ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

17. maijā es aptuveni pieci simti jūdžu attālu no Senžana divi tūkstoši astoņi simti metru lielā dziļumā pirmo reizi ieraudzīju zemē izstieptu ka­beli. Konselam es iepriekš par to nekā nebiju teicis, tāpēc viņš iedomājās ieraudzījis tur milzīgu jūras čūsku un tūliņ pēc paraduma sāka ierindot to zināma klase. Es laupīju laga puisim ta ilūzijas un par atalgojumu pa­stāstīju dažus sīkumus no šā kabeļa pagātnes.

Pirmais kabelis tika ierīkots 1857. un 1858. gadā; bet, pārraidījis ap­mēram četri simti telegramu, tas sabojājās. 1863. gadā inženieri konstruēja jaunu kabeli trīs tūkstoši četri simti kilometru garumā un četri tūkstoši pieci simti tonnu smagu. To nosūtīja jūrā ar «Great-Eastern», bet arī šis mē­ģinājums neizdevās.

25. maijā «Nautils» trīs tūkstoši astoņi simti trīsdesmit seši metri lielā dziļumā nonāca tieši tajā vietā, kur bij notikusi kļūmīgā katastrofa. Tā atradās seši simti trīsdesmit astoņas jūdzes attālu no Īrijas krasta. Pulk­sten divos pēcpusdienā novērojuši, ka satiksme ar Eiropu pārtraukta. In­ženieri, kas braukši uz «Great-Eastern'a» nolēmuši izgriezt sabojāto daļu, ap vienpadsmitiem vakarā darbs bijis pabeigts un kabelis no jauna no­gremdēts ūdenī. Bet pēc dažām dienām tas atkal pārtrūcis, un to vairs ne­varējuši izvilkt no okeana dzīlēm.

Tomēr arnerikaņi nelikās mierā. Uzņēmuma vadītājs — neatlaidīgais Ci- rus Filds ziedoja visu savu mantu un sarīkoja jaunu dalībnieku vākšanu. Sa­raksts drīz vien noslēdzās. Otru kabeli pagatavoja rūpīgāk. Vadu stiep­les izolēja ar gutaperčas ietveri, novietoja šķiedrainā vielā un ieslēdza me­tālā armatūrā. 1866. gada trīspadsmitā jūlijā «Great-Eastern» atkal devās jūrā.

Darbs veicās labi. Tad notika šads gadījums. Kabeli attīdami, inženieri pamanīja, ka tajā vairākās vietās sadzītas naglas, lai sabojātu tā kodolu. Kapteinis Andersons, viņa virsnieki un inženieri sapulcējās apspriesties un nolēma vainīgo, ja tas atrastos uz kuģa, bez kaut kāda tālāka sprieduma vienkārši iemest jūrā. Pēc tam noziedzīgie bojājumi vairs neatkārtojās.

23. jūlijā, kad «Great-Eastern» atradās tikai vairs astoņi simti kilo­metru no Ņufaundlendas, no Trijās telegrafēja par pamiera noslēgšanu starp Prūsiju un Austriju pēc Sadovas kaujas. 27. jūlijā, braucot miglā pa jūru, jau varēja saskatīt malu. Pasākums bij laimīgi paveikts.

Es nedomāju, ka atradīšu kabeli gluži tādu pašu, kāds tas bij izlaists no darbnīcas. Garā, gliemežu paliekām aplipusī metala čūska bij pārklāta ar akmens vielu nosēžņiem un tā pasargāta no grauzējiem moluskiem. Nekādu jūras viļņu netraucēta, tā gulēja mierīgi zem lielā ūdens spiediena, kas sekmē elektriskās dzirksteles pārraidīšanu no Amerikas uz Eiropu trīs­desmit divu simtdaļu sekundu laikā.

Kabelis var izturēt bezgala ilgi, jo ir novērots, ka gutaperčas ietvars jūras ūdenī ar laiku paliek arvien biezāks.

Turklāt kabeļa atrašanās vieta izvēlēta visai labvēlīgi, un tas nekādā gadījumā nevar nogrimt tik dziļi, ka ūdens spiediena pēc pārtrūktu. «Nau­tils» izsekoja tam līdz pašai lielākai dzīlei četri tūkstoši četri simti trīs­desmit metru zem ūdens, bet kabelis tur darbojās bez jebkāda traucējuma. Tad mēs piebraucām tajā vietā, kur bij noticis 1863. gada nelaimes gadī­jums.

Jūras dibens tur izveido simts divdesmit kilometru platu un tik dziļu ieleju, ka Monblans, ja to tur ievietotu, ar savu virsotni nesniegtos līdz ūdens līmenim. Šo ieleju austrumu pusē ieslēdz divi tūkstoši metru augsta klints siena. Mēs nokļuvām tur 28. maijā, un «Nautils» bij vairs tikai simts piecpadsmit kilometru tālu no Īrijas krasta.

Vai kapteinis Nemo patiešām domāja braukt vēl tālāk līdz Britanijas salām? Nē. Par lielu pārsteigumu viņš pavērsās atkal pret dienvidiem un devās uz Eiropas jūrām. Aiz Pērļu salas es kādu acumirkli pamanīju Klēra ragu ar Fastenē bāku, kas rāda ceļu neskaitāmiem no Liverpūles vai Glaz- govas braucošiem kuģiem.

Tad man atkal ienāca prātā nopietns jautājums. Vai «Nautils» iedroši­nāsies doties arī Lamanša šaurumā? Sauszemes tuvumā Neds Lends atkal sāka nākt pie manis un nemitīgi iztaujāt. Ko es viņam varēju atbildēt? Kapteinis Nemo nerādījās. Vai viņš, kanadietim Amerikas krastus parādī­jis, gribēja arī man parādīt Francijas krastu?

Bet «Nautils» joprojām brauca pret dienvidiem. 30. maijā tas nobrauca garām Lenda salai, pašam tālākajam Anglijas stūrim, kas palika tā la­bajā pusē.

Ja kuģis gribētu iebraukt Lamanšā, viņam būtu jādodas taisni uz aus­trumiem. Bet to tas nedarīja.

31. maijā «Nautils» braukāja pa ūdeni savādiem apļiem, kas mani visai interesēja. Likās, ka viņš meklē kādu grūti atrodamu vietu. Pusdienā kap­teinis Nemo ieradās pats verot, kur atrodas kuģis. Man viņš neteica ne vārda. Šķita drūmāks kā jebkad. Kas viņu tā bij saskumdinājis? Vai Ei­ropas krastu tuvums tur bij vainīgs? Varbūt viņu nomāca atmiņas par pa­mesto zemi? Ko gan viņš tagad sajuta — sirdsapziņas pārmetumus vai no­žēlu? Ilgāku laiku šī doma nodarbināja mani, un man bij tāda nojauta, ka drīzā laikā atklāsies kapteiņa dzīves noslēpums.

Otrā dienā, 1. jūnijā, «Nautils» braukāja gluži tāpat. Nu jau bij skaidri noprotams, ka tas meklē kādu zināmu vielu okeānā. Tāpat kā va­kar, kapteinis Nemo iznāca izmērīt saules augstumu. Jūra bij rāma un de­bess dzidra. Austrumos pie apvāršņa skaidri iezīmējās liela tvaikoņa ap­veidi. Nekāda karoga neredzēja tā mastos, un es nevarēju uzzināt, kādai valstij tas pieder.

Acumirkli, iekams saule vēl nebij sākusi slīdēt pāri meridianam, kap­teinis Nemo paņēma sekstantu un vēroja ar vislielāko uzmanību. Pilnīgi mierīgā jura netraucēja viņa pētījumu. «Nautils» bij apstājies, nesvārstī­jās un nešūpojās.

Es tajā brīdī arī biju uz klāja. Novērojumu beidzis, kapteinis tikai pa­teica:

— Te ir tā vieta.

Tad viņš pa lūku nokāpa lejā. Vai gan viņš bij pamanījis kuģi, kas li­kās mainām virzienu un mums tuvojās? Es to nevarēju pateikt.

Es atgriezos salonā. Lūka tika noslēgta, es dzirdēju, ka ūdens šalca, re­zervuāros icplūzdams. «Nautils» stāvus grima lejup, jo skrūve bij apturēta un nedarbojās. Pēc kāda brīža viņš astoņi simti trīsdesmit triju metru dzi­ļumā apstājās jūras dibenā.

Ugunis pie salona griestiem apdzisa. Logu aizvirtņi atvērās, un es re­dzēju jūru pusjūdzi tālu visapkārt spilgti apgaismotu. Paskatījies pa logu kreisajā pusē, es redzēju vienīgi bezgala plašu un rāmu ūdens klaju.

Labajā pusē es ieraudzīju prāvu paaugstinājumu, kas saistīja manu uz­manību. Tur likās kādas sniegbaltu gliemežvāku it kā ledus segas pārklā­tas drupas. Uzmanīgi aplūkojot, man šķita, ka tas ir kuģis bez mastiem, nogrimis dzelmē ar priekšgalu. Protams, šī katastrofa bij notikusi sen. Ja kuģa korpuss tā pārklāts ūdens kaļķu nosēžņiem, tad tas katrā ziņā jau daudz gadu nogulējis okeana dibenā.

Bet kas tas bij par kuģi? Kādēļ «Nautils» brauca šurp apmeklēt tā kapu? Varbūt tas nemaz nebij vienkārši nogrimis kuģis?

Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kapteini runājam lēnā balsī:

— Kādreiz šo kuģi sauca par «Marselieti». Tam bij septiņdesmit četri lielgabali, un ūdenī to nolaida 1762. gadā. 1778. gada 13. augustā tas, Lapaipa-Vertrjē vadīts, drošsirdīgi cīnījās ar «Prestonu». 1779. gada 4. jū­lijā līdz ar admiraļa d'Estena eskadru piedalījās Granadas ieņemšanā, 1781. gada 5. septembrī grafa de Graša kaujā Cezpika jūras līcī. 1794. gadā franču republika mainīja tā nosaukumu. Tā paša gada 16. aprilī ku­ģis Brestā pievienojās Vilarē-Žuaza eskadrai, kurai bij uzdots admiraļa van Stabela vadībā aizvest labības transportu no Amerikas. 11. un 12. pie- riala [16] republikas otrā gada šī eskadra sastapās ar angļu kuģiem. Profe­sora kungs, šodien ir 13. prerials, proti, 1868. gada 1. jūnijs. Taisni pirms septiņdesmit četriem gadiem šis kuģis šajā pašā vietā 47°24' platuma un 17° 28' garuma pec varonīgas kaujas zaudēja trīs mastus un trešdaļu ļaužu; ūdens pieplūdušām kajitēm, tālākai cīņai nespējīgs tas nogrima ar visiem trīs simti piecdesmit sešiem jūrniekiem, bet nepadevās. Piesitis kuģa priekš­galā karogu, tas pazuda zem ūdens ar saucienu: «Lai dzīvo republika!»