VILJAMS PLOUMERS - KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

Seit, piekalnē, gadalaiku maiņa bija mazāk jūtama nekā Lembu- lendas kalnu apvidū, un dzīve Madurnbi ritēja sen noteiktā un nemainīgā gaitā, piesātināta līdz pēdējai iespējai.^ Darbs sākās pussešos vai sešos no rīta; nogurums bieži notrulināja domas, un gurdās acis lāgā nepaspēja pievērsties pulkstenim vai kalendāra lapai, kad tās jau atkal aizdarīja miegs. Reizēm Frentam zuda jebkāda secīgu notikumu izjūta, reizēm viņam šķita, ka laiks gan­drīz vai iet atpakaj. Reizēm viņš piepeši ar pārsteigumu apjauta, cik daudz nedēļu vai mēnešu aizskrējis kopš tā vai cita nenozī­mīga notikuma. Taču viņš nesūdzējās, darbs viņu saistīja un var­būt ne tik daudz pats darbs, cik iespēja ar tā palīdzību iepazīt dažādas cilvēka dabas šķautnes.

Veikaliņā bija arī tādas preces, ko Frents nespēja pārdot bez smaida. Dažkārt pie viņa ienāca kāds no jaunajiem lembu pui­šiem un klusinātā balsi noprasīja:

Un tomēr veikaliņā starp visām citām precēm bija viena, ko misis Makhevina nevēlējās ne pirkt, ne pārdot. Si apvidus vīriešu kārtas personām bija paraža nēsāt īpašu šauru gurnu apsēju, kas pīts no savvaļas banānu lapām. Madurnbi šo tualetes piederumu visdažādākajos veidos un lielumos darināja un par vairumtirdz­niecības cenām Makhevinam pārdeva kāds vecs iezemiešu klaido­nis. Viņš ieradās tirgotavā, kad tur nebija neviena pircēja, — pusdienlaika tveicē, tūlīt pēc veikaliņa slēgšanas, agrā rītausmā vai mēness lēktā. Ja viņš sastapa Makhevinu vienu, darījums tika nokārtots ātri. Ja gadījās pirmo sastapt misis Makhevinu, viņš parasti novicināja savu «delikāto preču» saini viņai gar pašu degunu, ar brīvo roku pamādams sveicienu, un izplūda pār­spīlētās, gandrīz vai ironiskās laipnībās un pēc tam sāka skaļi lielīt savu preci. Tas misis Makhevinu satracināja vairāk par visu, un iezemietis to lieliski zināja. Viņa ikreiz skarbi pavēlēja viņam gaidīt viru.

Bet, ja viņam gadījās sastapt Frentu, viņš vienmēr ar patiesu laipnību atkārtoja: «Sa ubona, umtwana ka Ķwini 1Victolil» — kas nozīmēja: «Sveicinu tevi, karalienes Viktorijas dēls!» Vēlāk šis sveiciens saīsinājās līdz «karalienes Viktorijas dēlam» un beidzot palika tikai «dēls». Pirmo reizi saticis Frentu, viņš teica; «A, es redzu, jūs esat īsts anglis no aizjūras!» — un, tā kā Anglija viņam saistījās pirmām kārtām ar karalienes Viktorijas vārdu, šis glaimojošais tituls bija viegli saprotams. Frents viņam parasti iedāvāja vairākas lielas tabakas lapas, un vecais ikreiz par atbildi sacīja, ka būri esot «slikti», daļēji izteikdams savas patiesās do­mas, daļēji, lai netieši paglaimotu Frentam, bet, tā kā Frentam ar holandiešiem nebija nekādu darīšanu, večuka glaimi lāgā nesnie­dza mērķi.

— Kā jūs varat pieļaut, ka šis melnais, netīrais cūka sauc jūs par dēlu? — iesaucās Makhevins, reiz izdzirdis viņu sarunu.

— Kāpēc gan ne? Viņš taču ir tik vecs, ka varētu būt pat mans vectēvs, — iebilda Frents.

Sāds viedoklis Frentam likās tik nenormāls, ka viņam pa­spruka īss, netīkams smējiens.

— Dodu jums padomu — nejaujiet šiem melnajiem purniem runāt rupjības.

— Bet viņš nemaz nerunā rupjības, — atbildēja Frents. — Viņš tikai grib izrādīt savu labvēlību.

Makhevins kaut ko aizkaitināts norūca, un saruna ar to bei­dzās. Varēja tikai pabrīnīties, cik šis tirgonis pilns aizspriedumu. Kad bija runa par iezemiešiem, viņš allaž mīlēja izteikt, vispāri­nājumus, kas nebūt neatbilda īstenībai, piemēram, ka tie esot izcili nepateicīgi (it kā tiem būtu par ko pateikties!). Likās, šo cilvēku pārņēmusi uzmācīga doma, ka ikviens tumšādainais gatavs uz visu, lai tikai gūtu virsroku pār balto. Un, ja kādreiz iezemietis laipni uzrunāja viņu angļu valodā, Makhevins tā aizsvilās dus­mās, ka pilnīgi zaudēja savaldīšanos, šādā rīcībā saskatīdams ne­kaunīgu mājienu par rasu vienlīdzības iespēju.

Makhevini brīnījās par Frenta panākumiem, taču, kaut gan viņi priecājās par iezemiešu labvēlību pret jaunekli, jo tā sekmēja tirgošanos, viņus mazliet ērcināja tas» ka svešinieks, turklāt vēl rooinek\ pieveicis viņus pašu spēlē. Kas notiek Frenta dvēselē, viņi oezināja un negribēja zināt. Viņi nezināja un negribēja zināt, ka, par spīti darbam un nogurumam, jaunekli lāgiem māc mokoša vientulības apziņa, dzeļošas alkas izbaudīt dzīvesprieku. Frenta jaunība, vietējais klimats un satraucošais apkārtējās dabas diže­nums saasināja šīs alkas, bet apmierināt tās neļāva nepārvarami apstākļi — vismaz Frentam pašam tā likās, Ieguvis iezemiešu labvēlību, viņš to vērtēja pārāk augstu, lai pakļautu riskam, tur­klāt sirds dziļumos, par spīti Makheviniern, bet varbūt tieši patei-

' Izkropļots «red neck» (angl.) — «sarkanais kakls», iesauka, ko holandieši devuši angļiem.

coties viņiem, Frents joprojām nebija atbrīvojies no tā titāniskā rēga, ko sauc par «baltā cilvēka prestižu». Tādas, lūk, bija sekas kādreizējā klases vecākā amatam angļu privātskolā.

5

Agri vai vēlu Frenta uzmanībai bija neizbēgami jāpievēršas vienam no visa lielā pūļa, ar ko nedēļas gaitā nācās sastapties. Reiz gurdā pēcpusdienas stundā, kad viņš dīki stāvēja aiz letes un telpā atradās vēl tikai divas sievietes un bērns, veikaliņā maz­liet nedroši ienāca jauna iezemiete un apstājās pie durvīm, ne­uzdrīkstēdamās sākt runāt. Frents lāgā nevarēja viņu saredzēt, jo viņa stāvēja pret gaismu; viņš apvaicājās, ko pircēja vēloties, un viņa nopirka kādu sīkumu.

— Vai tu mani atceries? — pēkšņi meitene klusi pavaicāja, nopietni raudzīdamās viņā.

Frents jutās pārsteigts. Viņš neatcerējās, ka būtu meiteni ag­rāk redzējis, taču, negribēdams viņu apvainot, mazliet zobgalīgi teica:

— Ja es kaut reizi kādu esmu redzējis, es viņu nekad neaiz­mirstu.

— Ak tā? — viņa izsaucās un skanīgi iesmējās.

Viņu pārsteidza Frenta atjautīgā atbilde — kā visiem lembu ļaudīm, viņai piemita humora izjūta — un uzjautrināja viņa «baltā» izruna; turklāt viņa priecājās, ka jauneklis tik brīvi sa­runājas ar viņu. Taču tūdaļ pat meitene sakautrējās un nolaida acis tai nesalīdzināmajā jaunas sievietes burvībā, kādu iemanto tikai tās, kam kautrība ir dabiski piemītoša īpašība, nevis koķetē­rijas viltība. Viņas sejai pārslīdēja skumju ēna, jo viņa tūlīt sa­prata, ka Frents neatceras, un kurai meitenei gan patīk, ka jauns cilvēks viņu aizmirst? Pagājusi dažus soļus, viņa apstājās iepretī atvērtajām durvīm, un izkliedētā gaisma, ko atstaroja saules pie­lietā kalna galotne, ieskāva viņu no galvas līdz kājām. Meitenes mati, galvvidū savīti apaļā mezglā, bija iekrāsoti ar sarkano okeru un sasprausti ar garu, smalki izgrebtu kaula matadatu; meitenei bija ļoti maz rotaslietu — tikai kaklarota no sīkām un plakanām gaišzilām krellītēm un dažas šauras rokassprādzes no sudraba un vara stieplītēm. Viņas augumu ieskāva tumšsarkanas drānas gabals, kas stingri apņēma vingrās, jaunavīgās krūtis un bija nostiprināts zem padusēm; taisnās, klasiskās līnijās audums krita lejup gandrīz līdz pēdām, bet sānos mazliet pavērās, atseg­dams liganos gurnus. Kopš bērnudienām radusi uz galvas nēsāt smagumus, meitene turēja augumu ļoti taisni, viņa bija smuidra, un sievišķīgās grācijas apziņa piešķīra katrai viņas kustībai ne- mākslotības burvību, ko prasmīgi izcēla sievišķības māksla. Par savu dižciltīgo ārieni viņa, iespējams, varēja pateikties kādiem tāliem arābu senčiem, jo viņas vaibsti, kaut gan neapšaubāmi nēģeriski, tomēr nelikās gluži tipiski. Viņai bija ērgļa deguns, gan ar paplatām nāsīm, neparasti gaiša āda un nenoliedzami smalka vaigu un pieres līnija. Mutes izliekums liecināja par maigu dabu, acis dzirkstīja, bet rēta uz vaiga tikai izcēla viņas skaistumu.