaicīgu interesi. Tiesa, jāpiebilst, ka viens no īpašnieces

1 Angļu rakstniece (1855—1924), daudzu sentimentālu aristokrātiskas dzī­ves romānu autore.

draugiem tur bija ierakstījis šādas asprātīgas un īstenībai visai atbilstošas rindas:

Lilijas baltās ar saldsīvu dvašu Nepārspēj sīvumā tās tevi pašu.

— Ak jums patīk lasīt? — kādreiz, sarunā iesilis, apvaicājās Makhevins. — Man tam neatliek laika.

— Gan patīk, gan ne, — atbildēja Frents, kas, pūlēdamies aizpildīt robus savā izglītībā, turēja guļamistabā «Brāļu Kara- mazovu» sējumu. — Viss atkarīgs no tā, kāda grāmata.

No šīs lepnākās istabas galda gandrīz nekad nenozuda klusā daba ar tējkannu un vairākām netīrām tasītēm, ap kurām dancoja mušu mākonis, — misis Makhevina reizes septiņas dienā dzēra ļoti stipru tēju, un ar šo ieradumu lielā mērā varēja izskaidrot viņas sejas krāsu. Toties visu dienu un gandrīz visu vakaru div­viru durvis uz terasi stāvēja līdz galam vaļā, pavērdamas skatie­nam lielisku ainavu. Tā kā mimozu birztalu ieskautā tirdzniecības apmetne atradās kalna virsotnē, skats bija krāšņs: katrā ieplakā urdzēja strauts vai tumsnēja mežiņš, bet katrā piekalnē zem katra koku pudura slēpās konusveida būdiņas ar nelieliem zemes lauciņiem un sakņu dārziem. Visur redzēja ganāmpulkus, bet tālumā cita aiz citas pacēlās zilganu kalnu grēdas. No pirmā skatiena šī, tāpat kā daudzas citas Āfrikas ainavas, likās idillis­kās vienkāršības un reizē diženuma iemiesojums, taču laika gaitā tos, kas tur dzīvoja, pārņēma skumjas un nemiers, un tas, kas sākumā bija licies dižens, vēlāk šķita bez dzīvības, bet tas, kas bija iedvesis mieru, ieguva tādu kā drūmas nolemtības pieskaņu. Itin kā miers un klusums slēptu sevī ļaunus spēkus — kā ne­gaisa mākoņi, kas pēcpusdienā nereti sabiezēja virs apvāršņa. Itin kā šajos saules pielietajos pakalnos valdītu ļaunais gars, kas uzkrājis sevī aizvainojumu pret visu pasauli.