ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

— Daudzi cilvēki, draugs Ned.

— Zvejnieki ne. Varbūt zinātnieki!

— Atvainojiet, Ned. Zvejnieki un zinātnieki!

— Es jums apgalvoju, — Konsels teica, savilcis visnopietnāko seju, — ka pats personīgi esmu redzējis lielu kuģi tāda astoņkāja norautu jūras dibenā.

— Un jūs to redzējāt? — kanadietis vaicāja.

— Jā, Ned.

— Pats savām acīm?

— Pats savām acīm.

— Kur, ja atļaujiet zināt?

— Senmalo, — Konsels nestomīdamies atbildēja.

— Ostā? — Neds Lends atkal ironiski taujāja.

— Nē, kādā baznīcā, — Konsels atteica.

— Baznīcā! — kanadietis iesaucās.

— Jā, draugs Ned. Tā bij kāda glezna, kur uzzīmēts tāds astoņkājis, par kādu mēs runājām.

— Jauki! — Neds Lends atsaucās smiedamies. — Konsela kungs vien­kārši dzen jokus ar mani!

— Tomēr viņam ir taisnība, — es piemetināju. — Esmu dzirdējis stās­tām par to gleznu. Bet sižets tai ņemts no kādas teikas, un jūs zināt, cii: dabas zinātnei vērts tādas teikas. Bet, ja runā par nezvēriem, tad fantazija tūliņ sāk rosīties. Ne tikai to runā, ka šie astoņkāji kuģus noraujot dibenā, bet kāds Olavs Magnuss stāsta pat par jūdzi garu, vairāk salai nekā dzīv­niekam līdzīgu galvkāji. Un vēl stāsta, ka Nidarosas 1 biskaps reiz uzcēlis altari uz milzīgas klints. Kad viņš savu dievkalpojumu beidzis, klints sākusi kustēties un aizgājusi atpakaļ jūrā. Tā neesot bijusi nekāda klints, bet astoņ­kājis.

— Un tas ir viss? — kanadietis jautāja.

— Nē, — es atbildēju. — Kāds cits biskaps, Bergenas Pantopidans, savukārt stāsta par astoņkāji, uz kura muguras varējis manevrēt vesels kavalerijas pulks!

— Redzams, senlaiku biskapi ir pratuši labi melot! — Neds Lends pie­zīmēja.

— Un, beidzot, senlaiku dabas zinātnieki runā par nezvēriem, kuriem rīkle vesela jūras līča platumā un kuriem Gibraltara jūras šaurums par mazu, lai izsprauktos cauri.

— Nu, tas tik ir kustonītis! — kanadietis atkal atsaucās.

— Bet cik patiesības visos šajos nostāstos? — Konsels vaicāja.

— Necik, mīļie draugi; mazākais tur ne, kur stāsts pārsniedz iespēja­mības robežas un izvēršas par pasaku vai leģendu. Tomēr nevar noliegt, ka stāstītāju fantazijām vajag būt kaut kādam cēlonim, vismaz kādai ieros­mei. Jāatzīst, ka ir ļoti lieli astoņkāji un kalmari, lai arī mazāki par vaļiem. Aristotels min kāda kalmara lielumu piecas olektis, tas ir, ap trīs un desmit­daļu metra. Mūsu zvejnieki bieži dabū redzēt tādus, kuru garums pārsniedz metru un astoņdesmit centimetrus. Triestas un Monpeljē muzejos glabājas astoņkāja skeleti divu metru garumā. Pēc dabas pētnieku ziņām, tādam sešas pēdas lielam dzīvniekam taustekļi ir divdesmit septiņas pēdas gari. Ar to jau vien pietiek, lai šis radījums izskatītos kā šausmīgs nezvērs.

— Vai viņus mūsu laikos arī vēl zvejo? — kanadietis jautāja.

— Ja arī nezvejo, tomēr jūrnieki viņus redz. Viens no maniem drau­giem — kapteinis Pols Boss Havrā apgalvo vienu tādu milzīgi lielu nezvēru

' Tagad Trondjema. Red.

sastapis Indijas okeānā. Bet kāds atgadījums, kas pilnīgi pierāda šo gigan­tisko kustoņu eksistenci, noticis vēl nesen, 1861. gadā.

— Kas tas ir par gadījumu?

— Tas ir šāds: 1861. gadā ziemeļaustrumos no Tenerifas, apmēram tajā pašā platuma grādā, kur mēs patlaban atrodamies, kuģa «Alektona» ļaudis pamanījuši milzīgu kalmaru peldam ūdens virspusē. Kapteinis Bugē sācis vajāt šo kustoni ar harpūnām un šauteņu šāvieniem, bet bez kādām lielām sekmēm, jo lodes un harpūnas viņa mīkstajam ķermenim bez kādas atsites kā vienkāršam receklim skrējušas cauri. Pēc vairākkārtējiem veltiem mēģi­nājumiem kuģa ļaudīm beidzot izdevies apmest moluskam apkārt cilpu. Cilpa noslīdējusi līdz pat kustoņa astes spurām un tur aizķērusies. Tagad mēģinājuši nezvēru uzvilkt uz kuģa, bet viņa svars bijis tik liels, ka, virvei sastiepjoties, aste notrūkusi un astoņkājis bez šā greznuma pazudis ūdenī.

— Nu, lūk, — Neds Lends sacīja. — Tas beidzot ir patiess fakts.

— Neapšaubāms fakts, mīļo Ned. Tāpēc arī ieteikts nosaukt to astoņkāji par «Bugē kalmaru».

— Un cik garš bijis tas kustonis? — Neds vaicāja.

— Varbūt apmēram 1 seši metri? — ievaicājās Konsels, kurš, atkal pie loga nostājies, vēroja zemūdens zālāja izdobumus.

— Tieši tā, — es atbildēju.

— Vai viņa galvai nebij pieauguši astoņi taustekļi, kuri locījās pa ūdens virsu kā vesels čūsku midzenis?

— Pilnīgi pareizi.

— Vai viņam galvas virspusē novietotās acis nebij ārkārtīgi lielas?

— Jā gan, Konsel.

— Un vai viņa purns nebij līdzīgs papagaiļa knābim, bet tikai šausmī­gam knābim?

— Jā, Konsel.

— Tātad, — Konsels mierīgi turpināja, — ja profesora kungam nekas nav pretī, te ir tas Bugē kalmars vai vismaz kāds no viņa brāļiem.

Es pārsteigts pavēros Konselā. Neds Lends steidzās pie loga.

— Cik šausmīgs kustonis! — viņš iesaucās.

Tad savukārt arī es piegāju palūkot un nevarēju apspiest riebumu. Manā acu priekšā ķepurojās briesmīgs nezvērs, seno teiku cienīgs radījums.

Tas bij milzīga lieluma kalmars, ap astoņi metri garš. Ārkārtīgi ātri viņš ačgārniski tuvojās «Nautilam». Viņa milzīgās nekustīgās acis glūnēja šurp. Tā astoņas rokas vai, labāk sakot, kājas pieaugušas tieši galvai, kāpēc šos dzīvniekus sauc ari par galvkājiem; tās bij divreiz garākas par viņa rumpi un plīvoja kā fūrijas mati. Skaidri bij saskatāmi uz viņa taustekļu ārpuses divi simti piecdesmit pusapaļie piesūkļa pauguri. Brīžiem šie piesūkļi pie­spiedās «Nautila» logam un izspieda gaisu no iekšienes. Papagaiļa knābim līdzīgais raga purns atpletās un aizvērās vertikāli. Mēle, tāpat no raga vie­las ar vairākām asu zobu rindām, šaudījās laukā no mutes. Kāds dabas izdzimtenis! Molusks ar putna knābi! Viņa vārpstveidīgais, vidū resnais ķer­menis ar visu gaļīgo masu varēja svērt savus divdesmit pieci tūkstoši kilo­gramus. Atkarībā no saniknojuma krāsa tam mainījās ārkārtīgi ātri — no zaļganpelēkas līdz sarkanbrūnai.

Par ko šis molusks tā niknojās? Bez šaubām, par «Nautilu», kurš bij bīstamāks nekā viņš pats un kuram viņa ar piesūkļiem pārklātās rokas un zobi nekā nevarēja padarīt. Un tomēr, kādi apbrīnojami radījumi šie taus- tekļainie, kas apveltīti ar tādu lunkanību un spēku, jo viņiem ir trīs sirdis!

Gadījums mūs bij savedis kopā ar šo kalmaru, tāpēc es negribēju palaist izdevību izpētīt labi šādas sugas galvkāji. Es apspiedu bailes un, zīmuli paņēmis, sāku to attēlot uz papīra.

— Varbūt, ka tas tiešām ir tas pats, ko gūstīja «Alektona» ļaudis, — Konsels ieminējās.

— Nē, tas nevar būt, — kanadietis sprieda, — tāpēc, ka šis ir vesels, bet tas otrais bez astes.

— Tā vēl nav nekāda pazīme, — es teicu. — Šim kustonim rokas un aste var pieaugt no jauna. Septiņos gados Bugē kalmaram aste droši vien varēja atkal izveidoties visā pilnībā.

— Vispār, — Neds Lends prātoja, — ja šis nav tas pats, tad vismaz viens no tiem.

Patiešām, aiz loga labajā pusē sāka salasīties arī citi astoņkāji. Es sa­skatīju septiņus gabalus. Tie barā pavadīja «Nautilu», es varēju sadzirdēt viņu knābjus šņirkstam gar tērauda sienām. Labi, ka mēs bijām drošībā.

Es turpināju savu darbu. Šie nezvēri tik noteikti turējās mums līdzi, ka likās stāvam nekustīgi uz vietas, un es tos viegli varēju pamazinātā veidā nozīmēt pa logu. Starp citu, mēs arī nebraucām visai ātri.