VILJAMS PLOUMERS - KARALIENES VIKTORIJAS DĒLS

Tāds bija Frenta lēmums, taču izrādījās, ka īstenot to nav tik vienkārši. Frents izgāja no mājas drīz pēc pusdienlaika, pa­ņēmis līdzi fotoaparātu un nūju gadījumam, ja ceļā sastaptu čūs­kas. Viņš gāja ātri, piemirsis tveici, tomēr tā drīz atgādināja par sevi. Sākumā viņa ceļš veda pa pauguraino plakankalni, kas maz atšķīrās no Madumbi apkaimes. Taču apmēram pēc stundas Frents nonāca pie kraujas nogāzes («Kalns ir augsts un stāvs,» bija tei­kusi Serafīna.) un sāka iet lejup pa taciņu, kas vijās starp akme­ņiem un paērkšķu puduriem. Sī taciņa izveda viņu nelielā lau­kumiņā, un Frenta priekšā piepeši atklājās nepārredzama ainava: tieši zem viņa stiepās Umgazi upes ieleja, kur dzīvoja Serafīna. Viņš apsēdās pupu koka ēnā atpūsties un patīksmināties par skaisto skatu.

Kāds nāca pa taciņu augšup. Tas bija iezemiešu jauneklis. Tipisks lembu: gandrīz kails, ja neskaita zvērādas gurnu apsēju un kreļļu rotājumus, stalts, vingrs un spēcīgs. Viņš gāja platiem soļiem, jautri dziedādams, viņa augums spīdēja no sviedriem un eļļas, katrā kustībā jautās iekšēja pašcieņa. Vienā rokā viņš tu­rēja nelielu vairogu, nūju un bozi, otrā — milzīgu, melnu lietus­sargu, zem kura slēpās no saules. Kad jauneklis ieraudzīja Frentu, viņa sejā atspoguļojās pārsteigums, taču viņš sveicināja angli ar plašu, draudzīgu žestu. Frents bija redzējis viņu jau agrāk un sirsnīgi atsaucās sveicienam.

— Ko tu te dari? — jauneklis vaicāja. — Vai tev ir svētki?

— Jā, — atbildēja Frents. — Man ir svētki.

— Kāpēc tu neesi uz zirga?

— Man nav zirga.

— Bet baltie nestaigā kājām.

— Man patīk staigāt kājām.

Iezemietis likās pārsteigts.

— Vai tas ir fotoaparāts? — viņš jautāja.

— Jā.

— Vai tu nofotografēsi mani?

— Labi. Ej nostājies, lūk, turi Tikai aizver lietussargu!

— Vai aizvērt lietussargu?

Stāvēdams zem pupu koka, kam zemi visapkārt klāja pavēru­šās pākstis ar nelielām, melni sarkanām pupām, Frents nofotogra­fēja iezemieti; tas smaidīja, un āda tam laistījās saulē.

— Vai tu mani pazīsti? — noprasīja jauneklis,

— Jā, — atteica Frents.

— Vai tu Serafīnu pazīsti?

Frents nodrebēja.

— Jā, — vfņš teica, nespēdams noslēpt pārsteigumu.

— Viņa ir mana māsa.

— Kā? Vai tu esi Serafīnas brālis?

— Jā.

— Skat, kā!

— Tu patīc Serafīnai, — teica viņas brālis.

«Bet vai viņš ir tās brālis?» Frentam uzzibēja doma. Ieze­mieši šādus jēdzienus lieto diezgan brīvi. Varbūt tas ir sāncensis, kas grib dabūt viņu pie malas? Frents atmeta šo pieļāvumu, jo jauneklis izturējās ļoti draudzīgi. «Tu patīc Serafīnai,» viņš bija teicis. Bet lembu valodā «patikt» un «mīlēt» apzīmē ar vienu vārdu. Varbūt viņš gribēja teikt: «Serafīna tevi mīl.»

— Man patīk Serafīna, — Frents sacīja.

— Tas ir slikti, — teica jauneklis. — Slikti, ja baltam vīrie­tim patik melna meitene.

Viņa balsī nebija ne nosodījuma, ne draudu, viņš nemēģināja paust nekādus augsti morālus uzskatus. Sacīdams šo, pēc viņa domām, vispārzināmo patiesību, jauneklis smaidīja.

— Kāpēc?

— Kā lai es zinu? Bet tā tas ir.

Frents gribēja pavaicāt: «Vai tu dusmotos, ja tava māsa ap­precētu balto?» — bet viņš taču nedomāja meiteni precēt, un jau­tāt: «Vai tu dusmotos, ja tava māsa gulētu ar balto?» — šķita pārāk rupji. Tāpēc viņš atbildēja:

— Visi mēs esam cilvēki.

— Jā, visi esam cilvēki, tikai dažādi.

— Man patīk lembu cilvēki.

— Es zinu. Bet tu dzīvo Lembulendā, un tev tuvumā nav balto, ko mīlēt.

To patiesi bija grūti apstrīdēt.

— Bet Makhevins un viņa sieva?

Serafīnas brālis (ja tas tiešām bija brālis) iesmējās.

— Nu, tos jau neviens nemīl, — viņš teica.

— Kā tevi sauc?

— Mani? Umilvana.

— Un kur tu dzīvo?

— Tur, lejā, — sacīja Umilvana, norādīdams uz ieleju.

Turpat zem viņu kājām, divkārt mezdama varenu loku, izlo­cījās platā, akmeņainā Umgazi upes gultne, kam tikai pašā vidū dzirkstīja šaura straumīte. Un uz neliela pakalna vienā no krasta ielokiem bija redzamas vairākas zāļu būdas, kas atgādināja kupo­lus, lopu aploks no paērkšķiem un vēl kādiem dzelkšņotiem krū­miem un kukurūzas, sorgo un batātu lauki. Tur atradās Serafī­nas māja. Šķita, ka tas ir pats mierpilnākais stūrītis visā pasaulē.

— Vai tu pavadīsi mani līdz turienei? — vaicāja Frents.

— Pavadīt tevi? Ko tu tur darīsi?

— Gribu redzēt tavu māju. Gribu redzēt Serafinu.

— Serafīnas tur nav.

— Nav? Kur tad viņa ir?

— Viņa kopā ar māti un tēvu uz dažām dienām aizgāja uz kalniem, lai apciemotu mūsu radiniekus. Mājās palika tikai vecene ar bērniem.

— Ak tā? — pārjautāja Frents un apklusa. — Ļoti žēl, — viņš pēc brīža piebilda. — Es gribēju satikt Serafinu.

Un piepeši viss apkārtējais atvirzījās kaut kur tālumā. Dabas ainava šķita kā no sapņu pasaules. Serafīna (vai tas patiesi bija viņas vārds?) likās tikai iedomu tēls, bet viņas radinieki gluži ne­reālas būtnes. Un pat draudzīgi smaidošais Umilvana pēkšņi šķita svešs un nepieejams.

— Jā, man ļoti žēl, — apdzisušā balsī atkārtoja Frents. — Bet man tomēr gribētos kaut kad jūs apciemot un nofotografēt Sera­finu … un visu jūsu ģimeni.

Umilvana uzņēma šo priekšlikumu mazliet aizdomīgi, tomēr sacīja, ka viņi priecāšoties Frentu redzēt.

— Vai tu vari izpildīt manu lūgumu? — vaicāja Frents. — Pa­ziņo man, kad Serafīna atgriezīsies. Pasaki Serafīnai, ka es gribu viņu redzēt. Pasaki, ka es atkal gribu viņu redzēt.

— All rightt — Umilvana ļoti laipni atbildēja angliski. Ar to viņa angļu vārdu krājums bija gandrīz izsmelts.

— Umilvana, tu esi mans draugs.

— All rlght! Vai tu iedosi man cigareti?

Frents pasmaidīja un atdeva viņam visas, kas bija līdzi. Umil­vana izplūda pateicības apliecinājumos.

Varēja redzēt, kā pie Serafīnas mājas rotaļājas bērni. Tie iz­skatījās tik sīki kā skudriņas. Tālie kalni šķita bezgala zili un nepieejami; vieglas mākoņu ēnas rotāja to galotnes. Frentam at­lika vienīgi doties atpakaļ uz Madurnbi.

9

Frents atgriezās mājās. Pēc divām dienām ieradās ari Makhe- vini, joprojām piktodamies uz Frentu, ka tas «kaut kādu untumu pēc» atteicies braukt viņiem līdzi; misis Makhevina turklāt vēl bija sākusi mocīties ar māgas traucējumiem. Un atkal dzīve iegāja parastajās sliedēs. Tomēr kaut kas bija mainījies. Frents tagad jutās daudz možāks. Viņš taču ne vien bija sācis rīkoties, ne vien redzējis Serafīnas māju un ieguvis viņas brāļa draudzību, bet tur­klāt vēl pavēstījis tam par savu mīlestību. Kad Serafīna atgriezī­sies, viņš spers izšķirošo soli, kaut ari viņi abi ir «dažādi». Un, kaut gan Serafīnas ieilgusī prombūtne Frentu darīja nepacietīgu, viņš ik rītu modās ar cerību, ka šodien atnāks Umilvana un atne­sīs vēsti par meiteni. Tomēr dienas ritēja cita aiz citas, bet Umil­vana nerādījās. Frents jau prātoja, vai nesūtīt viņam ziņu, bet, tā kā to varēja tikai mutiski, viņš šo domu atmeta. Bet, kad viņš reiz sadūšojās un sāka interesēties par Umilvanu, lai uzzinātu, vai tas patiesi ir Serafīnas brālis, izrādījās, ka tie, ko viņš iztau­jāja, nebija dzirdējuši ne par Umilvanu, ne par Serafīnu. Naktīs viņš gulēja, izmeties pilnīgi kails, sviedros mirkdams, mocīdamies ar domām par Serafīnu, atcerēdamies viņas kustības, viņas «skumjo skaistumu», saldo pieskārienu viņas augumam.