ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

«Nautila» gaita bij kļuvusi daudz ātrāka. Kuģis ieskrējās. Viss tā kor­puss trīsēja.

Piepeši es iekliedzos. Bij notikusi sadursme, gan samērā necik stipra. Es samanīju, ar kādu spēku ieurbās kuģa tērauda durklis. Dzirdēju švirk- stoņu un krakstēšanu. Ar savas skrejas sparu «Nautils» izgāja cauri kuģa sienai tikpat viegli kā buru šuvēja adata audeklam!

Es vairs nevarēju norimties. Kā bez prāta metos laukā no savas kajites un ieskrēju salonā.

Kapteinis Nemo bij tur. Kluss, drūms un nepielūdzams viņš tur stāvēja un skatījās pa logu kreisajā pusē. Milzīgais kuģis lēnām grima ūdenī, un, lai labāk novērotu viņa bojā eju, «Nautils» nonirās tam līdzi bezdibenī. Desmit metru atstatumā es vispirms ieraudzīju kuģa ielauztos sānus, pa kuriem ūdens ieplūda ar pērkonam līdzīgu rūkoņu, pēc tam divas rin­das lielgabalu un aizsarga tīklus. Pa kuģa klāju kustējās melnas ēnas. Odens strauji cēlās. Nelaimīgie ļaudis tvērās pie tauvām, rāpās uz mastiem un ķepurojās ūdenī. Tas bij ūdens uzplūdu pārsteigtu cilvēku skudru pūznis!

Sastindzis, šausmu pārņemts, gaisā saslietiem matiem, plaši ieplestām acīm, aizrautu elpu un bez balss es skatījos. Arī es skatījos! Drausmīgā aina manus skatienus bij piekalusi logam.

Milzīgais kuģis lēnām grima. Viņam sekodams, «Nautils» novēroja katru viņa kustību. Tad piepeši atskanēja sprādziens. Saspiestais gaiss uzspridzināja kuģa klāju, it kā iekštelpās būtu izcēlies ugunsgrēks. Ūdens spiediens bij tik spēcīgs, ka atsvieda «Nautilu» nostāk. Tad nelaimīgais kuģis sāka grimt ātrāk. Parādījās cilvēkiem aplipušās tauvas un rājas un pēdīgi grotmasta gals. Pēc tam šī tumšā masa pazuda pavisam, šausmīgā ūdens virpulī aizraudama līdz visu šo miroņu pulku .. .

Es pagriezos pret kapteini Nemo. Šis briesmīgais soģis, īstais atriebības erceņģelis, vēl vienmēr skatījās. Kad viss bij pabeigts, viņš pavērsās pret savas istabas durvīm, atvēra tās un iegāja iekšā. Es ar skatieniem to pava­dīju. Pie dibensienas zem viņa varoņu portrejām es ieraudzīju arī kādas vēl jaunas sievietes un divu mazu bērnu portrejas. Bridi kapteinis Nemo izstieptām rokām skatījās tajās, tad noslīga ceļos viņu priekšā un izplūda skaļās raudās.

Pēc šā drausmīgā skata logu aizvirtņi tika noslēgti, bet ugunis salonā neiededzināja. Tumsa un klusums valdīja «Nautila» iekšienē. Ārkārtīgā ātrumā viņš brauca prom no šīs posta un izmisuma vietas simt pēdu zem jūras līmeņa. Uz kurieni viņš tagad devās? Uz ziemeļiem vai dienvidiem? Kurp bēdza šis cilvēks pēc tāda šausmīga atriebības darba?

21 — Žils Vems

Es biju iegājis atpakaļ savā kajitē, kur Neds ar Konselu klusi sēdēja. Kapteinis Nemo man iedvesa nepārvaramas šausmas. Lai kādas ciešanas viņam sagādājuši cilvēki, tomēr tā sodīt tos viņam nebij tiesības. Mani viņš bij padarījis ja nu arī ne par līdzdalībnieku, tad tomēr par savas atriebības liecinieku! Tas bij par daudz!

Ap vienpadsmitiem elektriskā gaisma atspīda atkal, un es iegāju salonā. Tas bij tukšs. Es aplūkoju dažādos instrumentus. «Nautils» bēga pret zie­meļiem ar divdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā gan pa ūdens virspusi, gan atkal trīsdesmit pēdas zem līmeņa.

Pēc kartes es pārliecinājos, ka mēs braucam garām Lamanša šauruma ieejai un ar ārkārtīgu ātrumu dodamies uz ziemeļu jūrām.

Līdz vakaram mēs bijām nobraukuši divi simti jūdzes Atlantijas okeānā. Iestājās tumsa, un jūra līdz mēness lēktam ietinās krēslā.

Es iegāju savā kajitē. Aizmigt nevarēju. Kā lietuvēns mocīja mani. Šausmīgā postījuma aina atkal un atkal atausa manā atmiņā.

Varbūt es maldos, bet domāju, ka šis dēkainais «Nautila» brauciens ilga piecpadsmit vai divdesmit dienas, un nevaru pateikt, cik ilgi tas vēl būtu turpinājies, ja nenotiktu katastrofa, kas pārtrauca mūsu braucienu. Kap­teinis Nemo vairs nerādījās, tāpat ari viņa palīgs. Neviens no kuģa ļaudīm pat ne mirkli nebij redzams. «Nautils» gandrīz visu laiku turējās zem ūdens. Kad tas pacēlās virs līmeņa ieņemt svaigu gaisu, viņa lūkas auto­mātiski atvērās un noslēdzās. Viņa gaita kartē vairs netika atzīmēta. Man nebij ne jausmas, kur īsti mēs atrodamies.

Es piezīmēšu vēl, ka nerādījās arī nomocītais un katru cerību zaudē­jušais kanadietis. Konsels nevarēja izdabūt no viņa ne vārda un baidījās, ka izmisumā un briesmīgās ilgās pēc dzimtenes viņš nepadara sev galu. Tāpēc uzraudzīja to ar vislielāko pašaizliedzību.

Katram saprotams, ka tādos apstākļos ilgi nebij izturams.

Dienu es jums nevaru pateikt, tikai kādu rītu, gaismai austot, es biju iesnaudies smagā un neveselīgā miegā. Pamodies es ieraudzīju Nedu Lendu pār mani noliekušos un izdzirdu viņa kluso balsi:

— Mēs bēgsim!

Es piecēlos sēdus.

— Kad mēs bēgsim? — es vaicāju.

— Nākamā naktī. «Nautils» liekas pamests pilnīgi bez uzraudzības. Varu teikt—stulbums ir apmācis visus kuģa ļaudis. Vai jūs esat gatavs, profesora kungs?

— Jā. Kur mēs atrodamies?

— Kādas zemes tuvumā, ko es šorīt redzēju paceļamies no miglas div­desmit jūdzes pret austrumiem.

— Kas tā ir par zemi?

— To es nezinu, bet, lai kas tā būtu, patvērumu mēs tur atradīsim.

— Jā, Ned! Šonakt mēģināsim izbēgt, un lai jūra arī mūs aprītu.

— Vējš ir liels un jūra viļņaina; bet es nebaidos divdesmit jūdzes no­braukt šajā vieglajā «Nautila» laiviņā. Es esmu tur jau novietojis drusku pārtikas un dažas pudeles ūdens.

— Es jums sekošu.

— Bet, ja mani pārsteigs, es aizstāvēšos, es labāk ļaušos nogalināties.

— Mēs mirsim 1 visi kopā, draugs Ned.

Es biju gatavs uz visu. Kanādietis izgāja laukā. Es devos uz klāja, kur tikai ar pūlēm spēju noturēties kājās, tik spēcīgi bij viļņi. Debess bij drau­doša. Bet, ja te kaut kur biezajā miglā atrodas zeme, tad jābēg. Mēs ne­drīkstējām zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu.

Es atgriezos salonā, reizē baidīdamies un arī vēlēdamies sastapt kap­teini Nemo, reizē gribēdams un arī negribēdams viņu redzēt. Ko es viņam teikšu? Vai es spēšu noslēpt šausmas, ko viņš man iedveš? Nē! Labāk jau nesastapties ar viņu vaigu vaigā! Labāk pavisam aizmirst! Un tomēr . ..

Cik gara likās šī diena, pēdējā, ko es pavadīju uz «Nautila»! Es biju viens pats. Neds Lends un Konsels izvairījās sarunāties ar mani, lai neras­tos aizdomas.

Ap sešiem es sēdos paēst, bet man pavisam nebij ēstgribas. Ar visu rie­bumu tomēr piespiedos kaut cik iebaudīt, lai nenovājinātu savus spēkus.

Pusseptiņos Neds Lends ienāca manā kajitē un teica:

— Līdz bēgšanas brīdim mēs vairs neredzēsimies. Ap desmitiem mēness vēl nebūs uzlēcis. Mēs izlietosim tumsu. Nāciet tikai uz laivu. Mēs ar Kon- selu jūs tur jau gaidīsim.

Kanadietis izgāja, pat manas atbildes nenogaidījis.

Es gribēju uzzināt «Nautila» virzienu un devos salonā. Piecdesmit metru dziļumā mēs ar šausmīgu ātrumu braucām pret ziemeļaustrumiem.

Pārlaidu pēdējo skatienu visiem šiem dabas brīnumiem, šajā muzejā uzkrātajiem mākslas darbiem, visām šīm nepārspējamām kolekcijām, ku­rām kādu dienu jānogrimst jūras dibenā līdz ar viņu savācēju. Es traucos uzņemt savā atmiņā to visdziļāko iespaidu. Tā es tur paliku kādu stundu, griestu gaismas appludināts un pārlūkodams visus šos vitrinās mirdzošos dārgumus. Pēc tam atgriezos savā kajitē.