ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

Naktij uznākot, vētra pieauga vēl stiprāka. Tāpat 1860. gadā ciklona laikā pie! Sabiedrības salām barometrs nokrita līdz septiņi simti desmit mili­metriem. Krēslā es apvārsnī ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļņiem. Tas gulēja dreifā un mēģināja noturēties virs ūdens. Drīz tas pavi­sam izgaisa tumsā.

Ap desmitiem vakarā debesis laistījās vienās ugunīs. Spilgtas zibens svītras šaudījās pa gaisu. Manas acis nevarēja izturēt šo spožumu, kamēr kapteinis Nemo lūkojās tajā tieši un likās iesūcam dvēselē šo negaisu. Plīstošo viļņu rūkoņa, vēja kaukšana un pērkona dārdi sajaucās kopā apdul­linošā troksnī. Vējš likās pūšam no visām četrām debess pusēm; no austru­miem nākdams, ciklons pāri ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem atvērsās atkal atpakaļ, gluži pretēji dienvidu puslodes vētrām.

Ak, šī Golfa straume! Patiešām tā attaisno savu vētru karalienes nosau­kumu. Tā ir viņa, kas rada šos šausmīgos ciklonus ar nevienādas tempera­tūras gaisa slāņiem, kas atrodas virs tās.

Lietum sekoja vesela uguns plūsma. Lietus lāses likās pārvērtušās uguns pilienos. «Nautils» savu tērauda durkli bij paslējis gaisā kā zibeņa vadī­tāju, un es redzēju vairāk reižu dzirksteles nošaujamies gar to.

Galīgi salauzts un bez spēka es uz vēdera aizlīdu līdz lūkai. Atvēru to un devos salonā. Vētra bij sasniegusi visaugstāko pakāpi. Kājās nostāvēt «Nautila» iekšienē vairs nebij iespējams. Kapteinis Nemo nonāca lejā tikai ap pusnakti. Es dzirdēju, ka rezervuāri pamazām pieplūst ar ūdeni, un «Nautils» lēnām nogrimst dzīlē.

Pa vaļējiem salona logiem es redzēju lielas izbiedētas zivis kā fantomus nonirstam uguņotajā ūdenī. «Nautils» grima arvien dziļāk. Es biju iedomā­jies, ka piecpadsmit metru dziļumā būs miers, bet nekā. Ūdens virspusē bij par daudz sabangots. Mums bij jānolaižas piecdesmit metru jūras klēpī, lai būtu drošībā.

Bet kāds tur bij miers un klusums! Kas te varētu iedomāties, ka okeana virspusē trako tik šausmīgs orkans?

Šīs vētras laikā mēs bijām aiztriekti vairāk pret austrumiem. Izgaisa pēdējās cerības aizbēgt Ņujorkas vai Sv. Lorenča upes apvidos. Nabaga Neds sāka noslēpties tāpat kā kapteinis Nemo. AAēs ar Konselu nemaz vairs nešķīrāmies.

Es jau teicu, ka«Nautils» bij aiztriekts vairāk pret austrumiem, pareizāk sakot, pret ziemeļaustrumiem. Vairāk dienu no rietas viņš brauca, gan no- niris dzīlē, gan virspus ūdens, pa jūrniekiem tik bīstamo miglu. Tā ceļas no kūstošiem ledus blāķiem, kas padara gaisu sevišķi valgu. Cik kuģi te nebij nogrimuši, orientēdamies pēc krastu uguņu maldinošās mirdzas. Cik nelaimes gadījumu te nebij noticis šīs biezās miglas dēļ! Cik daudz triecienu pret zemūdens klintīm, kur vējš apslāpē gāzmu troksni! Cik daudz kuģu te nesadūrās par spīti signalugunīm, svilpēm un brīdinājuma zvaniem!

Arī dibenā te bij redzams okeana uzvaru cīņas lauks. Tur bij redzami veci, jau dūņām apnesti kuģi; citi nesen kā nogrimuši, kuru vara apkalumos un kuģa apakšējā daļā atplaiksnīja mūsu elektrisko lampu ugunis. Starp tiem daudzi nogrimuši ar visu kravu, kuģa ļaudīm un emigrantiem, un tikai statistiskas atzīmes minēja tos, kas aizgājuši bojā šajās bīstamajās vietās: pie Rasa raga, Senpola salas, Belilas jūras šauruma un Sv. Lorenča līča.

15. maijā mēs bijām pie Ņufaundlendas sēkļa dienvidgala. Šis sēklis te radies no juras sanesām. Tas ir ievērojams visdažādāko organisko vielu sakopojums, ko no ekvatora atplūdinājusi Golfa straume vai arī gar Ameri­kas krastiem plūstošās ziemeļpola straumes. Tur atrodamas klīstošā ledus masas, sanestas ledus iešanas laikā. Šeit sakrājusies arī milzīga zivju kaulu, miljardiem bojā gājušu gliemju un zoofitu kaudze.

Jūras dziļums Ņufaundlendas sēklī nav liels, tikai dažus simt metrus. Bet dienvidu pusē atrodams spējš trīs tūktoši metru dziļš iedobums. Ap to vietu Golfa straume kļūst platāka. Tās ūdeņi izplūst uz visām pusēm. Pazūd tās straujums un temperatūra, straume izvēršas par jūru.

Starp «Nautila» iztrauktajām zivīm es novēroju metru garu jūras zaķi ar melnīgsnēju muguru un oranždzeltenu vēderu; slaidās, smaragda zaļās murenas, ļoti garšīgas, karaksu ar lielām acīm un sunim līdzīgu galvu, gļotu zivis, čūsku zivis, divus decimetrus garus, melnus jūras grunduļus, garastes slaidām astēm un sudraba mirdzumā un dažādas no ziemeļjūrām ieklīdušas ātrskrējējas zivis.

«Nautila» tīklos ieķērās arī droša, stipra, spēcīgi muskuļota zivs ar dzeloņiem pakausī un spuru galos, īsts trīs metri garš skorpijs, lielākais mencu un lašu ienaidnieks, — tas bij jūras bullis, īsts Ziemeļjūru iemīt­nieks ar tuberkulām nosētu ķermeni un iesarkanām spurām. «Nautila» mat­rožiem bij diezgan lielas pūles savaldīt šo dzīvnieku, kurš ar savu žaunu sevišķo iekārtojumu spēj ilgāku laiku izlikt bez ūdens.

Pēc atmiņas vēl minēšu sīkās zivtiņas, kas ziemeļjūrās ilgi mēdz sekot kuģiem, Atlantijas okeana ziemeļu apvidiem raksturīgos jugliņus, raska- sus un, beidzot, mencas, kuras patiesībā varētu saukt par kalnu zivīm, jo Ņufaundlenda nav nekas cits kā zemūdens kalnājs. Kad «Nautils» brauca pa šā kalnāja šaurajām spraugām, Konsels nevarēja atturēties, neiesaucies:

— Tās ir mencas! Bet es biju iedomājies, ka viņas ir plakanas kā butes jeb plekstes!

— Cik naivi tu domā! — es atsaucos. — Zivju pārdotavā viņas ir pla­kanas, tāpēc ka pārdošanai pāršķērstas uz pusēm un iztīrītas. Bet jūrā tām ir vārpstveidīgo zivju izskats, un viņas lieliski var peldēt.

- Es ticu jums, profesora kungs, — Konsels atbildēja. — Bet viņu te veseliem bariem, īstais skudru pūznis!

— Ja viņām nebūtu tik daudz ienaidnieku — cilvēku un citu zivju, to skaits butu bezgalīgs. Vai tu zini, cik daudz ikru ir vienai pašai viņu mātī­tei?

— Nu teiksim, — Konsels prātoja, — vislielākais pieci simti tukstošu.

— Vienpadsmit miljoni, mīļais draugs.

— Vienpadsmit miljoni! To nu gan es neticēšu, mazākais, kamēr nebūšu saskaitījis!

Saskaiti, Konsel! Bet drīzāk tu būsi pie mērķa, ja ticēsi man. Bez tam franči, angļi, arnerikaņi, dāņi un norvēģi mencas izzvejo tūkstošiem. Viņas tiek patērētas tik lielā skaitā, ka, tikai pateicoties ārkārtīgai vaislas spējai, tās vēl atrodamas jūrā. Vienā pašā Anglijā un Amerikā pieci tūkstoši kuģu ar septiņdesmit pieci tūkstoši cilvēkiem nodarbojas ar mencu zveju. Katrs kuģis izzvejo caurmērā četrdesmit tūkstošus zivju, tātad pavisam kopā divdesmit piecus miljonus. Gar Norvēģijas krastmalām notiek tas pats.

— Labi, — Konsels atbildēja. — Es piekrītu profesora kungam. Skaitīt nav vērts.

— Ko skaitīt?

— Vienpadsmit miljonu ikru. Bet gribu tikai piebilst.

— Ko?

— Ja tie visi attīstās, pietiktu četru zivju, lai apgādātu visu Angliju, Ameriku un Norvēģiju ar zivīm.

Braucot pa Ņufaundlendas sēkli, gandrīz vai skarot dibenu, es skaidri redzēju garās auklas ar pāri simts āķiem, kādas katra zvejnieka laiva te izmet dučiem. Maza enkurīša lejup vilktas, ar korķa pludiņa palīdzību viņas turējās ūdens virspusē. «Nautilam» ļoti uzmanīgi bij jāizlokās pa šo zem­ūdens tīklu spraugu.

Tomēr pārāk ilgi viņš nepalika šajā apvidū, pa kuru brauc tik daudz kuģu. Viņš novērsās līdz četrdesmit otrajam platuma gradam. Tur uz Ņufaundlendas un Senžana salas nobeidzas transatlantiskā kabeļa līnija. «Nautils» no ziemeļu virziena novērsās pret austrumiem, itin kā brauktu pa šo līdzeno augstieni, kur novietots telegrāfā kabelis un kuras izloki ar rūpīgu mērīšanu ārkārtīgi sīki atzīmēti.