ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

— Atriebējs! — es iesaucos.

— Jā, profesora kungs, «Atriebējs»! Skaists vārds! — kapteinis Nemo čukstēja, rokas uz krūtīm sakrustojis.

Šī runa, bojā gājušā kuģa drausmīgā aina, mierīgi iesāktais stāsts par patriotisko kuģi un dziļais saviļņojums, ar kādu šis dīvainais cilvēks izrunāja zīmīgo vārdu «Atriebejs» — viss tas mani ārkārtīgi uztrauca. Acu es nenovērsu no kapteiņa. Rokas pret jūru izstiepis, liesmainu ska­tienu viņš vēroja slavenās paliekas. Varbūt es nekad nedabūšu zināt, kas viņš ir, no kurienes viņš nāk un kurp dodas; bet es arvien skaidrāk un skaidrāk redzēju, kā cilvēks ņem pārsvaru pār zinātnieku. Ne aiz vienkār­šas mizantropijas kapteinis Nemo ar saviem biedriem ieslēdzies «Nautila» sienās, bet neprātīga vai cēla ienaida pēc, ko laiks nav spējis mazināt.

Vai šis ienaids vēl tiecas pēc atriebības? To man rādīs visdrīzākā nā­kotne.

Pa to laiku «Nautils» lēnām cēlas uz ūdens virspusi; «Atriebēja» pa­liekas pamazām pazuda skatienam. Drīz viegla šūpošanās liecināja, ka esam jau virs līmeņa.

Tajā acumirklī atskanēja dobjš sprādziens. Es skatījos uz kapteini. Viņš nepakustējās.

— Kapteiņa kungs, — es teicu.

Viņš neatbildēja.

Es atstāju viņu vienu un devos uz klāja. Kanadietis un Konsels tur bij jau priekšā.

No kurienes tas sprādziens? — es vaicāju.

Skatījos uz to pusi, kur pirmiņ pamanīju svešo kuģi. Tas bij piebrau­cis tuvāk «Nautilam», un bij skaidri redzams, ka viņš pastiprināja tvaiku. Sešas jūdzes to šķīra no mums.

— Lielgabala šāviens, — Neds Lends teica.

— Kas tas ir par kuģi, Ned?

— Pēc mastiem un takclažas spriežot, kara kuģis, — kanadietis atteica. — Kaut tas mums uzbruktu un nogremdētu šo nolādēto «Nautilu»!

— Draugs Ned, — Konsels atbildēja. — Ko viņš «Nautilam» var pada­rīt? Vai tas var nogrimt zem ūdens un tad uzbrukt? Vai tas var mūs ap­šaudīt no jūras dibena?

— Sakiet, Ned, — es vaicāju, — vai jus varētu pateikt, kādas valsts šis kuģis?

Sarauktu pieri, nolaistiem acu plakstiem, piemiegtām acīm kanadietis ar visasāko skatienu brīdi vēroja kuģi.

— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja, — es nevaru pateikt, kurai valstij tas pieder. Karoga viņam nav. Bet es to droši varu teikt, ka tas ir kara kuģis, jo grotmasta galā viņam plīvo garš vimpelis.

Kādu ceturtdaļstundu mēs vērojām kuģi, kas mums tuvojas. Es tomēr nevarēju noģist, vai viņš tādā attālumā pamanījis «Nautilu», un vēl mazāk to, vai viņš zina, ka šis te ir zemūdens kuģis. Drīz vien kanadietis man paziņoja, ka tas esot liels kara kuģis ar durkli un diviem bruņotiem klā­jiem. Biezi melni dūmu mutuļi vērpās no viņa abiem skursteņiem. Buras satītas gulēja gar rājām. Priekšgalā neredzēja karogu. Tādā attālumā vel nebij iespējams saskatīt, kāda krāsa tā vimpelim, kas kā šaura lenta plī­voja masta galā.

Kuģis tuvojās ātri. Ja kapteinis Nemo pielaistu to tuvāk, mums varēja rasties cerības uz izglābšanos.

— Profesora kungs, — Neds Lends teica, — kad kuģis būs jūdzi at­statu no mums, es metīšos jūrā un ieteicu arī jums darīt to pašu.

Es nekā neatbildēju uz kanadieša priekšlikumu, tikai lūkojos uz kuģi, kas auga lielāks ar katru acumirkli. Lai tas būtu angļu, franču vai ameri- kaņu kuģis, nebij šaubu, ka tas mūs uzņems, kad nokļūsim līdz tam.

— Profesora kungs atcerēsies, — Konsels teica, — ka mēs kaut cik protam peldēt. Profesora kungs lai ļauj man aizvilkt viņu pa ūdeni līdz tam kuģim, ja viņš gribētu sekot Nedaru Lendam.

Es nepaguvu atbildēt, kad balts dūmu mutulis pavērpās kara kuģa priekšgalā. Pēc dažām sekundēm kāds smags priekšmets, iekrizdams jūrā, uzšļāca augstu ūdens šļakatu «Nautila» pakaļējā galā. Tūliņ pēc tam mani apdullināja lielgabala dārdi.

— Kā? — es iesaucos. — Viņi šauj uz mums!

— Braši zēni! — kanadietis murmināja.

— Tātad viņi nedomā, ka mēs esam 1 avarējuša kuģa ļaudis, kas uzrāpu­šies uz kāda vraka!

— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels sacīja, no drēbēm nopurinādams ūdeni, ko otrā lode viņam bij uzšļākusi. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, viņi mūsu kuģi noturējuši par narvali un bombardē to.

— Bet viņi taču var skaidri redzēt, ka te darīšana ar cilvēkiem!

— Varbūt tāpēc arī šauj, — Neds Lends prātoja, manī lūkodamies.

Piepeši man ienāca prātā kāda doma. Bez šaubām, «Nautila» noslē­pums bij atklāts. Bez šaubām, sadursmē ar «Ābramu Linkolnu», kad kana­dietis meta «Nautilam» ar savu harpunu, kapteinis Faraguts bij izpratis, ka domātais narvalis ir zemūdens kuģis, bīstamāks nekā pārdabisks va­lis!

Jā, tā tam vajadzēja būt, un tagad katrā ziņā pa visām jūrām meklēja šo bīstamo iznīcinātāju kuģi.

Tiešām bīstamo, ja pieņem, ka kapteinis Nemo izlieto savu «Nautilu» kā atriebības ieroci! Vai arī tajā naktī Indijas okeānā, kad ieslēdza mūs kajitē, viņš neuzbruka kādam kuģim? Vai korāļu kapsētā paglabātais cil­vēks nebij vienkārši «Nautila» uzbrukuma seku upuris? Jā, tagad es par to biju pārliecināts. Tikai tā tas varēja būt. Kapteiņa Nemo noslēpumainā būtne man tagad jau mazliet atklājās. Un, ja arī viņa personība vēl bij nezināma, tomēr pret to apvienojušās tautas nevajāja vairs kādu fantas­tisku būtni, bet dzīvu cilvēku, kas juta pret viņām neizdzēšamu ienaidu! Visa šī drausmīgā pagātne pacēlās manu acu priekšā. Drauga vietā uz šā kuģa, kas mums tuvojās, mēs varējām sastapt tikai nesaudzīgus ienaidniekus.

Pa to laiku lodes arvien biežāk krita ap mums. Dažas no tām, atsitušās ūdens virspusē, ar rikošetu atsprāga atpakaļ un nogrima diezgan tālu. Neviena pati neķēra «Nautilu».

Bruņotais kuģis bij vairs tikai jūdzes trīs attālu. Lai gan kanonade pastiprinājās, kapteinis Nemo nerādījās uz klāja. Un tomēr, ja kāda no šīm koniskajām lodēm trāpītu «Nautilu», tas viņam varētu būt bīstami.

Kanadietis man teica:

— Profesora kungs, mums tomēr jālūko izkļūt no šā kļūmīgā stāvokļa. Dosim tiem zīmi! Velns lai parauj! Varbūt viņi sapratīs, ka esam godīgi cilvēki!

Neds Lends izvilka mutautiņu, lai ar to pavēcinātu gaisā. Bet, tikko viņš to bij izvilcis, dzelzs roka sagrāba to, un par spīti savam lielajam spē­kam kanadietis nokrita zemē.

— Nelaimīgais! — kapteinis iesaucās. — Vai tu vēlies, lai «Nautils» tevi uzdur uz sava ilkņa, iekams dodas pret kuģi!

Bij baismīgi dzirdēt kapteini Nemo, bet vēl baismīgāk to redzēt.

Viņa seja bij kļuvusi gluži balta, jo sirds aiz uztraukuma tam sažņaudzās. Acu redzokļi bij drausmīgi saraukušies. Viņš nerunāja, bet rēca. Noliecies viņš turēja kanadieša plecu sažņaugtu savās rokās. Tad, palaidis to vaļā un pagriezies pret kara kuģi, kura lodes lidoja ap mums, viņš izsaucās:

— A! Tu zini, kas es esmu, nolādētās varas kuģis! Man nav vajadzīgs tavu krāsu, lai pazītu tevi! Paraugies! Es tev parādīšu savējās!

Un kapteinis Nemo iestiprināja kuģa priekšgalā melnu karogu, tādu pašu, kādu bij uzspraudis dienvidpolā.

Tajā acumirklī kāda lode trāpīja «Nautilu», neiedragājusi to, atsitās kapteiņa tuvumā un, sāņus atlēkusi, nogrima jūrā.

Kapteinis Nemo paraustīja plecus. Tad viņš pagriezās pret mani.

— Ejiet lejā! — viņš man skarbi uzsauca. — Jūs ar saviem biedriem.

— Kapteiņa kungs! — es atsaucos.—Vai jūs gribat uzbrukt tam ku­ģim?