VILJAMS PLOUMERS - KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

Frents bija satriekts līdz dvēseles dziļumiem, kad Makhevins pirmo reizi viņa klātbūtnē sāka bez ceremonijām spaidīt kādu resnu nēģeru meiteni. Nevar teikt, ka jauneklis no dabas būtu pārmērīgi kautrīgs, taču viņš nebija radis pie šādiem skatiem, tur­klāt vēl atklājums, ka Makhevinam vārdi ne ikreiz saskan ar darbiem, šķita daļēji attaisnojam arī viņa, Frenta, nolūkus. Bez tam viņam ienāca prātā, ka Makhevins var aizskart Serafīnas kautrību; doma par to, ka asinīm pieplūdušās, mazliet izvelbtās tirgoņa acis, meitenes dabiskās grācijas savaldzinātas, varētu pie­peši apstāties pie viņas, izraisīja Frentā negantu protesta uz­bangojumu. Taču Frents nebilda ne vārda. Kad Makhevina meiča bija aizgājusi, tirgonis piegāja pie Frenta un pavaicāja:

— Neņemiet ļaunā, Frent, ka es jums to jautāju, bet vai tad jums laiku pa laikam nav vajadzīga sieviete?

Frentā šis jautājums izraisīja pavisam negaidītu reakciju.

— Ir vajadzīga, — viņš mierīgi atteica, — bet ne jau melnā.

Un viņš ļāva vaļu veselai straumei iezemietēm veltītu apvaino­jumu. Teica, ka drīzāk turētu rokās krupi nekā pieskartos melnai sievietei; teica, ka tās esot netīras, ar nejauku smaku un neesot labākas par dzīvniekiem; teica, ka baltie un melnie, pēc viņa do­mām, dzīvojot pilnīgi pretējos polos un nekādā ziņā nedrīkstot sajaukties; teica, ka baltajiem jāpieprasot, lai melnie tos cienītu, bet tas esot iespējams tikai tad, ja tie izturēšoties pret melnajiem kā pret zemākiem, nesalīdzināmi zemākiem radījumiem. Viņš bija gluži nobālis no versmīgā naida, ar kādu teica savu apsūdzības runu.

Makhevins bija mēms aiz pārsteiguma. Viņš nesaprata, vai uzskatīt to par izlēcienu pret sevi vai arī pieļaut, ka Frents gluži vienkārši nojūdzies.

— Nu gan jūs mani pārsteidzāt, — viņš dzēlīgi izmeta. — Man vienmēr izskatījies, ka jūs tos melnos purnus tieši pārlieku mīļo­jat un apejaties ar viņiem tā, it kā šie no tiesas būtu cilvēki.

— Reizēm es viņus ne acīs nevaru redzēt, — jau daudz mierī­gāk atbildēja Frents, nepavisam tā nedomādams un patiesībā pat īsti neapjauzdains, ko runā. Pēc tam viņš aizgriezās, un starp­gadījums ar to beidzās. Makhevins tikai izteicās sievai, ka Frents laikam kļuvis tāds kā nemierīgāks un viņam deretu apstākļu maiņa vai atpūta.

— Būs vien viņam jāpacenšas līdz ziemsvētkiem, — apvainotā čukstā atsaucās misis Makhevina — mājai bija plānas sienas. — Tad mēs uz pāris dienām aizbrauksim un paņemsim viņu līdzi. Bet, ja gribi zināt manas domas, viņš gluži vienkārši ir drūms un nepatīkams cilvēks.

— Neaizmirsti, ka ieņēmumi pēdējā mēnesī atkal palielināju­šies, — iebilda Makhevins.

— Tāpēc jau es negribu viņu tagad nekur atlaist, — sieva atbildēja.

Bija brīnišķa mēness nakts, rāma kā aizsaule, un 'Frents savā šaurajā istabiņā tirdīja sevi, kāda velna pēc gan to visu saru­nājis — viņš taču nebūt tā nedomā —, kāda velna pēc gan tā zaudējis savaldīšanos. Viņš juta, ka nonācis līdz galējai robežai, ka nespēj vairs ilgāk paciest šo neiedomājamo dzīvi, ka vajadzēs braukt projām. Galva viņam dunēja, viņš nevarēja iemigt un ne­mierīgi mētājās savā gultā. Pēkšņi kaut kur kokā spalgi iebrēcās lemurs. Tā klaigas piepildīja tuksnesīgo gaisu un smago Āfrikas klusumu. Slēpdamies starp mēness gaismas pielietajiem zariem, tramīgais, pūkainais, lielacainais zvēriņš izgrūda brēcienu aiz brēciena, gluži kā vēstīdams neizmērojamas, neaprakstāmas, pār­dabiskas šausmas. Frents piecēlās no gultas un atvilka aizkaru; viņa priekšā pavērās pasaule, balta kā Pjēro miltiem nokaisītā seja, mēma un bezjūtīga pasaule. Drebuļu un gandrīz neprāta pārņemts, Frents nolaida aizkaru.

Nākamajā dienā atnāca Serafīna.

7

Viņa stāvēja, turēdama uz galvas vieglu aizsaini, pārsietu ar virvi, kas savīta no zālēm. Rokas viņai bija brīvi nolaistas gar sāniem, un, kad meitene pagrieza galvu, šai kustībā jautās vien­laikus pašcieņa un pazemība, maigums un sīksta izturība.

Tās sejā pretmeti kā vienots vesels saistās: lr skaistums tajā skumjš un skumjas skaistas.

Pirms balto ierašanās lembu ļaudis dzīvoja saskaņā ar stingri noteiktiem, uz visiem laikiem apstiprinātiem likumiem, kas tomēr netraucēja tiem atrast apkārtceļus savu kaislību apmierināšanai. Sie likumi balstījās uz vispārzināmo patiesību, ka dzīves veltes tiek jo augstāk vērtētas, ja tās grūtāk sasniedzamas.

Tajos laikos visi lembu viri bija karotāji un pār viņiem vai* dīja ar neierobežotu varu apveltīts, nesaprātīgs despots, kas uz­skatīja, ka miesīgo baudu pārliecīga pieejamība var kaitēt viņa kareivju tikumam un varenībai. Viņš ierobežoja savus padotos ar neskaitāmiem aizliegumiem, nepiejāva agras laulības, bet lau­lību pārkāpējus pavēlēja sviest bezdibenī no divām dažādām klintīm. Runājot par meitenēm un sievietēm, to dzīve bija stingri reglamentēta, un katram tās periodam pastāvēja savi bargi likumi. Vēlākā nākotnē, kad dzimumattiecību ētika, kam pretī baltie va­rēja likt tikai katūna apakšbikses un A. un M. psalmus 1 , kļuva mazāk stingra, cilts tikumiskie balsti ātri sašķobījās. Taču art pašlaik lembu dzīvē valdīja zināma kārtība un pieklājība. Līdz pat šai dienai bija sastopamas «vecā kaluma» ģimenes, kas iedzimtī­bas vai audzināšanas rezultātā izvēlējās dzīvot saskaņā ar senču ieražām un ticējumiem. Tāda bija arī Serafīnas ģimene. Viņas senatnīgā dižciltība un šodienas pieticīgais liktenis bija iemieso­jušies meitenes vaibstos, tie bija viņas mundruma un spēka pa­mats.

Viņi bija veikaliņā divi vien.

— Sveicinu tevi, Serafīna!

— Sveicinu tevi, mans baltais draugs!

Frentam satraukumā aizžņaudzās elpa. Sirds viņam tā sitās, ka šķita, krūtīs tai nepietiks vietas, un, kad viņš sāka runāt, pats tik tikko pazina savu balsi.

— Kāpēc tu tik ilgi nenāci? — viņš jautāja.

— Kā lai es zinu? — viņa atteica. — Varbūt baidījos.

Viņai bija iemesli baidīties — no tenkām, no ģimenes, 110 sevis

pašas, no Frenta, no sekām. Nesteidzīgu kustību viņa noņēma no galvas aizsaini un nolaida to uz grīdas, nesaliekdama ceļgalus. Tad viņa atraisīja virvi un sāka atlocīt lakatu.

— Čūskas āda! — iesaucās Frents.

Tā bija milzīga čūskas āda, un, kamēr Frents to atritināja, tā stipri sprakstēja. Serafīna uzkāpa ar kāju tai uz astes gala, lai Frentam būtu ērtāk. Čūska — tas bija pitons — garumā izrādījās ne mazāka par sešpadsmit pēdām, un tās platums sasniedza divas pēdas. Vidū, itin kā šķēpa izplēsti, melnēja divi caurumi. Ieze­mieši tādas lietas pārdeva reti.

— Cik tu par to gribi? — jautāja Frents ar maigumu balsi, kas nepavisam neiederējās tirdznieciskos darījumos.

— Es to nepārdodu, — atbildēja Serafina, neskatīdamās uz viņu. — Es to dāvinu.

— Dāvini? Man?

— Tev.

— Es tev pateicos no visas sirds, — viņš sacīja. Lembu va­lodā viens un tas pats vārds nozīmē gan «pateikties», gan «cil­dināt».

Viņi brīdi klusēja, tad Frents jautāja:

— No kurienes tā nāk? Kas viņu nosita?

— Es kaplēju zemi kukurūzas laukā pie upes, un čūska mani traucēja. Un man vēl līdzi bija divi bērni. Tāpēc ari es to nositu.

— Ar ko?

— Ar kapli.

Kad Frents attapās no pārsteiguma, viņš, sajūsmā starodams, teica:

— Bet par velti es to neņemšu. Man par to tev j-ādod nauda.

— Es negribu naudu, — viņa sacīja un paraudzījās Frentā apbēdinātu, gandrīz dusmīgu skatienu.