VILJAMS PLOUMERS: KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

— Es ne mirkli vairs nevaru palikt mājā! — skaļi iesaucās Frents un, paķēris kabatas lukturīti, izsteidzās dārzā.

Pūta stiprs, spirgts vējš, taču zemē nenokrita neviena lietus- lāse. «Laikam Makhevinam bija taisnība … negaiss, šķiet, pagājis garām ..Viņš pats nesaprata, kāpēc paņēmis lukturīti, ja vis­apkārt nemitīgi kā plašs, liesmojošs tīkls plandās zibens šautras.

— Tas esat jūs, Frent?

Tas bija Makhevins, kas uzsauca viņam no mājas.

— Jā. Nevaru aizmigt. Drusku pastaigāšos. Seit ir daudz svai­gāks gaiss.

— Pastaigāsities! Tādā laikā! Neejiet tālu! Tas ir bīstami. Un ja vēl sāksies lietus …

— Viss būs labi, paldies! Ar labu nakti!

Viņš gāja tālāk un, pašam nemanot, bija nokļuvis uz taciņas, pa kuru gāja ziemsvētkos. Viņu biedēja nakts, iespēja nomaldīties, negaiss. Viņš nebija domājis aiziet tālu no mājas, un, kad apstā­jās un pamanīja, cik tālu aizgājis, viņam kļuva gandrīz vienlīdz baigi doties kā atpakaļ, tā uz priekšu, un viņš devās tālāk. Frents nolēma, ka viņam katrā ziņā jātiek līdz pupu kokam un iegalvoja sev, ka tas ir pavisam tuvu. Tagad vējš pūta no muguras, un tā dzestrā elpa deva jauneklim spēkus. Dārdoņa nerimās… Šķita, ka negaiss ielencis viņu lokā. Frents ātri soļoja uz priekšu, ik pa brīdim klupdams, jo taciņa bija šaura un vietām nelīdzena. Vai­rākas reizes viņš pamanīja ugunis, taču nesastapa nevienas dzī­vas dvēseles. Bet tur, Madurnbi, droši vien Makhevins jau sācis raizēties par viņu.

Frents vēl nepaguva aiziet līdz nogāzei, kad tieši virs galvas viņam nodārdēja skaļš grāviens un šaltīm sāka gāzt lietus. Frents bija aizgājis pārāk tālu no mājas, lai grieztos atpakaļ, un viņš turpināja ceļu ar neskaidru cerību, ka atradīs patvērumu Serafī­nas būdā. Nokļuvis gandrīz līdz nokalnei, viņš saprata, ka ļau­nākais vēl priekšā. Zibens apspīdēja biezo, pelēko aizsegu viņā ielejas pusē, un līdz Frentam nonāca vienmuļš, apdullinošs lietus­gāzes troksnis. Jo tuvāk Frents pienāca nokalnei, jo skaļāka kļuva dārdoņa, un viņš nodomāja: «Acīmredzot ūdens upē ir krietni augstāks nekā pagājušajā reizē.» Beidzot viņš sāka iet lejup, taču lēnāk nekā būtu gribējis, jo lietus tagad gāza straumēm un taciņa kļuva arvien slidenāka. Frentu pārņēma šausmas. Viņš juta, ka nekad nenokļūs līdz ielejai, ka negaiss viņu pieveiks, ka nav vairs ko sapņot par atgriešanos.

Tagad bija skaidrs, ko nozīmē šī dārdoņa. Upe bija izgājusi no krastiem. Un piepeši viņš iedomājās — vai krāls izturēs? Diezin vai… Frents metās skriešus — kaut taču drīzāk sasniegtu pupu koku! Viņš bija izmircis līdz pēdējai vīlei, kājas nemitīgi slīdēja. Divas reizes viņš nomaldījās no ceļa un atkal atrada taciņu un beidzot, sagaidījis jaunu zibens uzliesmojumu, lai paskatītos ap­kārt, atklāja, ka stāv tikai pāris soļu no koka. Un tajā pašā brīdī, tieši tāpat kā toreiz, viņš ieraudzīja, ka pretī pa nogāzi kāpj kāds cilvēks. Tikai šoreiz tas nenāca, bet skrēja. Un šoreiz tas nebija Umilvana. Un šoreiz Frents izbijās.

Cilvēks pamanīja Frentu tikai tad, kad gandrīz uzskrēja viņam virsū; arī viņu izbiedēja negaidītā sastapšanās.

— Aul — izsaucās pazīstama balss. — Umtwana ka Ķwinll

Karalienes dēlsl Ko tu te dari? Kurp tu ej? Dēlsl Mans dēls! Vai redzēji? Paskaties! Paskaties!

Pa slidenajiem akmeņiem viņš pievilka Frentu pie pašas lau­kumiņa malas.

Garš zibens uzliesmojums apspīdēja visu ieleju ar trīsuļojošu, bāli violetu mirdzumu, līdzīgu žilbinošai loka lampas gaismai, un Frents acumirklī visu saprata.

Nebija vairs ne divkāršā upes loka, ne zālēm apjumto būdu, ne sīko lauciņu. To vietā šalca milzu ūdens mutulis, nesdams koku stumbrus, kas virpuļoja un slējās ārā no straumes gluži kā dzīvas būtnes.

— Serafīna! — iekliedzās Frents. — Vai tu pazīsti Serafīnu?

Viņš krampjaini pieķērās no bailēm un aukstuma drebošajam

večukam, kas šobrīd viņam likās vienīgā reālā būtne, kas palikusi virs zemes.

— Serafīna! — atkārtoja Frents. — Vai tu viņu pazīsti? Vai viņa ir atgriezusies? Vai viņa bija mājās?

— Viņa jau divas nedēļas bija mājās, umtivana, — teica ve­cais, joprojām drebēdams kā apses lapa. — Lopi noslīkuši! — viņš izsaucās izmisušā balsī. — Mājas, cilvēki .— visi noslīkuši!

— Noslīkuši?! — iekliedzās Frents, ar lukturīti apgaismodams večuka seju. — Kā? Kāpēc noslīkuši?

— Odens nāca kā siena, mans dēls, — teica vecais, un viņam pār vaigiem ritošās lietus lāses lukturīša staros izskatījās kā asa­ras. Viņu kratīja drebuļi, vecās skrandas bija pielipušas pie ķer­meņa.

— Umilvana, — teica Frents. — Vai Umilvana bija viņas brālis?

— Umilvana? — pārjautāja vecais. — Nē, Umilvana nebija viņas brālis. Viņai vajadzēja iziet par sievu pie Umilvanas.

Uzliesmoja zibens, un viņš ieraudzīja Frenta seju.

— Viss beidzies! — izsaucās vecais, izstiepis uz priekšu melno, kaulaino roku, it kā sargādamies no nezināmām briesmām. Lembu valodā viens un tas pats vārds apzīmē «beidzies» un «pagalam». — Kas tev noticis? Vai tevi ķēris nelabais gars?

Jā, viss bija beidzies, viss pagalam. Pērkona grāvieni nemi­tējās, bet pārplūdušās upes dārdoņa šķita arvien skaļāka, un lie­tus kapāja Frentu kā ar ledainu tērauda pletni. Gluži kā būtu pienākuši liktenīgie ūdens plūdi. Gluži kā būtu pienācis pasaules gals.

Kaut kas urdīja Frentu pamest veco vīru, drāzties lejā no kalna un, ienirstot šai trakojošaja ūdenī, aizmirst visu, kas bijis, taču cits, varenāks spēks lika viņam griezties atpakaļ uz Ma­durnbi, uz veikaliņu, pie Makheviniem, pie sava darba, sava dzīves ceļa meklējumiem, pie neattīstītās filmiņas un pie pitona ādas, kas karājās pie sienas kā karogs.

— Man jāiet atpakaļ, — Frents teica vecajam vīram un uz mirkli cieši saņēma viņa plecu. Tad viņš devās Madurnbi vir­zienā, apgaismodams taciņu ar lukturīti. Večuks nokliedza viņam pakaļ, lai uzmanoties, taču lietus šaltis noslāpēja viņa vārdus. Frents klupdams pagāja dažus soļus, tad viņam izlauzās dru­džainas raudas, un viņš metās skriešus. -

8- 737 105

3

Frenta raksturs un audzināšana gan palīdzēja, gan traucēja viņam tuvināties iezemiešiem. Būdams laipns pēc dabas, viņš iz­turējās pret tiem ar labsirdīgu vēlību, un tas šiem cilvēkiem likās neparasti. Ak šie baltie, ko gan no viņiem var gaidīt? Pietiek paskatīties, kā viņi izturas cits pret citu. Frentam raksturīgā at­saucība un sirsnība tūdaļ piesaistīja iezemiešus, kuri neparasti ātri iepazīst cilvēkus, taču vienlaikus viņi jauneklī ievēroja zināmu atturību. Tās iemesls nebija vēlēšanās pasvītrot savu pārākumu, drīzāk gan pārliecīgs apzinīgums. Frenta galvā virmoja visai

4

Pat daudzapdzīvotās pilsētās, pat tajās aprindās, kur dienas aizrit dīkā svētdienība, kur mēneši tiek izšķiesti sīkumos, laiks nešķiet tāds ienaidnieks un zaglis kā Madurnbi līdzīgās vietās.

6

Un nu sākās arī viņa mokas. Sapņos un nomodā viņam visur sekoja tumšādainās meitenes tēls, vilinošs, taču bezgala tāls. Un, jo vairāk viņš pēc tās ilgojās, jo skaidrāk saprata, cik neiespē­jama ir tuvināšanās ar viņu. Frents gandrīz neko nezināja par Se- rafīnu pašu un pilnīgi neko par viņas vietu apkārtējā sabiedrībā. Viņš slikti prata meitenes valodu. Viņš tik cītīgi bija mācījies, kā iegūt no iezemiešiem peļņu, ka tikpat kā nebija radusies izdevība iepazīt viņu dzīvi, paražas un domas. Pieņemsim, viņš prātoja, iekšēju pretrunu tirdīts, pieņemsim, ka es gribētu padarīt viņu par savu mīļāko. Vispirms, vai tas ir iespējams? Esmu pārliecināts, ka viņa kaut kādā mērā atsaucas uz manām jūtām, bet kādā mērā? Ko viņa gaida no manis? Kā uz to skatītos viņas ģimene? Un kā to visu iekārtot?… Kā lai es satiekos ar viņu? Un vēl šis Makhe­vins… Acīmredzot viņa panākumi tirdzniecībā daļēji izskaidro­jami ar to, ka viņš nav no tiem baltajiem, kas pinas ar iezemie­tēm. Kļūdams par Serafīnas mīļāko, es varbūt paputināšu viņa tirdzniecību, nemaz nerunājot par to, ka pazudināšu pats sevi. Ud