ŽILS VERNS - 2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

Tādā kārtā izvilka vairākus metrus platus un divi simti kilogramus smagus kakuanus. Tie ir bruņurupuči, pārklāti lielām, caurspīdīgām bru­ņām, baltiem un dzelteniem lāsumiem izraibotām, ļoti vērtīgām raga plāk­snēm. Bez tam tic ievērojami arī no gastronomijas viedokļa, jo gaļa viņiem tikpat garšīga kā parastajiem bruņurupučiem.

Ar šo zveju arī nobeidzās mūsu uzkavēšanās Amazones apkaimē; naktī «Nautils» atgriezās atpakaļ klajā jūrā.

XVIII astoŅkĀji

Vairāk dienu no vietas «Nautils» brauca prom no Amerikas krastiem. Acīm redzams tas vairījās iegriezties Meksikas līcī un Antiļu jūrā. Ūdens zem kuģa tur arī netrūktu, jo jūra šajā apvidū ir caurmērā astoņi simti metru dziļa; bet, kā likās, kapteinim Nemo nebij pa prātam šie salām pie­bārstītie un daudzu tvaikoņu šķērsotie ūdeņi.

16. aprilī mēs trīsdesmit judžu attālumā ieraudzījām Martinikas un Gvadelupas salas. īsu brīdi es varēju saskatīt to kalnu augstās šķautnes.

Kanadietis atkal likās ārkārtīgi neapmierināts, jo bij rēķinājis Meksi­kas līcī mēģināt bēgšanu, lai vai nu sasniegtu kādu krastu, vai sastaptu kādu no tiēm daudzajiem kabotažas kuģiem, kuri te braukāja no vienas sa­las uz otru. Bēgšana tur bij visai iespējama, ja Nedaru Lendam izdotos bez kapteiņa Nemo ziņas piesavināties laivu. Bet klajā okeānā par to vairs nebij ko domāt.

Kanādietim, Konselam un man bij garāka saruna par šo jautājumu. Jau sešus mēnešus mēs bijām «Nautila» gūstekņi, nobraukuši septiņpadsmit tūkstoš ljē; un, pēc Neda Lenda domām, nebij ne mazākās cerības, ka ce­ļojums kādreiz beigsies. Viņš man ieteica tādu priekšlikumu, ko es gan nebiju gaidījis. Uzstādīt kapteinim Nemo jautājumu: vai viņš uz visiem laikiem domā paturēt mūs uz kuģa?

No tādas uzstāšanās es baidījos. Pēc mana ieskata, tai nebūtu nekāda panākuma. Uz kapteini Nemo cerēt mums nebij ne mazākā iemesla, bet jā­palaižas vienīgi pašiem uz sevi. Turklāt jau kopš kāda laika šis cilvēks bij kļuvis drūmāks, atturīgāks un sevī noslēdzies. Likās, ka viņš no manis iz­vairās. Tikai pēc lieliem starplaikiem man izdevās viņu sastapt. Citkārt viņš bieži vien rādīja un paskaidroja man zemūdens brīnumus; tagad viņš bij mani pilnīgi pametis vienu saviem pētījumiem un salonā vairs nerā­dījās.

Kāda pārvērtība viņā gan bij notikusi? Aiz kādiem cēloņiem? Es nekā­das vainas neapzinājos. Varbūt mūsu klātbūtne uz kuģa viņam bij nepa­tīkama? Es tomēr necerēju, ka šis cilvēks gribētu atlaist mūs brīvībā.

Es lūdzu Nedam Lendam atļaut man pārdomāt, iekams to daru. Ja sarunai nebūtu rezultātu, tā tikai radītu vēl lielākas aizdomas, padarītu mūsu stāvokli vēl ļaunāku un galīgi izjauktu kanadieša projektus. Jāpie­zīmē, ka mums nebij nekāda iemesla sūroties par savu veselības stāvokli. Ja atskaita pārdzīvojumu dienvidpola ledus sablīvējumā, mums visiem trim te allaž bij klājies visai labi. Veselīgā pārtika, sāļainais jūras gaiss, kārtīgā dzīve un vienādā temperatūra pasargāja mūs no katras slimības. Es pilnīgi sapratu, ka šāda dzīve varēja valdzināt kapteini Nemo, cilvēku, kuru nemocīja ilgas pēc sauszemes dzīves, kurš varēja darīt, kas viņam iepati­kās, un doties, kurp vien iedomāja, kuram bij tikai viņam vienam zināmi nolūki un mērķis. Bet mēs taču nebijām pārtraukuši sakarus ar cilvēci. Es nebūt negribēju, lai līdz ar mani aiziet neziņā arī mani jaunie un svarīgie pē­tījumi. Tagad man bij tiesība rakstīt īstu grāmatu par jūru, un es vēlējos, lai šī grāmata agrāk vai vēlāk ierauga dienas gaismu.

Nupat te Antiļu jūra, desmit metru zem ūdens līmeņa, — kādus inte­resantus novērojumus pa salona vaļējo logu es varēju pievienot savās ik­dienas atzīmēs! Starp citiem zoofitiem, kas pazīstami ar nosaukumu fiza- lijas-pelagijas, es tur redzēju pūslenes iegarena pūšļa izskatā ar perla­mutra krāsu plaiksnījumiem, tās izplata vējā savu plēves buru, bet zil­ganos taustekļus kā zīda dzijas nokarina ūdenī; no izskata skaistās me­dūzas, bet kodīga šķidruma pilnas un dzeļošas kā nātres, kad tām ar roku pieskaras. No zivīm milzīgās desmit pēdu garās un divi simti kilogramu smagās kaula zivis — rajas ar trīsstūrainām krūšu spurām, izliektu mu­guru un acīm pašā smailās galvas galā; kā bojā gājušu kuģu paliekas tās klīda pa ūdeni un reizēm kā cieši slēdzami aizvirtņi pielipa mūsu loga stik­lam.

Šeit bij Amerikas balistas, kurām daba piešķīrusi tikai divas krāsas: baltu un melnu, iegarenās un gaļīgās makreles ar izdobtiem žokļiem, seš­padsmit decimetru garās albicoru pasugas skumbrijas ar īsiem un asiem zobiem, pārklātas ar sīkām zvīņām. Tālāk veseliem bariem peldēja surrnu- letas, greznotas zeltotām svītrām no galvas līdz astei, kustinādamas sa­vas mirdzošās spuras. Beidzot kā cēlās siņjoras Veroneza gleznās gar mūsu acīm aizslīda dzeltenās korāļu zivis, rotātas ar smaragda lentītēm un it kā ieģērbtas samtā un zīdā; adatainās jūras karūsas izklīda uz visām pusēm, kustinādamas savas žiglās krūšu spuras; sarkanās mulles ar savām 1 spēcīgajām spurām it kā pļāva ūdeni, bet sudrabotās mēness zivis, sava nosaukuma cienīgas, peldēja pret ūdens apvārsni gluži kā zaigainas mē­ness atspulgas.

20. aprilī mēs bijām pacēlušies ap tūkstoš pieci simti metru augstāk. Tuvākā cietzeme te bij Bahamu salu archipelags, kas gluži kā laukakmeņi iznira no ūdens. Tur slējās augšup zemūdens klintis un stāvās noberztu akmeņu sienas uz platiem pamatiem, bet pa starpām rēgojās melnas alas, līdz kuru dibenam pat mūsu elektriskās ugunis nesniedza. Šīs klintis bij apaugušas lielām zālēm — milzīgām laminerijām un fukusām, īstiem ti­tānu valstības augiem.

Par šiem milzu augiem pārrunādami, mēs ar Nedu Lendu un Konselu, dabiski, atminējāmies arī milzīgos jūras dzīvniekus. Daži no tiem itin kā radīti citiem par barību. Taču patlaban pa gandrīz uz vietas stāvošā «Nau­tila» logu es saskatīju tikai galvenos posmkājus, garkājainās lambras, vio­letos krabjus un Antiļu jūrai raksturīgos clios.

Bij tā ap pulksten vienpadsmitiem', kad Neds Lends man norādīja uz kādu drausmīgu ņudzoņu lielo augu mudžeklī.

— Nu jā, — es teicu, — tur ir īstas astoņkāju mītnes, es nebrīnītos, ja dabūtu redzēt dažus no šiem briesmoņiem.

— Ko? — Konsels atsaucās. — Vienkāršos galvkāju klases kalmarus?

— Nē, — es atbildēju, — bet lielos astoņkājus. Draugs Neds laikam būs maldījies, jo es nekā neredzu.

— Tas būtu gan žēl, — Konsels piebilda. — Es labprāt gribētu redzēt savām acīm kādu no tiem astoņkājiem, par kuriem tik daudz stāstīts un kuri veselus kuģus ieraujot bezdibenī. Šos dzīvniekus sauc par krak …

— Krāks un diezgan, — kanadietis ironiski pārtrauca.

— Krakeniem, — uzsvēra Konsels, nobeigdams aizsākto vārdu un ne­piegriezdams nekādu vērību biedra zobgalībām.

— Man to neviens nekad neiestāstīs, — Neds Lends tielējās, — ka tādi dzīvnieki vispār sastopami pasaulē.

— Kāpēc gan ne? — Konsels atsaucās. — Mēs taču noticējām profesora kunga vienzobim.

— Un kļūdījāmies, Konsel.

— Bez šaubām! Bet iespējams, ka citi tam tic vēl šodien.

— Tas var būt, — es piebildu Konselam. — Bet es gan esmu nolēmis tikai tad ticēt šim briesmonim, kad būšu vismaz vienu no tiem uzšķērdis savām paša rokām.

— Tātad, — Konsels taujāja, — profesora kungs netic milzeņu astoņkā­jiem?

— Kāds velns tad tiem tic? — kanadietis iesaucās.