ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

Tā patiešām vārda pilnā nozīmē ir upe, kura brīvi plūst pa Atlantijas okeānu un kuras ūdens nesajaucas ar okeana ūdeņiem. Tā ir sāļā ūdens upe, vēl sāļāka nekā jūra, kas to ieslēdz. Viņas vidējais dziļums ir trīs tūkstoši pēdu, vidējais platums sešdesmit jūdžu. Dažos apvidos tās plūsma aizsniedz četrus kilometrus lielu ātrumu stundā. Golfa straumes ūdeņu masas nemai­nāmais milzums pārsniedz visu pasaules upju ūdeņu kopumu.

Komandiera Mori atrastais Golfa straumes sākums vai, labāk sakot, vieta, no kuras viņa iztek, atrodas Gaskoņas jeb Biskajas jūras līcī. Tur sāk sakopoties tās ūdeņi, sākumā vēl vāji tiklab krāsas, kā temperatūras ziņa. No turienes tā sāk tecēt uz dienvidiem, garām ekvatoriālās Āfrikas krastiem, sakarsē savus ūdeņus tropiskās saules svelmē, pārkļūst pāri visam Atlanti­jas okeanam, aizsniedz Sanroka ragu Brazilijas krastā un tur sadalās divās attekās, no kurām viena dodas uz Antiļu salu jūrām savākt tur vēl vairāk siltuma. Un tad Golfa straume, kuras uzdevums izlīdzināt atšķirību starp dažādu apvidu nevienādajām temperatūrām un sajaukt tropiskos ūdeņus ar ziemeļu ūdeņiem, iesāk savu līdzsvarotājas darbu. Meksikas jūras līcī sakar­sēta, tā plūst gar Amerikas krastiem augšup, aizsniedz Ņufaundlendu, tur, Devisa jūras šauruma aukstās straumes atspiesta, griežas atpakaļ pāri okea­nam ieslīpā virzienā, plūzdama pa vienu no lielākajam loksodromēm [15] . ap četrdesmit trešo platuma grādu tā atkal sadalās divās attekās; viena no tām ziemeļaustrumu pasatvēja iespaidā atgriežas atpakaļ Biskajas jūras līcī un Azoru salās, bet otrā, apsildījusi Īrijas un Norvēģijas krastus, aiz­plūst līdz pašai Špicbergenai, kur tās temperatūra nokrīt līdz četri grādi un tās ūdeņi rada no ledus brīvu jūru.

Pa šo okeana upi «Nautils» patlaban brauca. Izkļuvuši no Bahama jūras šauruma, četrpadsmit ljē plata un trīs simti piecdesmit metru dziļa tā plūst ar astoņu kilometru lielu ātrumu stundā. Šis ātrums virzienā uz ziemeļiem nemitīgi samazinās, un var tikai vēlēties, lai šī likumība pastāvētu jopro­jām, jo, kā domājas novērojuši, līdz ar Golfa straumes ātrumu un virziena maiņu Eiropas klimats pārvērstos tādā mērā, ka sekas no tā nemaz nav aprēķināmas.

Ap pusdienas laiku mēs ar Konselu bijām uz klāja; es viņam pārstāstīju visus šos sīkumus par Golfa straumi. Stāstu nobeidzis, es uzaicināju viņu iebāzt roku ūdenī.

Konsels paklausīja un bij visai pārsteigts, nesajutis ne siltuma, ne aukstuma.

— Tas ceļas no tam, — es teicu, — ka Golfa straumes ūdeņi pēc izplū­šanas no Meksikas jūras līča ir apmēram cilvēka asiņu siltumā. Golfa straume ir milzīgs apsildītājs aparats, kuram pateicoties Eiropas krasti plaukst mūžīgā zaļumā. Un, ja var ticēt Mori, tad, līdz pēdējam izmantojot tās siltumu, pietiktu izkausēt dzelzs upi Amazones vai Misuri lielumā.

Patlaban Golfa straumes ātrums bij divi metri divdesmit pieci centi­metri sekundē. Šī straume tādā mērā atšķiras no apkārtējā okeana, kas to iežņaudz no abām pusēm, ka itin kā izceļas pāri tā aukstajiem ūdeņiem. Starp citu, tumša un ļoti bagāta sāls vielām tā ar savu koši zilo krāsu ma­nāmi atšķiras no apkārtējiem zaļajiem ūdeņiem. Demarkacijas līnija novilkta tik asi, ka iepretim Karolinas salām, tai pāri braucot, «Nautila» durklis jau šķēla Golfa straumes ūdeņus, kamēr tā skrūve vēl griezās okeānā.

Šī straume plūdināja sev līdzi veselu īpatnēju dzīvu būtņu pasauli. Argo­nauti, tāpat kā Vidusjūrā, te ceļoja veseliem pūļiem.

Vēl piebildīšu, ka naktīs Golfa straume, it sevišķi biežajā negaisa laikā, laistījās tāda fosforiskā spožumā, kas varēja sacensties ar «Nautila» elek­triskajām ugunīm.

8. maijā mēs atradāmies iepretim Haterasa ragam pie Ziemeļkarolinas augstienēm. Golfa straumes platums tur septiņdesmit piecas jūdzes, bet dziļums divi simti desmit metru. «Nautils» joprojām brauca uz labu laimi. Kuģis šķita pamests bez jebkādas uzraudzības. Man bij jāatzīst, ka šādos apstākļos bēgšana iespējama. Apdzīvotajās krastmalās viscaur varējām atrast patvērumu. Jūrā nemitīgi braukāja tvaikoņi, kuri uztur satiksmi starp Ņujorku, Bostonu un Meksikas juras līci, tāpat neskaitāmi mazi buru kuģi ar kabotažas kravu uz dažādām Amerikas piekrastes vietām. Varējām cerēt, ka kāds no tiem mūs uzņems. Tātad apstākļi bij labvēlīgi, lai gan «Nautils» brauca trīsdesmit jūdžu attālu no Savienoto Valstu krastiem.

Bet pastāvēja kāds nejauks šķērslis, kas kavēja kanadiešu nodomu. Laiks turējās ārkārtīgi nelāgs. Mēs tuvojāmies apvidiem, kur plosās Golfa straumes pašas saceltās vētras, viesuļi un cikloni. Mēģināt pārbraukt bango­jošu jūru niecīgā laiviņā nozīmēja tikpat kā tīši doties nāvē. Neds Lends to arī pats atzina. Viņš mēģināja apspiest savu niknumu, bet tomēr grima drūmā grūtsirdībā, no kuras tikai bēgšana varētu to izārstēt.

— Profesora kungs, — viņš man todien teica, — šitam te ir jādara gals. Es gribu tikt skaidrībā. Jūsu Nemo virzās prom no cietzemes un dodas uz ziemeļiem. Bet es jums saku, man pietiek jau ar dienvidpolu, uz ziemeļ­polu es nebraukšu līdzi.

— Ko lai dara, Ned, ja bēgšana patlaban nav iespējama?

— Es atkārtošu, ko jau reiz sacīju. Mums jāizrunājas ar kapteini. Jūs ne­gribējāt nekā teikt toreiz, kad bijām jūsu zemes jūrās. Es runāšu tagad, kad esam manējās. Kad es iedomājos, ka pēc dažām dienām «Nautils» būs Jaun- skotijas tuvumā un pretim Ņufaundlendai atrodas plats jūras licis, bet šajā līcī ietek sv. Lorenča upe, mana upe, un pie šīs upes atrodas Kvebeka,mana dzimtā pilsēta, — kad visu to atminos, asins man no dusmām saskrien sejā un mati slejas stāvus. Jūs redzēsiet, profesora kungs, es vienkārši metī- šos jūrā! Še es nepalikšu! Es slāpstu te nost!

Acīm redzami kanadieša pacietībai bij beigas. Viņa spēcīgā daba neva- reja tik ilgai gūstniecībai piemēroties. Viņa seja diendienā novecojās arvien vairāk. Viņš kļuva arvien drūmāks. Es varēju labi iedomāties, ko viņš pār­dzīvoja, jo arī mani pašu sāka mākt grūtsirdība. Gandrīz septiņi mēneši pa­gājuši, kopš mēs nebijām dabūjuši nevienas ziņas no cietzemes. Vēl vai­rāk — kapteiņa Nemo ieslēgšanās, viņa klusēšana un pēc astoņkāju kaujas pārvērties raksturs, viss tas dzīvi šeit vērta citādu, nekā tā bij sākumā. Man bij galīgi pazudusi pirmo dienu sajūsma. Vajadzēja būt flamam kā Konse­lam, lai apmierinātos arī -šādos apstākļos un tādā apvidū, kas domāts tikai vaļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Patiešām, man likās, ja šim krietnajam puisim plaušu vietā bijušas žaunas, no viņa iznāktu cienījama zivs!

— Nu, profesora kungs? — Neds Lends vaicāja, redzēdams, ka es netai­sos atbildēt.

— Tātad jūs, Ned, gribat, lai es prasu kapteinim Nemo, ko īsti viņš ar mums nodomājis?

— Jā, profesora kungs.

— Lai gan viņš mums to jau ir teicis?

— Jā. Es gribu, lai viņš mums to pasaka pēdējo reizi. Runājiet par mani, ja patīk, miniet tikai manu vārdu.

— Be( es viņu satieku reti. Viņš izvairās no manis.

— Jo vairāk iemesla uzmeklēt to.

— Labi, Ned. Es runāšu ar viņu.

— Kad? — kanadietis neatlaidīgi taujāja.

— Tad, kad viņu sastapšu.

— Aronaksa kungs, vai jūs vēlaties, lai es eju viņu uzmeklēt?

— Ne, atļaujiet man pašam. Rīt. . .

— Šodien pat, Neds Lends uzstāja.

— Lai notiek, šodien es uzmeklēšu viņu, — es atbildēju kanadietim, bai­ļodamies, ka kanadietis pats visu tikai sabojās. Es paliku viens. Devis solī­jumu, nolēmu to tūliņ izpildīt. Man labāk patīk nokārtotas nekā kārtojamas lietas.